Strādā, ticot cilvēkiem

08.07.2020 23:55

Pēc centra Marta 20. dzimšanas dienas tā vadītāja Iluta Lāce stāsta, cik lēni mainās sabiedrības attieksme pret vardarbības upuriem. Visvairāk sāp, ka daudzi joprojām viņus nosoda

Faktu, ka viņas vadītā biedrība izvirzīta UNESCO balvai Madan-jeet Singh par tolerantas, nevardarbīgas un iecietīgas sabiedrības veidošanu, Iluta Lāce uztvēra kā brīnišķīgu dāvanu centra dzimšanas dienā. Tomēr saruna par darbu neizvēršas priecīgā pačalošanā pie jubilejas tortes. Centra pirmajos gados tā darbību neatbalstīja ne Latvijas valsts institūcijas, ne fondi un ziedotāji, tāpēc Iluta Lāce rezumē: «Viens no lielākajiem panākumiem ir tas, ka mēs esam un varam darīt to darbu, ko darām.»

Policija katru gadu saņem no 7000 līdz 9000 ziņojumiem par konfliktiem ģimenē. Simtiem sieviešu, kas cietušas no partnera vardarbības vai kļuvušas par cilvēktirdzniecības upuriem, Marta ir vienīgā vieta, kur pilnīgā drošībā viņas var saņemt sociālā darbinieka, jurista un psihologa palīdzību. Gada laikā centrā ap 400 vardarbības upuru saņem rehabilitāciju. Tāpēc Ilutas uzaicinājumu ierasties brokastīs Martas biroja telpās uztveru kā milzu pagodinājumu. Tā ir vieta, kurā reāli palīdz izmisumā iedzītiem cilvēkiem.

Pirms sākt sarunu par to, kas 20 gados ir izdarīts, lūdzu Ilutu izklāstīt stāstu par centra izveidošanu. 90. gadu beigās Somijas zviedru sieviešu apvienība Martaforbund meklēja sadarbības partnerus Baltijas valstī. Latvijas sieviešu organizācijas atsaucās, un toreiz jaunā, uzņēmīgā dzimumu līdztiesības aktīviste Iluta Lāce kopā ar domubiedriem izveidoja centru Martu. Skandināvu un Latvijas Martas gan strādā atšķirīgi — ziemeļvalstīs sievietēm ir svarīga ilgtspējīga sabiedrība, savukārt Latvijā uzmanība fokusēta uz vardarbības un cilvēktirdzniecības izskaušanu, kā arī dzimumu līdztiesību. «Mēs ieklausāmies cilvēku stāstītajā,» Iluta paskaidro, kāpēc darbu sieviešu finansiālās neatkarības veicināšanai aizstāja cīņa par vardarbības samazināšanu.

Iluta atceras laikus, kad viņai, kas dzīvo ārpus Rīgas, pēc garas darba dienas nebija, kur galvaspilsētā pārnakšņot, tāpēc palika birojā. Tāpat kā no mājām aizbēgušās sievietes, kuras mājās kāds viņas sita vai mocīja, bet nebija citas vietas, kur patverties. «Tad es redzēju traumas, ar kādām viņām jāsadzīvo. Kāda spēja aizmigt tikai pie ieslēgtas gaismas, cita naktīs mocījās murgos,» atceras Iluta.

Tikai no 2006. gada valsts dod naudu vardarbībā cietušo rehabilitācijai. Taču bija jāpaiet daudziem gadiem, līdz ierēdņi atļāva individualizēt palīdzību un katram upurim sniegt tieši tādus pakalpojumus, kādus viņam vajag. Lai raksturotu, cik lēnām mainās sabiedrības nostāja, Iluta atgādina, ka pirms 15 gadiem Civilprocesa likums deva cietušajam tiesības pieprasīt aizliegumu varmākam tuvoties. Taču tiesa lēmumu par aizliegumu varēja pieņemt 2—3 nedēļu laikā. «Šajā laikā varmāka varēja sievieti ietekmēt visos iespējamajos veidos. Protams, daudzas paņēma atpakaļ savus iesniegumus,» stāsta Iluta. Marta panāca, ka ierēdņi izstrādā likuma grozījumus ar prasību lēmumu pieņemt nekavējoties. 2011. gadā tie bija gatavi, bet, «kamēr visu likumu prasības izdevās saskaņot, kamēr viena ministrija izkašķējās ar otru», pagāja trīs gadi, un tikai tad likumdevēji pieņēma vardarbības upurim labvēlīgu regulējumu. Tas nosaka, ka cietušajam nav jāpamet savas mājas, tas jādara vardarbīgajam cilvēkam. Policija lēmumu pieņem notikuma vietā un varmāku no upura nošķir līdz pat astoņām dienām, nevis uz dažām stundām, kā bija iepriekš. Visbeidzot tiesai lēmums par aizliegumu tuvoties cietušajam jāpieņem 24 stundu laikā. Valsts policijas statistikā redzams, cik radikāli tas uzlabojis sieviešu iespējas paglābties: pirms sešiem gadiem Valsts policija pieņēma 91 lēmumu par varmākas nošķiršanu, pirms diviem — gandrīz deviņas reizes vairāk.

«Taču mūsu darbiniekiem joprojām jāskaidro pamatpatiesība, ka cietušais nav atbildīgs par vardarbību, kas vērsta pret viņu,» stāsta Iluta. «Man sāp, ka attieksme pret cilvēkiem, kas ir seksuālā ekspluatācijā, joprojām ir nemainīgi vainojoša. Tāpēc to, ka no 1. jūlija vairs nesodīs cilvēktirdzniecības upurus, uzskatu par nejaušības panākumu.»

1. jūlijā zaudējis spēku Administratīvo pārkāpumu kodekss, kurā bija prostitūcijas ierobežošanas noteikumi. Iekšlietu ministrija izstrādājusi jaunu likumprojektu, taču politiķi un arī dažādas institūcijas kopš februāra nevar izstrīdēties, kurš ir sodāms — prostitūcijas pakalpojuma sniedzējs vai saņēmējs. «Politiķiem ir jāizšķiras, vai dodamies progresīva redzējuma virzienā, proti, nesodām personas, kas iesaistītas prostitūcijā, jo ir augsts risks, ka viņi ir cilvēktirdzniecības vai vardarbības upuri,» skaidro Iluta, piesaukdama pētījumu datus, ka 9 no 10 prostitūcijā iesaistītajiem ir bijuši seksuālas vardarbības upuri. «Mēs bieži redzam, ka sievietes ir nonākušas prostitūcijā tāpēc, ka bērnībā ir seksuāli izmantotas. Šeit ir bijušas meitenes, kas sāktas izmantot no deviņu gadu vecuma. Man bieži, uzzinot kādu stāstu, šķiet — nekā briesmīgāka vairs nevar būt. Līdz izdzirdu nākamo. Tas notiek tepat, mūsu mazajā Latvijā. Jautājums tikai, vai gribam to zināt. Prostitūcija nav savienojama ar cieņpilnu dzīvi, tā atstāj graujošu iespaidu uz sieviešu veselību un psihi. Uzskatīt viņas par noziedzniecēm un sodīt — tas nav cilvēcīgi.»

Par izmaiņām Administratīvo pārkāpumu kodeksā Marta ir cīnījusies kopš 2005. gada, tomēr 15 gadu laikā nav izdevies panākt, ka likuma spēks vēršas pret nelaimīgu cilvēku izmantotājiem. Kāpēc? Iluta atsaucas uz diskusijās dzirdētiem argumentiem, ka «vīrietim ir viņa īpašās seksuālās vajadzības», «prostitūcija ir dabiska, jo tā ir sena», «sievietēm, kas nodarbojas ar prostitūciju, ir īpaša seksualitāte un viņas pašas to izvēlas». Par to runājot, Iluta kļūst emocionāla, jo pat tad, kad prostitūcijā iesaista bērnus, daudzi uzskata — tā ir viņu brīva izvēle. «Ja mēs kā sabiedrība uzskatām, ka var nopirkt izmisušu cilvēku, kādas ir sabiedrības vērtības?» Iluta ir nikna.

Sabiedrība nav abstrakta, tās uzskati atspoguļojas gan likumos, gan valsts institūciju darbā. Iluta stāsta, cik grūti palīdzēt pilsoņiem ārzemēs: «Ja cilvēks steidzami jāatgādā atpakaļ un vajadzīga Valsts policijas iesaiste, bieži vien reakcija ir lēnīga, kamēr starptautisko organizāciju darbinieki iesaistās nekavējoties, sestdiena vai svētdiena.»

Mūsu aizspriedumi atspoguļojas arī attieksmē pret Stambulas konvenciju. Tā ir Eiropas Padomes (EP) izstrādāta konvencija, lai novērstu vardarbību pret sievietēm un ģimenē. EP to pieņēma 2011. gadā, Latvija parakstīja 2016. gadā, bet uz aicinājumu to ratificēt un likumus pielāgot konvencijas prasībām nav atsaukusies. Jūnijā partiju apvienības Jaunā vienotība un Attīstībai/Par nolēma vērsties Satversmes tiesā (ST) ar lūgumu izvērtēt, vai konvencija atbilst Satversmei. «Man šķiet, tas ir galējais variants,» komentē Iluta. Viņa uzskata, ka Stambulas konvencijas prasības vajadzētu īstenot jebkurā valstī, kurā «cilvēki dzīvo savstarpējā cieņā, atbalsta un rūpējas cits par citu». Iluta nešaubās, ka Satversmes tiesa atzīs konvenciju par atbilstošu Satversmei, un cer, ka pēc tiesas lēmuma politiķiem vairs nebūs pret-argumentu ratifikācijai. Kad skeptiski bilstu, ka daļai politiķu nevajag argumentus, Iluta iesmejas un no sirds saka: «Bet es ticu cilvēkiem, ticu cilvēku veselajam saprātam.» Viņa pieredzējusi, kā valsts ierēdņi, kas kādreiz bija skeptiski pret Martas darbu, tagad ir centra sabiedrotie.