Žurnāls: No sadarbības ar čeku varēja atteikties
Valsts drošības komitejas (VDK) aģentu loks bija plašs – no vienkāršiem strādniekiem līdz zinātniekiem. Čeku interesēja noskaņojums dažādās dzīves jomās PSRS un tā vervēja slepenos sadarbniekus dažādi – gan izmantojot viņu vājības, gan karjeras alkas un noslēpumus. Ceturtdien žurnāls Ir stāsta, kā čeka vervēja slepenos aģentus.
The post Žurnāls: No sadarbības ar čeku varēja atteikties appeared first on IR.lv.
Valsts drošības komitejas (VDK) aģentu loks bija plašs – no vienkāršiem strādniekiem līdz zinātniekiem. Čeku interesēja noskaņojums dažādās dzīves jomās PSRS un tā vervēja slepenos sadarbniekus dažādi – gan izmantojot viņu vājības, gan karjeras alkas un noslēpumus. Ceturtdien žurnāls Ir stāsta, kā čeka vervēja slepenos aģentus.
Krievijas vēsturnieks Ņikita Petrovs Ir norāda, ka iespēja nesadarboties ar VDK arī pastāvēja. Vai arī iespēja vēlāk pārtraukt sadarbību. “Un viņi turklāt ne ar ko neriskēja,” saka vēsturnieks, ja nu vienīgi ciestu karjera – nedabūtu augstāku amatu vai VDK neļautu izbraukt āpus PSRS.
Viens no VDK savulaik savervētajiem, bijušais Augstākās Padomes deputāts, kurš 1990.gada 4.maijā balsoja par Neatkarības deklarāciju, Aleksejs Grigorjevs Ir ļoti atklātā intervijā, kas publicēta Ir.lv, atklāja, kā notika vervēšana un kontakti ar VDK. Pēc Ir lūguma viņš jau pēc intervijas atsūtīja atbildi uz papildjautājumu, kāpēc viņš tik atklāti runājis par šo laiku.
Publicējam pilnu viņa atbildi: “Ja pavisam īsi, tad izjūtu pienākumu visu izstāstīt, kā es to atceros un redzu. Bet es arī nesteigtos nosodīt tos, kuri nešķiet tik atklāti. Pirmkārt, ne jau visiem ir iemaņas strādāt ar vārdiem, meklēt īstos, rakņāties sevī, censties atrast pareizo intonāciju. Man šī pieredze ir kā filologam, kā literatūrzinātniekam, kā žurnālistam. Tā ir kā zināmā veidā apsēstība, apmātība. Ne visiem tā ir vajadzīga.
Otra lieta, kāpēc izjūtu to kā pienākumu, ir tas, ka mēs ne individuāli, ne kā sabiedrība, ne kā nācija neesam vēl izrunājuši un apjēguši mūsu dzīvi padomju sistēmas apstākļos. Es par to gandrīz visu laiku domāju. Nāk jaunas paaudzes, kuras nesaprot to dzīvi un nesapratīs arī mūs. Man ir bailes, ka viņi lasīs Uz jauno krastu un domās, ka tā tas arī bija. Bet bija daudz baismīgāk, un mūsu pienākums ir to viņiem izstāstīt. Diez vai viņi arī tad sapratīs, bet mēs vismaz būsim pacentušies, un viņu nesapratne vairs nebūs tik tālu no patiesības. Vairākkārt no jauniešiem ir dzirdēts, ka padomju sistēmā bija gan labais, gan sliktais. Tas nozīmē tikai to, ka mēs neesam viņiem izstāstījuši pa šo sistēmu. Jā, mēs bijām jaunāki, veselīgāki, mīlējām un tikām mīlēti, bet tas bija neskatoties uz padomju sistēmu, nevis tai pateicoties.
Trešais, varbūt pats galvenais apsvērums man ir saistīts ar kristīgo ticību. Kurš ir tas grēks, kas man jānožēlo? Tas grēks laikam bijis lepnība, doma, ka drīkst spēlēties ar velnu un ka velnu var apmānīt. Jā, mēs subjektīvi centāmies nedarīt nevienam sliktu, bet mēs nezinājām, kā esam tikuši izmantoti. Nožēloju grēkus un ceru uz piedošanu.
Esmu bezgala pateicīgs visiem, kas mani atbalstīja pēc šīs publikācijas. Šis atbalsts man ir patiešām vajadzīgs. Bet es vēlreiz gribu uzsvērt visu liecību nozīmi, arī to, kuras nešķiet tik atklātas. Zinu arī, ka kuratori “dzejoja” savās atskaitēs, pazīstu cilvēkus, par kuriem esmu simtprocentīgi pārliecināts, ka nekādi aģenti viņi nav bijuši, bet kartītes viņiem ir, un otrādi. Domāju, ka bieži vien, kad visi domā, ka cilvēks bezkaunīgi taisnojas un melo, viņš (viņa) īstenība saka patiesību, vienkārši tā nu ir, ka viņam neviens netic, jo viņa patiesība neatbilst tam, ko sagaida publika. Saprotu arī tos, kuri nojauš, ka viņu teikto uztvers kā kārtējo taisnošanos un melus, un nevēlas būt šādā situācijā. Sapratīšu arī, ja kāds man teiks, ka visa mana atklātība tāda izrādīšanās vien ir. Un tomēr. Es runāju ar cerību, ka runās arī citi un to laiku dzīve savās īstajās aprisēs kļūs mums un nākošajām paaudzēm saprotamāka. Tad viņai būs jēga. Ar savu stāstu vēlējos arī citus aicināt stāstīt, kā bija. Vēsturnieki, izņemot atsevišķus, ar šo darbu nav tikuši galā. Tāpēc tas jādara mums, to laiku lieciniekiem, norišu dalībniekiem. Un arī žurnālistiem.”
Vairāk lasiet žurnālā Ir šeit.
The post Žurnāls: No sadarbības ar čeku varēja atteikties appeared first on IR.lv.