Divi pasaules

09.10.2019 23:55

Operas jaunuzvedums Spēlēju, dancoju — vērienīgs, bet atsvešināts un brīžiem apstrīdams Raiņa simbolu tulkojums

The post Divi pasaules appeared first on IR.lv.

**Operas jaunuzvedums Spēlēju, dancoju — vērienīgs, bet atsvešināts un brīžiem apstrīdams Raiņa simbolu tulkojums**

Jauna cilvēka, šajā gadījumā Lauras Grozas-Ķiberes, uzdrošināšanās ķerties klāt jau par klasisku vērtību kļuvušajai Imanta Kalniņa (un Raiņa, un Imanta Ziedoņa!) operai ir cieņas vērta. Spēlēju, dancoju jauniestudējuma muzikālais vadītājs ir Mārtiņš Ozoliņš, un šo svarīgo uzveduma pusi atstāju muzikologu vērtējumam. Taču latviešu operas ir īsti pateicīga viela, uz ko paraudzīties no teātra, proti, režijas puses. Tām nav raksturīgi melodrāmu sižeti ar varoņu ciešanām un bojāeju aiz nelaimīgas vai neatbildētas mīlestības. Tās tikpat kā vienmēr ir kaislību drāmas, taču tulkojamas nevis (vai ne tikai) kā personiski pārdzīvojumi, bet vispārcilvēciski vai nacionāli simboli, kuru atšifrēšana un iedzīvināšana atbilstoši sava laika garam tad arī pieprasa režiju.

Spēlēju, dancoju ir vēl sarežģītāks gadījums: tajā Rainis ne tikai izmantojis klasisko Orfeja ceļojumu uz pazemes valstību, lai atvestu atpakaļ dzīvē Eirīdīki, bet arī padziļinājis to traģēdijas virzienā. Rainis ļauj Totam pārvest mīļo Leldi virszemē, bet — dots pret dotu — prasa vienu dzīvību pretī, un tā ir jau uzvaras garšu sajutušā varoņa dzīvība. Līdz ar to simboliskajam līmenim nāk klāt arī psiholoģiskais, pat intīmais.

Režisore ar savu radošo grupu — dramaturgu Evartu Melnalksni, scenogrāfu Miķeli Fišeru, kostīmu mākslinieci Kristīni Pasternaku, gaismu mākslinieku Oskaru Pauliņu, horeogrāfu Rūdolfu Gediņu un videomākslinieku -8 — strādājusi ar iztēli un skaidru viedokli par to, kas notiek te un tagad. Un radījusi patiešām vērienīgu divi pasauļu — zemes un pazemes — pretnostatījumu.

Uzveduma darbība sākas te un gandrīz tagad: kā režisore programmā precizējusi — 2013. gada vasaras saulgriežos, kad dega Rīgas pils. Daugavas krastmalā pie mūra, kur novembrī spraužam svecītes, notiek Leldes un Zemgus kāzas. Viesi — drusku šikāki no līgavaiņa puses; tie, kas no līgavas dzimtas, tepat vietējā tirgū štātes atraduši — sadzīviski burzās, ierauj, paslepen bučojas un grābstās. Zemes dzīve ir tik banāla un bezgaršīga, ka Lelde (Marlēna Keine vai Jūlija Vasiļjeva) piesēž pie galda un lej sev vīnu glāzi pēc glāzes. Kad augšā uz mūra parādās sveši ceļinieki Aklais (Rihards Mačanovskis vai Edgars Ošlejs), Klibais (Kalvis Kalniņš vai Rinalds Kandalincevs), Ragana (Ilona Bagele vai Irma Pavāre) un Tots (Raimonds Bramanis vai Andris Ludvigs), līgava tiecas viņiem pretī — aizsper kurpes pa gaisu un uzkāpj uz galda, bet tikpat nespēj aizsniegties līdz Totam, kas aicinot stiepj roku viņai pretim.

Režisores skatījums ir tikpat skarbs arī uz aizsauli. Laicīgā pasaule ir pliekana un arī bezrūpīga (jo, kamēr viesi meņģējas, Rīgas pils sākusi degt), turpretim aizsaule — mirušu vērtību un par suvenīriem pataisītu ideālu pilna. Trūdu balsīs dzied palsas mirlas — pelēki kostīmiņi, pelēkas sīksprogu sasukas, pelēkas zeķes un pelēkas bezpapēžu tupeles. Stīvas, bez dzimuma un vecuma, šīs būtnes prasa, lai Tots sargā viņu piemiņu, un solās izliet miroņsvecīti. Velnu riju — Trejgalvja valstību — režisore un scenogrāfs iemitinājuši Rīgas pils Sūtņu zālē, bet pašus velnus padarījuši par plastmasas tautumeitām un tautudēliem, sīkajam pakalpiņam Velnēnam (Mihails Čuļpajevs vai Viesturs Jansons) vašbļodas lieluma burbuļsaktu pat piespraužot pie dibena. Trejgalvis pats, kādreizējais pretnis un buntavnieks, nemaz neslēpj, ka divas galvas nu ir tīrā butaforija. Tots ar savu ierašanos iztraucē, satracina un beigu beigās arī sagrauj šo mehānisko, par plastmasas suvenīriem ideālus pataisījušo elli. Pekles radījumiem zūdot, izpostītajā zālē ienāk ugunsdzēsēji. Divi pasaules pārklājas, taču nesajūt viena otru.

Ietekmīgi risināta arī Tota un Leldes atgriešanās dzīvē. Viņi nāk cauri nu jau pilnīgi izdegušajai un glābjot pielijušajai Sūtņu zālei. Tās vidū draudīgi svārstās mūru graujamā bumba, ko Tots pārvērš par miroņsvecīti, kuras liesma patiešām sastopas ar sauli. Un tas ir uzveduma brīnišķīgākais mirklis, gaismu spēle kā skaidrs un spēcīgs simbola atrisinājums.

Uzvedumam ir nepārprotams vēstījums un spilgta vizualizācija. Taču mani mulsina divas lietas. Vienkārt, vairāku simbolu tulkojums. Vai trūdu balsis — mūsu pagātnes mantojums — ir mirušas vērtības? Vai miroņsvecīte — pagāt-nes un tagadnes vienotība — tiešām ir arī mūru graujamais svārsts, tātad destrukcija? Galu galā — vai Rīgas pili iznīcinošais ugunsgrēks būtu uztverams kā pozitīvs spēks, jo izposta pekles viltus ideālus? Sim-bols, kas uz skatuves parādās noteiktā veidolā, kļūst par zīmi, kurai ir savs tulkojums, sava atminēšanas gaita, un tā reizēm var aizvest uz pavisam citu pusi, nekā iecerēts. Tomēr visvairāk mani dara piesardzīgu režijas atsvešinātība, ar kādu atklāta šodienas Latvijas bezjēdzīgā zemes dzīve, mirušās pagātnes vērtības un sastingušie ideāli.