Dzērvenīte rietumvējā

Sarunājoties mazā un slēgtā telpā, esmu pārsteigta, cik spēcīga un dobja ir Jāņa Stībeļa (44) balss. Jo viņš nav no skaļākajiem kliedzējiem ne uz skatuves, ne publiskajā telpā. 16. oktobrī Stībelis ar koncertu Optimists atzīmēja 20 skatuves gadu jubileju

The post Dzērvenīte rietumvējā appeared first on IR.lv.

Sarunājoties mazā un slēgtā telpā, esmu pārsteigta, cik spēcīga un dobja ir Jāņa Stībeļa (44) balss. Jo viņš nav no skaļākajiem kliedzējiem ne uz skatuves, ne publiskajā telpā. 16. oktobrī Stībelis ar koncertu Optimists atzīmēja 20 skatuves gadu jubileju

Vienu cukurgraudu, divus vai trīs? — sev vaicā Stībelis, domīgi veroties tējas krūzē. Nē, tomēr vienu. Nesen esot noskatījies dokumentālo filmu par cukuru. «Uzzināju, ka cukurs baro vienu konkrētu baktēriju sugu, kas mums dabiski ir organismā. Taču cukura dēļ tai dota iespēja traki vairoties. Šo baktēriju dēļ zūd sāta sajūta, visu laiku gribas ēst. Jo tie mikrobi grib ēst un atkal vairoties!» Pajokoju, ka cukurs kaitē zobiem, kas dziedātājiem ir diezgan vajadzīgi, lai var vērt vaļā muti. 

Jānis aizrautīgi sāk stāstīt par Senās Ēģiptes izrakumiem, kur mūmijām atklātas aizvēsturiskas protēzes un pat zobu implanti, kas perfekti turas žokļa kaulā. Izrādās, vēsture ir Stībeļa kaislīga aizraušanās, tāpat kā ēdiena gatavošana un dārza darbi. Viņš ir klusie ūdeņi — cilvēks, kurš daudz par sevi nerunā, neplātās ar saviem veikumiem un nepiesārņo sociālo tīklu ēteru ar narcistiskām pašbildēm. 20 gadu laikā izdevis desmit studijas albumus, Stībelis sevi apliecina kā vienu no konsekventākajiem latviešu mūziķiem, jo aizvien paliek uzticīgs savai pirmajai muzikālajai mīlestībai — ritmblūzam un soulam. 

Karjeru sācis kā dueta Shake & Bake solists, Stībelis kopā ar komponistu Raimondu Tigulu pirmo reizi Latvijas televīzijā redzams 1998. gada ierakstā, kur raidījuma Popiela vadītājs Ansis Bogustovs, vaigiem sajūsmā spīdot, viņus piesaka kā «uzlēcošo duetu no Talsiem». Grūti apspiest smaidu, ieraugot tik satrauktu un kokaini stīvu Stībeli un tik tievu, drakuliski pārnopietnu Tigulu. 

Bet nevar noliegt, ka Shake & Bake Latvijas populārajā mūzikā ienāca kā svaiga gaisa malks. Viņu kompozīcijas, aranžējums un izpildījums bija balstīts Rietumu mūzikas, nevis padomju tradīcijā. Grupai pievienojās vēl trīs mūziķi, taču tās mūžs nebija ilgs. Bundzinieks pārcēlās uz ASV, Raimonds Tiguls pievērsās laikmetīgajai etno un akadēmiskajai mūzikai. Stībelis savu ceļu turpināja kā solists.

Mazā ozolu birzs

Patiesībā Stībeļa jaunajam, desmitajam albumam Optimists bija jāiznāk krietni agrāk, bet pirms diviem gadiem nomira Jāņa tētis, un atkopšanās no bēdām pamatīgi ievilkusi radošo darbu. Tētis Jānim bijis ļoti svarīgs cilvēks. Gudri un maigi viņu audzinājis. «Nekad neesmu pērts. Bija viens gadījums, kad tētis palūdza man aiziet uz mežmalu un sagriezt žagarus savam pērienam. Pārnācis mājās, nekādu «daktera Bērziņa» terapiju nedabūju. Pati žagaru griešana bija pēriens. Mūsdienu bērni vairs nezina, kas ir dakteris Bērziņš! Esmu daudz stingrāks tēvs, jo man ir trīs dēli. Trīs puikas — pašam sava mazā ozolu birzs!» Bet mājās tas nozīmē brīžus, kad valda nekontrolējams haoss un kārtību var ieviest tikai ar armijas disciplīnu. Jāņa sieva esot miera politikas un dziļās elpošanas piekritēja, viņš audzināšanas jautājumos izrādījies vecmodīgāks, jo ievērojis, ka mūsdienu bērniem piemīt nesatricināma pārliecība, ka viņiem ir tiesības uz visatļautību. «Nākas pievilkt grožus.»

Kad 2013. gadā piedzima Jāņa otrais dēls, viņš nolēma pārtraukt koncerttūres Krievijā. Viņš vienmēr zinājis, ka grib kārtīgu ģimeni, kas nozīmē arī normālu ģimenes dzīvi. « Bet ko nozīmē koncerttūre Krievijā? Mēnesi garš pārlidojumu laiks uz čemodāniem, kad vienu dienu esi Maskavā, otru dienu Krasnojarskā. Man šis «tēva jūrnieka» koncepts nebija pieņemams. Bija jāizlemj, ko gribu — sadedzināties uz darba altāra vai būt ar ģimeni, kuru pats esmu radījis. Izvēlējos ģimeni un čemodānus ieliku skapī. Tobrīd tam nebija nekāda politiska motīva, tas bija personisks lēmums. Tagad esmu pateicīgs un priecīgs, kā viss izvērties.»

Rietumvējš

Zvanu Raimondam Paulam, viņš neatbild. Sūtu īsziņu. Pēc īsa brīža Pauls atzvana un savā ironiski dzēlīgajā stilā, neizrunājot garos patskaņus, purpina klausulē: «Nu, ko ta no manis vajag? Nebūtu jūs rakstijusi, ka runa par Stībeli, es ar jums nerunatu. Pie manis tas jūsu žurnals nav cieņā. Stībeļa dēļ jāruna.» Bijīgi jautāju, vai Maestro varētu par Jāni pateikt dažus vārdus? Pauls uzsver, ka ar Jāni nav iespējami nepatīkami pārsteigumi — šķības notis, aplamas aranžijas vai neprofesionāls sniegums. Viss vienmēr līmenī. Kā piemēru min savu populāro dziesmu versijas, ko Stībelis pirms desmit gadiem ierakstījis krievu valodā un joprojām mēdz izpildīt (Ļubovj nastala, piemēram). «Viņš ir profesionālis, vienmēr perfekts. Ziniet, ar savu dziesmu izpildījuma versijām esmu visādus brīnumus piedzīvojis… Bet Stībelis bija labs. Ar cieņu skatos uz to, ko viņš dara mūzikā. Viņam ir laba, mūsdienīga ritma izjūta, mūsdienīgs frāzējums. Jautājums, vai viņa dziesmas sasniedz Latvijas klausītāju. To viņam arī novēlu. Lai sēž pie instrumentiem un komponē melodijas, kas trāpīs vietējai auditorijai.»

Jautāju pašam Jānim, kā viņš sevi redz Latvijas populārās mūzikas tirgū, vai ir «trāpījis»? Viņš uz sevi skatoties kopainā — kā mēs, Latvijas sabiedrība, esam auguši un veidojušies. Jebkurā dzīves jomā pastāv 50 gadus ilguša dzelzs priekškara faktors. Arī populārā mūzika attīstījusies nošķirtībā. Piemēram, 1974. gadā Amerikā vai Lielbritānijā bija sava laika hiti, kas skanēja visās radiostacijās un ietekmēja popmūzikas attīstību, bet mums nav emocionālu atmiņu par šādiem zelta mirkļiem. Mums ir atmiņas par Mikrofona aptaujām, Menuetu un Līviem, šo savu mūzikas pasauli, kurā noslēgti dzīvojām. «Ilgi nebijām daļa no Rietumu mūzikas vēstures, tagad esam šāda daļa, bet līdzi nāk inerce, kas mūs stumj tālāk pa to pašu pazīstamo ceļu. Latviešu klausītājam ir sava ierasta izjūta par to, kas ir skaista melodija, kāds ir labs vokāls, dziedājums. Un šī gaumes izjūta lielā mērā nāk no padomju laika mūzikas, kuru negribu nopelt — tur bija daudz labu un brīnišķīgu skaņdarbu un izpildījumu!» 

Savukārt Stībelis kopš paša sākuma bijis kā rietumvējš, jo viņa muzicēšana augusi no amerikāņu un britu mūzikas saknēm. Kad bērnībā, klausoties vecāku plates, pirmo reizi izdzirdējis grupu Earth, Wind & Fire, mīlestības ērkšķis iedūries sirdī uz neizvilkšanu. Dažbrīd mēģinājis komponēt un dziedāt citā, plašas publikas gaumei tīkamākā stilā, Stībelis sapratis, ka tad nav vispār vērts dziedāt. «Ja radi mūziku ar mērķi izpatikt vai nopelnīt naudu, labāk met ģitāru krūmos un ej tirgot kokmateriālus.» Jānis joprojām mēģinot atminēt, kā soulmūzikas īpašo noskaņu adaptēt latviešu valodā.

Austrumu ekspresis

Laima Vaikule ir saslimusi, bēdīgi saka viņas vīrs. Viņa nevar parunāt. Pēc vairākām dienām sazvanīta, dziedātāja izsakās īsi: «Jānis ir pārāks par daudziem citiem mūziķiem. Viņš komponē un raksta vārdus, pats aranžē, izpilda un producē savu mūziku. Pats ir savas mūzikas izdevējs. Tik daudz talantu vienā cilvēkā! Dzīves laikā esmu ievērojusi — jo lielāks un labāks ir mākslinieks, jo vieglāk ar viņu sadarboties. Ar Jāni vispār nav problēmu, jo viņš ir izcils. Ļoti labs draugs. Viņa vienīgais trūkums ir tas, ka ir pārāk jauks. Pārāk kautrīgs un pieklājīgs, bez haizivs zobiem, kas diemžēl mūzikas biznesā ir vajadzīgi.»

Stībeļa skatuves mīlasstāsts ar Laimu Vaikuli sākās smieklīgi nejauši. Jauno grupu Shake & Bake uzaicināja spēlēt kāda vīrieša dzimšanas dienā. Stībelis vēl brīnījies — kuram privātā ballītē vajadzīga soulmūzika? Izrādījies, ka šis vīrietis ir Laimas vīrs Andrejs. Trešās dziesmas laikā telpā parādījusies slavenā dīva un stūrējusi uz Stībeļa pusi, puika taisni vai paģībis! Jau pēc nedēļas uzaicināts doties Laimai līdzi koncerttūrē. Tolaik Stībeļa mērķis un sapnis bija Rietumu mūzikas tirgus — tikai uz Rietumiem! Bet 2002. gadā Raimonds Pauls uzaicinājis Jāni piedalīties tolaik populārā konkursa Jaunais vilnis atlasē. Pēc uzstāšanās konkursā piedāvājumi no Krievijas mūzikas menedžeriem un ierakstu studijām biruši kā no pārpilnības raga. Būdams jauns un brīvs čalis, viņš nešauboties ielēcis šajā Austrumu ekspresī. Nenožēlo ne mirkli, jo strādāt Krievijas tirgū ir varena pieredze un rūdījums. Redzētas arī īstas pārmērības. Piemēram, privātā pasākumā Rubļovkā (bagātāko maskaviešu adrese), kur Jānis ieradies uzstāties, pie astoņus miljonus dolāru vērtā metāla mežģīņu žoga kāds darbinieks mērījis vārtu platumu, bet otrs teicis: «Ziloņi te netiks cauri.» Kādi ziloņi? Nu, tie divi izīrētie dzīvie ziloņi, kam jāstāv iekšpus vārtiem un viesi jāsveic ar snuķu vēcināšanu! Pēc Krimas aneksijas Laima Vaikule presē izteica nožēlu, ka, būdama Eiropas Savienības pilsone, tur vairs nevarēs brīvi ieceļot. Tas izraisīja asu reakciju Krievijas pusē, Laima bija nostājusies nepareizajā frontes līnijas zonā. Šoruden viņi ar Jāni Stībeli dodas tūrē pa Ukrainu. Abu draudzība un sadarbība turpinās. Dziedās gan krieviski, gan latviski, publiku uzrunās ukraiņu valodā. Stībelis atzīstas, ka nevar sagaidīt, kad tiks pie ukraiņu ēdiena — tas esot nenormāli garšīgs, jumts aizlidojot! Tomēr viņš nevēlas jaukt kultūru ar politiku un uzsver, ka Krievijā viņam aizvien ir daudz labu draugu un kolēģu.

Dzērvenīte

Gandrīz desmit gadus Stībelis klusi, bet neatlaidīgi kā kurmītis rok savu ceļu Lielbritānijas mūzikas biznesā. Regulāri ceļo uz Londonu, veido kontaktus, tiekas ar izdevējiem, sadarbojas ar angļu kolēģiem. Piemēram, palīdz ar aranžijām britu komponistam, kas raksta filmu mūziku vai citam kolēģim, kas sadarbojas ar Disneja studiju. Paralēli mēģina lauzt savu ceļu, bet ar to negrib plātīties. «Rietumu mūzikas tirgus ir kā milzu rasola bļoda ar miljoniem mūziķu, konkurence nenormāla. Es sevi pat vēl nevaru saukt par mazu kartupeļa gabaliņu rasolā.»

Stībeļa ilggadīgais skatuves kolēģis komponists Raimonds Macats gan nav tik pieticīgs, izsakot apbrīnu Jāņa pacietībai un darba spējām, jo šis ceļš uz angļu mūzikas tirgu notiek bez sponsoriem un ietekmīgas aizmugures. «Jānis ir pasaules līmeņa mūziķis, augstākās klases profesionālis. Strādā klusi, bet labāk par citiem.» Stībelim bijusi iespēja personīgi iepazīties un viesoties pie leģendārās grupas Bee Gees solista Robina Giba, kurš devis padomu iekarot mūzikas tirgu nevis ar vokālu, bet labu dziesmu. «Latviešu mūziķi uz pasaules fona ir kā tāda maza dzērvenīte. Skaista, izturīga, bet maziņa un īpatna, savā purviņā augusi.» 

Stībelis ar izbrīnu skatās uz gadiem ilgajām diskusijām par jaunās akustiskās koncertzāles celtniecību, kas prasītu miljonus. «Negribu kārtējo reizi Latviju salīdzināt ar Igauniju, bet Tallinas centrā ir lieliska akustiskā koncertzāle, kas tapusi par saprātīgu summu, ar somu kolēģu palīdzību pārbūvējot padomju laika zāli. Tādu kā mūsu Kongresu nams. Tur uzstājas gan pasaules līmeņa simfoniskie orķestri, gan populārās mūzikas grupas. Vai tiešām Latvija var atļauties superdārgu projektu uz pussalas? Es kā ģimenes cilvēks plānoju savu budžetu un zinu, ko varu atļauties. Domāju, astoņdesmit procenti Latvijas iedzīvotāju netrako ar naudu. Bet valsts uzvedas kā cilvēks, kas dzīvo pāri līdzekļiem. Koncertzāli, protams, vajag, bet par kādu cenu?»

Turpinot dzērvenītes tēmu, Jānis izsaka nožēlu par populārās latviešu mūzikas vietu kultūrtelpā. No Lielbritānijas atbraucis viesis un mašīnā lūdzis ieslēgt radio, lai dzirdētu latviešu mūziku. Pārslēdzot stacijas, Jānis tajā brīdī nav varējis uzķert nevienu dziesmu latviešu valodā, izņemto Radio 2 repertuāru, kas tomēr neatspoguļo mūsu mūzikas kopainu. «Aizbraucot uz Spāniju, radio dzirdu dziesmas spāņu valodā. To sauc par kultūrtelpu. Mūsu raidstacijās dominē angļu valoda. Bet tās radio frekvences ir mūsu visu kopīpašums.» 

Pirms pāris gadiem Stībelim bija ideja — ierosināt vienu dienu gadā, kad visās raidstacijās skanētu tikai Latvijā radīta mūzika. Tas varētu būt datums, kad Latvijā vēsturiski pirmo reizi ieskanējās radio. «Tā būtu latviešu mūzikas diena. Bet domāju, tas nekad nenotiks. Mūsu apraides tirgū Rietumu mūziķi ir privileģētāki, jo viņu publicitāte tiek vairota katru dienu. Un tad vēl raidstaciju konkurence, kas mūziķus iespiež stūrī — ja tavu singlu spēlē «viņi», tad «mēs» to nespēlēsim… Mūziķim jāizrāda lojalitāte vienai raidstacijai, bet Latvijas apraides tirgus nav lojāls latviešu mūziķiem. Ačgārna situācija.»

Jautāju, vai Stībelis kā latviešu dzērvenīte nejūtas mazliet par nobriedušu, lai iekarotu Rietumu tirgu. Viņš smejas, ka ir jauns. Ka ar šādu vecuma domāšanu vispār nav vērts kaut ko sākt darīt. Ka panākumi ārzemēs nav «dzērvenītes» pašmērķis, jo mājas vienmēr būs pirmajā vietā — gan dzīvē, gan mūzikā. Starp citu, pseidonīmu J Stever viņš jau sen vairs neizmanto. Un viņš ir pūce, kas ieslodzīta šausmīgajā cīruļu pasaulē. Nevar aizmigt agrāk par diviem naktī. Bet, ja bērnam nāk zobs, var piecelties četros.

The post Dzērvenīte rietumvējā appeared first on IR.lv.