Vienīgais ceļš uz priekšu

Kāpēc vēlētāji Ukrainā nobalsoja par komiķi Zelenski, un vai Putinam izdosies ievilināt viņu slazdā? Chatham House pētniece Orisja Luceviča uzskata — jaunajam prezidentam neizdosies ātri izpildīt solījumu par miera atjaunošanu, taču Ukrainai ir cerības kļūt par modernu valsti

The post Vienīgais ceļš uz priekšu appeared first on IR.lv.

Kāpēc vēlētāji Ukrainā nobalsoja par komiķi Zelenski, un vai Putinam izdosies ievilināt viņu slazdā? Chatham House pētniece Orisja Luceviča uzskata — jaunajam prezidentam neizdosies ātri izpildīt solījumu par miera atjaunošanu, taču Ukrainai ir cerības kļūt par modernu valsti

Tas būtu ironiski, ja izrādītos, ka Donaldu Trampu ASV prezidenta amatā bija palīdzējusi ielikt Krievija, bet viņu gāzt būs palīdzējusi Ukraina, saka Orisja Luceviča. Ar Londonā bāzētās domnīcas Chatham House programmas Ukrainas forums menedžeri sarunājāmies gadskārtējās Rīgas konferences laikā pagājušo sestdien. Taču viņa uzsver, ka Ukrainas prezidents ir nevis dalībnieks, bet gan tikai «netīšs cietušais» ASV iekšpolitiskajā karā.

Runa ir par jūlijā notikušo telefonsarunu starp Trampu un Zelenski, kura kļuva par iemeslu impīčmenta izmeklēšanas sākšanai ASV Kongresā. Sarunā Tramps mudināja Zelenski izmeklēt sava politiskā konkurenta Džo Baidena dēla darījumus Ukrainā. Luceviča teic, ka nokļūšana ASV iekšpolitikas konflikta centrā radījusi Zelenskim sarežģītu uzdevumu nenostāties ne republikāņu, ne demokrātu pusē, jo Ukraina nevar atļauties zaudēt nevienas atbalstu. Viņasprāt, līdz šim Zelenskim tas esot izdevies.

Bet kāds iespaids uz Ukrainas iekšpolitiku ir Zelenska teiktajam sarunā, ka ģenerālprokurors būšot «simtprocentīgi mans cilvēks»? «Tas ir kā pateikt, ka Kijeva ir Ukrainas galvaspilsēta,» viņa atbild. Visi tāpat zinot, ka ģenerālprokurors ir prezidenta cilvēks. Daudz lielāka vilšanās Ukrainā esot par to, ka Krieviju abi nepieminēja vispār un neapsprieda, kā ASV varētu Ukrainai palīdzēt konflikta risināšanā. Ukraiņiem nākoties secināt, ka ASV prezidents nevar sniegt Ukrainai drošības garantijas un šajā — vissvarīgākajā — jautājumā viņiem jāmeklē abu partiju atbalsts Kongresā.

Kāpēc vēlētāji Ukrainā pavasarī balsoja par komiķi, no kura diezin vai varēja cerēt sagaidīt šādu jautājumu risināšanu? Luceviča atzīst, ka arī viņu izbrīnījis tik liels atbalsts šādai personai militāra konflikta laikā, kad prezidents ir arī bruņoto spēku augstākais komandieris. Taču ukraiņi acīmredzot «ir pieraduši sadzīvot ar konfliktu, kas ilgst jau sesto gadu un kļuvis par jauno normu». Tas esot arī iepriekšējā prezidenta Petro Porošenko nopelns, ka cilvēki jutās gana droši, ka valdība šo konfliktu kontrolē. Tāpēc nenostrādāja viņa taktika vēlēšanās — ka izvēle esot starp viņu, kas atbalstot «armiju, baznīcu un valodu», un Putinu, kurš to apdraud.

Toties «bija daudz vilšanās dažādās pilsoņu grupās» par līdzšinējo Ukrainas politiku — vieniem par kara radītajām ekonomiskajām sekām, citiem par Porošenko nespēju vai nevēlēšanos vērsties pret korupciju, it īpaši armijā. Daļēji tas bijis arī paaudžu jautājums — «ukraiņi bija gājuši cauri revolūcijām, taču tās visas kaut kā atražoja tās pašas sejas», un šoreiz viņi gribēja «kaut ko citādu». Turklāt pirms vēlēšanām bijusi ļoti spēcīga pret Porošenko vērsta propaganda sociālajos tīklos. Zelenskis bija plaši pazīstams, viņam bija biznesa mārketingā pieredzējuši cilvēki, un viņu atbalstīja populārākais TV kanāls, aiz kura acīmredzot stāvēja oligarhs Ihors Kolomeiskis, kuram piederošās bankas PrivatBank maksātnespējas un nacionalizācijas lieta, kas pašlaik ir tiesā, būšot «lakmusa tests», vai Zelenskis turpinās oligarhu diktēto politiku, kā darīja Porošenko.

Bet vai ir bažas, ka jaunais prezidents būs prokrievisks vai Kremlis ar viņu manipulēs? «Tās ir divas dažādas lietas,» pētniece precizē. «Nedomāju, ka viņš ir prokrievisks tādā nozīmē, ka redz Ukrainas nākotni savienībā ar Krieviju vai ka Ukrainai būtu jāiet Krievijas attīstības ceļš. Nē. Vai viņš var iekrist slazdā, ko izliks pieredzējušais KGB operators Kremlī? Jā, šāds risks ir.»

Zelenskis steidzas veikt iekšējās reformas un atrisināt krīzi Donbasā, un viņa steiga esot bīstama. Luceviča uzskata, ka pirmām kārtām Francija, kuras prezidents Emanuels Makrons pēdējā laikā izrāda vēlmi «restartēt» attiecības ar Maskavu, «var pagrūst viņu sasteigtu risinājumu virzienā». Zelenska komandas cilvēki nav pieredzējuši ārpolitikā un ģeopolitikā un lielākoties bija tikai kārtojuši biznesu Krievijā, «kas ir pavisam cits stāsts».

Luceviča šaubās, vai tā dēvētā Šteinmeiera formula, ko Zelenskis tagad atbalsta, var palīdzēt atrisināt situāciju Ukrainas austrumos. Bijušais Vācijas ārlietu ministrs, tagad prezidents Franks Valters Šteinmeiers 2016. gadā precizēja iepriekšējos gados Francijas un Vācijas pārraudzībā parakstītās Ukrainas un Krievijas vienošanās par uguns pārtraukšanu un «ceļa karti» miera panākšanai Doņeckas reģionā. Putins to atbalsta, acīmredzami tāpēc, ka šī «formula» paredz rīkot vēlēšanas separātistu kontrolētajā teritorijā. Viņa mērķis ir panākt ES sankciju pakāpenisku atcelšanu un savu atgriešanos G8 valstu vadītāju klubā, Luceviča min. Taču uzsver, ka «vēlēšanas nav konflikta risinājums», un vispirms būtu jāatrisina virkne jautājumu par drošību, demilitarizēšanu, bēgļu atgriešanos, viņu īpašuma tiesību atjaunošanu. Pētījums par vairāk nekā 50 dažādām konflikta situācijām apstiprinot, ka sasteigtas vēlēšanas pēckonflikta sabiedrībās noved pie konflikta atjaunošanas. «Droši vien krievi to zina un grib piespiest Ukrainu rīkot vēlēšanas, lai nodrošinātu konflikta turpināšanos.»

Pavaicāju, kas ukraiņiem šķiet svarīgāk — panākt situācijas noregulējumu valsts austrumos vai saglabāt ES sankcijas Krievijai? «Es teiktu, ka Rietumu spiediena saglabāšana uz Krieviju vairāk atbilst Ukrainas interesēm vidējā termiņā.» Tā-pēc, ka «jebkāds izkārtojums par Donbasu nebūs stabils, ņemot vērā Putina plašākos mērķus reģionā» — veidot «bufera zonu» starp Krieviju un ES. Taču Ukrainai ir «ietekmes sviras», lai to nepieļautu, un galvenā ir «izturēt un pierādīt, ka ir ilgtspējīga valsts, nevis, kā Putins grib iztēlot, neizdevusies valsts vai nav valsts vispār». Viņa pieļauj, ka arī Zelenskis saprot, ka «sasteigta vienošanās var daudz vairāk kaitēt viņa prezidentūrai nekā nekāda vienošanās».

Bet kā tad prezidents izpildītu priekšvēlēšanu solījumu panākt mieru? «Ar ekonomiku, labāku infrastruktūru austrumos», kā arī solījumu pildīšanu par korupcijas apkarošanu, atklātību valsts pārvaldē un pilsoņu plašu līdzdalību politikā, pārliecināta Luceviča. Viņa piekrīt kāda cita konferences viesa sacītajam, ka ilgtermiņā spēku samērs ir par labu demokrātiskajai Ukrainai, lai arī kurš būtu tās prezidents, nevis «varas vertikāles» Krievijai, kur «joprojām turpinās PSRS sabrukšana».

Luceviča mani pielabo, kad secinu, ka viņa ir optimiste, — viņa raugoties uz Ukrainas nākotni ar cerībām. «Optimists zina, ka viss beigsies labi, bet cerīgais zina, ka neatkarīgi no tā, kā viss beigsies, šis ir vienīgais ceļš uz priekšu.» Ceļš ir grūts, un nevarot prognozēt, kā un kad kaut kas notiks. Taču Ukraina attīsta ekonomiku, nostiprina bruņotos spēkus, modernizē enerģētikas tirgu («tas nebūtu noticis, ja nebūtu kara»), tur ir «stipri mediji un ļoti stipra pilsoniskā sabiedrība», un «man ir cerības, jo redzu, ka sabiedrība sāk uzvesties moderni». Tas neesot kā Krievijā, kur «galvenais jautājums ir — kurš būs pēc Putina».

Ēdienkarte

Melna kafija

The post Vienīgais ceļš uz priekšu appeared first on IR.lv.