Vai pārkāpumu uzskaites punkti drīkst būt publiski pieejami ikvienam?
Zināms, kas ir pārkāpumu uzskaites punkti un kāds ir to mērķis. Tāpat ikvienam zināms, kas ir personas dati un kādu aizsardzību tie bauda, pateicoties Vispārīgai datu aizsardzības regulai (VDAR). Tomēr ne katram zināms, ka informācija par pārkāpumu uzskaites punktiem ir ne tikai vispārpieejama, bet tā tiek nodota arī atkalizmantošanai, t.i., nodota atkalizmantošanas komersantiem. Vienlaikus šādai informācijai var piekļūt ne tikai ar atkalizmantošanas komersantu starpniecību, bet arī vēršoties tieši pie valsts a/s Ceļu satiksmes drošības direkcija (CSDD). Tas attiecīgi nozīmē, ka informācijai par personai piemērotiem pārkāpumu uzskaites punktiem var piekļūt jebkurš interesents. Svarīgs ir tikai viens kritērijs – jāzina personas kods tai personai, par kuru ir vēlme iegūt šāda veida informāciju.
The post Vai pārkāpumu uzskaites punkti drīkst būt publiski pieejami ikvienam? appeared first on IR.lv.
Zināms, kas ir pārkāpumu uzskaites punkti un kāds ir to mērķis. Tāpat ikvienam zināms, kas ir personas dati un kādu aizsardzību tie bauda, pateicoties Vispārīgai datu aizsardzības regulai (VDAR). Tomēr ne katram zināms, ka informācija par pārkāpumu uzskaites punktiem ir ne tikai vispārpieejama, bet tā tiek nodota arī atkalizmantošanai, t.i., nodota atkalizmantošanas komersantiem. Vienlaikus šādai informācijai var piekļūt ne tikai ar atkalizmantošanas komersantu starpniecību, bet arī vēršoties tieši pie valsts a/s Ceļu satiksmes drošības direkcija (CSDD). Tas attiecīgi nozīmē, ka informācijai par personai piemērotiem pārkāpumu uzskaites punktiem var piekļūt jebkurš interesents. Svarīgs ir tikai viens kritērijs – jāzina personas kods tai personai, par kuru ir vēlme iegūt šāda veida informāciju.
Aprakstītais nav jaunievedums. Ceļu satiksmes likuma 14.1 panta otrā daļa, nosakot vispārpieejamas informācijas statusu sodu uzskaites punktiem, ir spēkā kopš 2005. gada 29. jūnija. Šāds statuss sodu uzskaites punktiem saglabāts arī pēc 2018. gada 12. aprīļa grozījumiem minētajā likumā, kas stājās spēkā 2018. gada 10. maijā jeb 15 dienas pirms VDAR piemērošanas uzsākšanas. VDAR piemēro no 2018. gada 25. maija. Minētais attiecīgi liecina par to, ka konkrētā tiesību norma netika izstrādāta, skatot to kopsakarā ar VDAR.
Pašlaik Satversmes tiesa ierosinājusi lietu Nr. 2018-18-01, kurā tiks vērtēts, vai konkrētā tiesību norma atbilst Satversmei, kā arī VDAR. Ņemot vērā, ka jautājums skar VDAR, Satversmes tiesa vērsās pie Eiropas Savienības Tiesas (EST) ar prejudiciāliem jautājumiem, lai noskaidrotu, vai šajā situācijā piemērojamās nacionālās tiesību normas nenonāk pretrunā VDAR.
EST šā gada 22. jūnija spriedumā lietā C-439/19 Latvijas Republikas Saeima (Points de pénalité) sniedza atbildes uz Satversmes tiesas uzdotajiem jautājumiem, norādot arī, ka informācija par pārkāpumu uzskaites punktiem ir “personas dati” VDAR izpratnē.
CSDD, izpaužot šos personas datus, ļauj sabiedrībai uzzināt, vai persona pārkāpusi ceļu satiksmes noteikumus, un apstiprinošas atbildes gadījumā no tā izsecināt pārkāpumu smagumu un biežumu.
Latvijas likumdevējs ir skaidrojis, ka, nosakot konkrētajai informācijai vispārpieejamas informācijas statusu, tiek nodrošinātas tiesības uz pieeju informācijai, kā arī virsmērķa (citu personu tiesību aizsardzība un sabiedrības drošība) sasniegšana.
Tomēr EST norādīja, ka Latvijas likumdevējs varēja šo mērķi sasniegt ar citiem līdzekļiem, kas mazāk aizskartu datu subjekta jeb ikvienas personas, kurai reģistrēti pārkāpumu uzskaites punkti, pamattiesības. Tas tā ir, jo personas dati tiek izpausti arī tām personām, kuras cenšas iegūt informāciju par kādai konkrētai personai reģistrētajiem pārkāpumu uzskaites punktiem tādu iemeslu dēļ, kas nav saistīti ar virsmērķi. Turklāt šajā gadījumā tiesības uz pieeju informācijai neprevalē, lai gan tiesības saņemt informāciju ir garantētas Satversmes 100. pantā kā tiesību uz vārda brīvību sastāvdaļa un ir viens no demokrātiskas sabiedrības pamatiem.
Tāpat EST norādīja, ka VDAR nepieļaut CSDD nodot komersantiem informāciju par pārkāpumu uzskaites punktiem, lai šie komersanti varētu šos personas datus atkalizmantot un izpaust sabiedrībai.
Likumdevējs faktiski radījis situāciju, kurā CSDD ar komersantiem noslēdz līgumus, atbilstoši kuriem CSDD nodod tiem datus par transportlīdzekļu un to vadītāju valsts reģistrā iekļautajiem pārkāpumu uzskaites punktiem.
Rezultāts ir, ka ikviena persona, kura vēlas iegūt informāciju par konkrētam autovadītājam reģistrētajiem pārkāpumu uzskaites punktiem, šos datus var iegūt ne tikai no CSDD, bet arī no attiecīgajiem komersantiem.
Pašlaik lietas izskatīšanu turpina Satversmes tiesa, kurai jālemj par atbilstību Satversmei, lai arī EST jau atzina nacionālās tiesību normas par neatbilstošām VDAR. Tas attiecīgi nozīmē, ka tās nav piemērojamas. Vienlaikus jāņem vērā, ka Satversmes tiesa arī lemj par brīdi, ar kuru tiesību norma zaudē spēku.
EST savā spriedumā, sniedzot viedokli par šo jautājumu, nepārprotami uzsvēra, ka nav pieļaujama situācija, kurā dalībvalsts konstitucionālā tiesa, kad EST atzinusi nesaderību ar VDAR, nolemj, ka šī tiesiskā regulējuma tiesiskās sekas tiek saglabātas līdz dienai, kad tiek pasludināts konstitucionālās tiesas spriedums. Tas nozīmē, ka vēl pirms Satversmes tiesas sprieduma pasludināšanas ir kristālskaidrs, ka tiesību norma, par kuru iesniegta konstitucionālā sūdzība, nav piemērojama jau tagad. Būtu pretēji EST nolēmumam, ja Satversmes tiesa izlemtu, ka nacionālā tiesību norma, kas nosaka vispārpieejamas informācijas statusu pārkāpumu uzskaites punktiem, zaudē spēku tikai ar Satversmes tiesas spriedumu. Jo vairāk tādēļ, ka līdz brīdim, kad Satversmes tiesa pasludinās spriedumu, paies vēl zināms laiks.
Vienlaikus uzsverams, ka VDAR piemēro no 2018. gada 25. maija, kas nozīmē, ka likumdevējam, pieņemot nacionālo tiesību normu saistībā ar vispārpieejamas informācijas statusu divas nedēļas pirms tam, kā bija jāuzsāk piemērot VDAR, bija zināms par VDAR un tās saturu, jo tā ir 2016. gada 27. aprīļa regula. Likumdevējam nebija objektīvu šķēršļu neņemt vērā šo apstākli. Tāpat nekas likumdevējam neliedza kopumā pārskatīt normatīvo regulējumu. Satversmes tiesa vairākkārt savos nolēmumos norādījusi, ka likumdevējam ir pienākums periodiski apsvērt, vai konkrētais tiesiskais regulējums joprojām ir efektīvs, piemērots un nepieciešams. Tomēr šajā gadījumā norādītais nav darīts no likumdevēja puses, saglabājot jau esošo praksi no 2005. gada un tādējādi pieļaujot situāciju, ka personas dati tiek darīti zināmi jebkurai personai.
Citādāk būtu situācijā, ja likumdevējs būtu izšķīries šādai informācijai noteikt ierobežotas pieejamības statusu, jo tad tā tiktu izsniegta tikai, ja informācijas pieprasītāja nepieciešamība informācijas saņemšanai atsvērtu tās tiesības vai intereses, kuru aizsardzībai konkrētajai informācijai noteikts ierobežotas pieejamības statuss. Tāpat uzsverams, ka šāda informācija netiktu nodota arī atkalizmatošanas komersantiem. Tas tikai liecina, ka likumdevējs nav veicis pienācīgu izvērtējumu, pieņemot attiecīgo regulējumu.
The post Vai pārkāpumu uzskaites punkti drīkst būt publiski pieejami ikvienam? appeared first on IR.lv.