Par saskarsmi ar čeku – mēs nezinām, kā uzvedīsimies kritiskos brīžos

Jau 70. gadu sākumā Latvijā aizvien vairāk sāka attīstīties folkloras kustība – dibinājās dažādi folkloras ansambļi. Tautu mūzika mani vienmēr ir interesējusi.

The post Par saskarsmi ar čeku – mēs nezinām, kā uzvedīsimies kritiskos brīžos appeared first on IR.lv.

Jau 70. gadu sākumā Latvijā aizvien vairāk sāka attīstīties folkloras kustība – dibinājās dažādi folkloras ansambļi. Tautu mūzika mani vienmēr ir interesējusi.

Tā sāku dziedāt lībiešu folkloras ansamblī, mazliet apgūstot arī līvu valodu. Mūsu mēģinājumi notika tikai reizi nedēļā. Tad dažiem dziedātājiem tas šķita par maz, un radās doma dibināt vēl citu ansambli. Sanācām kopā un radās Skandinieki. Dziedājām daudz. Repertuārā ņēmām tādas skaistas tautas dziesmas kā Es karā aiziedams, Karavīri bēdājās utt., braukājām ar koncertiem, cilvēkiem patika. Svinīgumam aizdedzinājām svecītes. Protams, šāda “uzvedība” čekai noteikti nebija patīkama. Mums arī radās nojauta par to. It kā savstarpēji vienojāmies – turēties, nepaklupt.

Pēc kāda laika mūsu kopā turētājai radās ideja, ka visiem būtu jādzied rīkles balsī (tautas balsī), jo tā dziedot vecās sievas. Tā vienmēr būtu kāds dziesmas saucējs un pārējie piedziedātu, bet jau rīkles balsī. Ne jau visi mēs bijām piekritēji šādai dziedāšanai, un rezultātā radās vēl trešais ansamblis Sendziesma. To vadīja folkloras speciālists Vilis Bendorfs. Dziedājām latviešu tautas dziesmas, saliekot kopā dažādus melodiju pierakstus, bija mums dažādi dziedājumi – par Daugavu, par mežiem, par dziedāšanu, arī pret alkoholu. Mēs, protams, dziedājām normālā balsī, ļoti aizrautīgi, paši sajūsminājāmies, cik jauki tā salikt kopā dažādas melodijas. Cilvēkiem patika.

Nezinu, kādēļ, bet ieguvām “mūža ienaidniekus”. Nesaprotami, kā latvieši, darot vienu un to pašu, un kur vajadzētu kopā turēties, var būt tik naidīgi. Skandinieki mūs afišēja kā čekas pakalpiņus, arī vēl tad, kad jau parādījās īstie Latvijas karogi, dziedājām Latvijas himnu, kad jau gājām ar visiem ansambļiem lielajos folkloras svētkos.

Uz sarunu Stūra mājā

Nu esmu nonākusi līdz čekai.

Tas varēja būt ap 70. gadu vidu. Cik zinu, visa Sendziesma nokļuva čekas mājā uz pratināšanām. Savā pārdzīvojumā es dalījos tikai ar Aiju.

Bija ceturtdienas rīta puse, kad mani sekretāres telpā aicināja pie telefona. Zvanīja no Drošības komitejas Nadziņš un lika pie viņiem ierasties pēc divām stundām, ieeja esot no paša stūra, tur mani gaidīšot.

Es – neko. Pirmā doma bija – ja nu jāpaliek tur, man nav līdzi zobu birstes. It kā humors, bet rokas mazliet trīc. Kad pienāk tā stunda, eju.

Vēl, pirms rakstu tālāk, gribu pateikt, ko neilgi pirms tam man stāstīja tētis. Parasti jau mātes baidās par saviem bērniem, un viņām ir nojautas. Šoreiz tas bija tētis. (Man māmiņa jau bija mirusi, tētim – cita ģimene). Mūsu pēdējā tikšanās reizē tētis sāka stāstīt par savu draugu profesoru Aristi (profesors Tartu), kurš jau tad bija ievērojams zinātnieks un daudz braukāja pa svešām zemēm. Ariste stāstījis, ka vienmēr čeka gribējusi no viņa kaut ko uzzināt par ārzemju braucieniem, tomēr neveiksmīgi. Tētis nekad agrāk nebija ar mani runājis par šādiem jautājumiem.

Nu tad ar šādu garīgo bagāžu, tomēr bez zobu birstes, ierados čekas caurlaidē. Mani sagaidīja, uzgājām augšā. Man džentlmeniski paņēma mēteli, apsēdāmies. Kaut kur bija atmiņā, ka nosēdina parasti labi apgaismotā vietā. Vieta bija labi apgaismota, iesāņus pratinātājam, ne pretī. Šad tad ienāca kāds “kolēģis”, pasēdēja, atkal izgāja, viņi mainījās. Biju satraukta, bet mierīga un arī “pati uzmanība”. Domās sevi drošināju būt uzmanīgai, lai kaut ko lieki neizrunātu.

Pirmais jautājums bija par kādu politiski uzrakstītu nelegālu grāmatu, kuru varētu būt uzrakstījuši trīs puiši – Dainis, Jēkabs un Māris. Uzvārdus es varu nosaukt, bet negribētos afišēt. Viņiem ir bērni. Es atbildēju, ka Dainis un Jēkabs vairs noteikti neko nerakstīs, jo viņi ir apprecējušies, viņiem ir bērni. Un par Māri varu teikt, ka domāju – viņš strādā pie jums.

Tālāk pārgājām pie jautājuma par koncertiem. Es savā mājā esot uzņēmusi ansambli no Moldāvijas. Kāpēc? Atbildēju, ka man toreiz bija liela privātmāja, telpas atļāva. Tur mēs visi dziedājām, dejojām. Bija skaisti. Tā kā man ļoti interesē ceļošana, mana galvenā doma bija, lai pēc kāda laika mūsu ansamblis varētu aizbraukt pie viņiem. (Tad es vēl biju Skandiniekos).

Runājām dažus sīkākus jautājumus. Tad sekoja uzbrukums man – jūs esat pārdevusi daudz grāmatu, to skaitā arī kādas aizliegtās. Atbildēju, ka ar grāmatām tirgojos, lai uzceltu pieminekli kā manai māmiņai (baltu filoloģei Dainai Zemzarei), tā manam brālim, kurš nomira jau 1960. gadā. Tāda bija mūsu noruna ar māmiņu – grāmatas pārdot. (Man mājā bija ap 3500 grāmatu, kad biju visas reģistrējusi.) Tad viņi man aizrādīja, ka par šādu grāmatu tirgošanu mani varot arestēt un izsūtīt. Man momentā izspruka jautājums: “Vai tad es tur grāmatas varēšu lasīt? Pašreiz man nesanāk laika!” Čekists man kaut kā neatbildēja uz šo jautājumu.

Es toreiz jau biju rindā uz kooperatīvo dzīvokli; gaidīju, kad māju uzcels. Mazliet par “blatu” iznāca – Veselības ministrija palīdzēja. Mana darbavieta bija republikas Medicīnas statistikas birojs, kas izveidojās no Veselības ministrijas vienas paplašinātās nodaļas. Ja                                bija privātmāja, tad nebija tiesību uz kooperatīvo dzīvokli, taču mana māja bija bēdīgā stāvoklī, tādēļ kolēģi arī centās palīdzēt. Mana pratinātāja jautājums bija – vai es esot domājusi, kam atstāt gaidāmo dzīvokli, ja es to nevarēšu saņemt. Man atkal bija ļoti ātra atbilde – es par to tagad sāku domāt.

Kāds laiciņš bija pagājis. Man radās vēlēšanās tikt uz tualeti. Mani turp laipni aizveda. Es vēl bažījos, vai pratīšu atrast ceļu atpakaļ. Tajā pašā laikā domāju, vai tualete ir pieslēgta novērošanai, vai viņi mani redz… Tas mani neapturēja no smiešanās, kad ieraudzīju čekas vīru mani gaidām netālu no tualetes. Es vēl smiedamās teicu, ka tā mani neviens nav gaidījis.

Kad bijām atkal apsēdušies, viņš jautāja, vai tad es nemaz neesot nobijusies, pie viņiem atnākdama. Atbildēju, ka esmu ļoti nobijusies, bet mani Medicīnas institūtā piecus gadus mācīja, ka emocijas ir jāslēpj (tas gan bija vairāk saskarsmē ar slimniekiem), tās nav jārāda.

Daži secinājumi

Pirms es turpinu tālāk, daži mani secinājumi no pārdzīvotā –

• Mēs nekad nezinām, kā uzvedīsimies kāda liela pārdzīvojuma situācijā.
• Vēl par pašu sākumu – ilgi domāju un nesaprotu vēl tagad, kādēļ čekai vajadzēja, man zvanot, sacīt, no kurienes zvana un tad likt mani saukt. Toreiz tik tradicionāli jau nebija, telefonsarunas bija brīvas. Man tikai vēlāk darba biedri atzinās, ka viņi nolēmuši, ka esmu čekas ziņotāja.
• Novēroju pēc čekista jautājumu loģikas, ka tie skanēja atbilstoši ziņotāja izglītībai. Toreiz, kad viesojās Moldāvijas ansamblis, pie manis bija atnākusi no darbavietas medicīnas māsiņa. Neatceros, vai viņu biju aicinājusi palīgā. Viņa pati nav čekas sarakstos, bet viņas brālis ir gan. Bez tam viņa reiz atzinās, ka viņai čekā ir draudzene un ka ir iespēja atriebties, ja kāds sanaidojas ar šo manu draudzeni. Kad nesen saviem darba biedriem pārstāstīju savu čekas piedzīvojumu, netieši pieskāros jautājumam arī par citu iespējamo mūsu darbavietas ziņotāju čekai. (Zināmā māsiņa vairs nenāk uz mūsu saietiem veselības stāvokļa dēļ).
• Pēc manas pratināšanas pie Jēkaba bija atnākusi čeka un paņēmusi dažas no manis ņemtajām grāmatām. Arī pie brāļa bija skatījušies viņa grāmatas. Mani grāmatu dēļ nekratīja.
• Māris bija aizturēts uz vairākām dienām. Es par savu pienākumu uzskatīju, ka man viņam ir jāstāsta uz viņu attiecošās lietas, lai arī ko es par viņu domātu.
• Protams, man tika teikts, lai neko nestāstu par vizīti pie čekas. Tas man piemirsās.
• Ar Aiju jau droši vien visu neizrunāju, tikai atceros, ka viņa bija sašutusi uz čeku, ka viņi nav turējuši vārdu kaut ko kaut kam nestāstīt. Es tikai nosmīnēju un pārjautāju – un tu viņiem noticēji…
• Skumji bija ar Vilni – viņu pēc izsaukšanas uz čeku no televīzijas tūlīt atlaida. Viņš nesen bija pieņemts par mākslinieku noformētāju. Un vēl skumjāk – viņš drīz vien nomira.
• Mani interesēja, vai čeka mani aicinās sadarboties, un arī, ja aicinās, kā to darīs. Nesagaidīju.
• Pratinātājs lika saprast, ka Dainis man daudz pāri nodarījis, piesavinādamies no manis paņemtos folkloras materiālus. Vai es ar to samierināšoties? Atbildēju, ka zinu un samierināšos.

Man tajā vakarā bija kopā ar Sendziesmu jāuzstājas Latvijas viesnīcā un jādzied ārzemju latviešu filologu grupai, kuri bija iebraukuši Rīgā uz konferenci. Kad mana pratināšana tuvojās beigām, pēkšņi savam pratinātājam saku: “Piedodiet, es rīt atnākšu atkal, bet man tagad ir jāiet!”

Viņš zināja par konferenci. Tos zēnus, kuri uz mani nāca skatīties čekā, arī redzēju viesnīcā. Pirms dziedāšanas tā gribējās Aijai izstāstīt savu trako piedzīvojumu, bet nebija, kur un kad. Tajā vakarā man vēl bija liels pārdzīvojums, kad manas māmiņas kolēģi stādīja mani priekšā Latvijas ciemiņiem kā valodnieces Dainas Zemzares meitu. Domāju, ka paspiedu roku arī mūsu nākamajai prezidentei. Vēl no Zviedrijas bija valodniece Šturma. Precīzi toreiz savā mulsumā nevarēju visu iegaumēt. Žēl.

Pašās beigās man vajadzēja visu stāstīto uzrakstīt. Tomēr pratinātājs tā stingri pieturējās pie savas valodas – dažus teikumus viņš tā kā pats nodiktēja. Īsumā varētu teikt – padomju laika valodas stils. Teikumi tomēr nebija bīstami. Biju gatava arī kaut ko nerakstīt, ja liktos nepieņemami.

Nobeigumā tomēr man vajadzēja teikt, kurš mani iepazīstināja ar Daini  u.c. Nosaucu savu draudzeni Irēnu, kura tajā laikā ļoti bieži braukāja  ekskursijās pa ārzemēm. Domāju, ka tas viņai neko ļaunu nenodarīs. Ja jau braukā, tad tiek stingri novērota. Man kļuva skaidrs, kas mana draudzene ir. Gāju arī pie viņas kā vokālās pedagoģes… Daudzreiz domāju, vai vajadzēja Irēnu minēt. Ja visu pratināšanas laiku es sev neko nevaru pārmest, tagad tomēr jādomā. Vēlāk satikos ar viņu – gan vairs vienu reizi un atvadījos.

Nezinu gan, ar cik ziņotājiem vēl esmu satikusies…

Varu teikt, ka tiešām mēs nezinām, kā uzvedīsimies kādā no noteiktām dzīves situācijām. Nezinu, kā būtu, ja tiktu aizturēta, kā tas notika ar Māri. Es varēju būt tik varonīga tādēļ, ka man nebija ģimenes, nebija bērnu. Man nebija ko zaudēt – dzīvoklis, darbs jau nebija galvenie. Ja ķertos pie bērniem, ietekmētu viņu nākotni – tas jau būtu cits jautājums.

 

Autore ir bijusī mediķe

The post Par saskarsmi ar čeku – mēs nezinām, kā uzvedīsimies kritiskos brīžos appeared first on IR.lv.