Neiestrēgt seklumā
Mācītājam Jurim Rubenim bija tikai 27 gadi, kad viņš ar vēsturisku runu izglāba no šķelšanās Tautas fronti neilgi pirms Latvijas neatkarības atjaunošanas. Viņš aicina novērtēt brīvības gados sasniegto, bet arī brīdina — padomju totalitārisma neizvērtēšana turpina kropļot jaunās paaudzes
The post Neiestrēgt seklumā appeared first on IR.lv.
Mācītājam Jurim Rubenim bija tikai 27 gadi, kad viņš ar vēsturisku runu izglāba no šķelšanās Tautas fronti neilgi pirms Latvijas neatkarības atjaunošanas. Viņš aicina novērtēt brīvības gados sasniegto, bet arī brīdina — padomju totalitārisma neizvērtēšana turpina kropļot jaunās paaudzes
Tā bija dziļākā krīze Latvijas Tautas frontes vēsturē — nulles punkts frontes otrajā kongresā, kas notika 1989. gada 7. un 8. oktobrī. Tobrīd lielāko Atmodas laika tautas organizāciju no sašķelšanās izglāba jaunais mācītājs Juris Rubenis. Politiķe Sandra Kalniete atmiņu grāmatā Es lauzu, tu lauzi, mēs lauzām, viņi lūza atceras saspringto atmosfēru, kad LTF radikālākā spārna mazākums Baibas Pētersones vadībā pameta sēdes zāli, cīnoties par vietu skaitu organizācijas domē.
Vairākums zālē palikušo delegātu bija apjukuši un arī satriekti — vai tiešām radikāļi būs noveduši LTF līdz sabrukumam? Bija pagājis tikai gads kopš LTF nodibināšanas. Latvija vēl nebija brīva no padomju žņaugiem, aiz Kongresu nama sienām organizācijas šķelšanos gaidīja Interfronte, PSRS armijas Baltijas kara apgabala štābisti, kompartijas vadoņi.
Tad tribīnē kāpa Juris Rubenis, arī kongresa delegāts. «Man gribētos, lai mēs visi sajustu to, ka esam dziļas krīzes priekšvakarā. Uz mums šobrīd skatās visa Latvija. (..) Mēs apliecinām visai pasaulei, ka mēs brīvai Latvijai neesam gatavi. Ka neesam pelnījuši to, ka mums šī brīvā Latvija tiek dota. (..) Mums nav alternatīvas šobrīd, kā vien mēģināt saprast to, ka ir nepieciešams būt šai brīdī vienotiem. Uz vieniem principiem.» Pēc viņa runas zālē valdīja pilnīgs klusums. Nedaudz vēlāk delegāti mainīja jau iepriekš pieņemtu lēmumu, panākot kompromisu starp abām pusēm.
Kādas ir mūsu vēstures mācības un vēl neizmantotās iespējas — par to saruna ar Juri Rubeni, kurš tagad jau kādu laiku atstājis mācītāja amatu un ir programmu direktors, kontemplācijas skolotājs Integrālās izglītības institūtā.
Kā jūs pēc 30 gadiem atceraties dienu, kurā uzrunājāt tautfrontiešus?
Pēc Tautas frontes pirmā kongresa eiforijas, kad visi bija īpašā noskaņojumā, laimīgi un saprotoši, bija notikusi tāda kā piezemēšanās. Kā jau tas notiek vienmēr, sākas stīvēšanās par viedokļiem, cīņa par varu.
Domāju, daudziem pirms šī kongresa bija sajūta — Tautas fronte ir jaudīga mašīna! Tur ir daudz cilvēku, resursu, riski arī nav pārāk lieli, nav slikti nonākt pie stūres. Tas izteica gaisotni. Atceros, samērā ātri kongresā iezīmējās liela spriedze. Vienā brīdī tā bija sasniegusi kondīciju, kad cilvēki cits ar citu vairs nesarunājās, viena daļa bija palikusi zālē, otra aizgājusi jau citur runāties, bija pata situācija — ne šur, ne tur.
Kā jūs toreiz radāt īstos vārdus, lai samierinātu abas puses?
Tas vienmēr ir mīklaini. Es savu runu nekad nebiju vēlreiz noklausījies līdz pat pagājušā gada rudenim, kad LTV raidījumā Atslēgas to ierakstu parādīja. Un es noskatījos pēc 29 gadiem. Tiešām ar interesi noskatījos to jauno cilvēku, kas tur runā.
Skaidrs, ka tajā brīdī nevari tik ātri sagatavot tekstus, vienkārši nav laika, un tas arī nedarbojas. Ir brīži, kuros ļoti izteikti notiek kas lielāks par tevi. Un nevis tu meklē īstos vārdus, bet ir jāļauj sevi izmantot kā instrumentu īstajiem vārdiem, jāļauj tiem dzimt. Mūsos visos ir dzīles, lielas dzīles, jo mēs visi cilvēki — un tā ir mana pārliecība — nākam no viena avota. Visi esam Dieva radītas būtnes. Tas nozīmē — lai cik ļoti mēs būtu virspusē pretēji un cits citam darītu pāri, mēs visi nākam no viena avota. Ja cilvēks tam kaut nedaudz atveras, tad varam jebkuru situāciju piedzīvot no šī dziļākā skatpunkta. Tad ir iespēja redzēt plašāku laukumu, mazliet atkāpties no ļoti šaurajām interesēm.
Domāju, ka lielais dziļums spēja uzrunāt cilvēku dziļumu, vismaz intuitīvā līmenī. Tā bija iespēja arī aptvert, ka notiekošajam ir lielāks mērogs. Ja tas izdodas, tad ļoti dažādi cilvēki tomēr var ievilkt elpu un vēlreiz sākt sarunāties. Jo tas, kas notika Tautas frontes kongresā, ikdienā jau notiek ik uz soļa, sākot no attiecībām ģimenē, kad laulātie partneri katrs pozicionējas, nevar un negrib viens otru saprast, līdz pat jebkam — vai tās ir organizācijas, uzņēmumi, kuru iekšienē rodas spriedze. Vienmēr, ja mums izdodas sasniegt kaut nedaudz lielāku dziļumu, piepeši varam atrast jaunus resursus. Paliekot virspuses seklumā, daudz risinājumu nav. Tie, kas tur iestrēgst, tad cīnās, karo, sit viens otram, cik vien var, — tas ir totāls strupceļš.
Lai kādi mēs būtu cilvēki — un te nav stāsts par kādu reliģiskumu, mums katram šī sajūta nav sveša —, šīs dzīles ir pieejamas. Tikai tāpēc, ka esam garīgas būtnes, mēs laiku pa laikam šo vietu sajūtam.
Domāju, ka tas brīnums bija ne jau tikai kāds runātājs, bet arī tie cilvēki, kuri uzdrīkstējās pavērties dziļāk un sadzirdēt. Tas bija fantastiski!
Vai tā bija jūsu ietekmīgākā runa?
Man ir grūti to pateikt. Vispār tas ir interesants jautājums — par runu ietekmi. Kā to vērtēt? Kādreiz varbūt rezultāti izpaužas pēc ilgāka laika un tādās formās, ka to nemaz neredzam. Bet, ja ir runa par tādu situāciju, kad rezultātu var redzēt uzreiz, šis bija īpašs brīdis manā dzīvē. Mūsu dzīvē nereti notiek vētras, tad svarīgi sevi neturpināt uzskrūvēt, bet atrast iespēju apklust. Iespējams, tieši klusums ir izeja no aprobežotības lielākā plašumā. Tu nomierinies, ieklausies, sadzirdi kaut ko vairāk.
Man šķiet, tādi klusuma brīži vispār ir ļoti vērtīgi cilvēkiem. Jo dinamiskāka un enerģiskāka ir tava ikdiena, jo vairāk šādiem klusuma brīžiem ir jābūt.
LTF otrais kongress 1989. gadā bija zīmīgs, tajā pieņēma jaunu programmu un statūtus, par mērķi pasludināja pilnīgu Latvijas neatkarības atjaunošanu. Pēc 30 gadiem atskatoties, vai šī kongresa konflikta dramaturģiju neveidoja VDK vai kompartijas roka? Jo šķeltnieku priekšgalā bija cilvēki ar kartīti nesen publiskotajās VDK aģentu kartotēkās.
Būtu pilnīgi neiedomājami, ka visas šīs jūsu minētās rokas nebūtu tur klāt! Interesanti, ka izšķirošos vēstures brīžos tie, kas domā, ka spēj kontrolēt vai katalizēt lietas, nenovērtē savu iespēju aprobežotību. Vēsturē ir bijušas daudzas situācijas, kad cilvēki palaiž procesu un domā — es to iniciēju, tāpēc varēšu kontrolēt.
Piemēram, britu premjers Kamerons izsludina balsošanu, kas nebija obligāta, par Lielbritānijas dalību Eiropas Savienībā ar pārliecību — izvedīšu to cauri un nopelnīšu sev punktus, demonstrējot, ka esmu ieklausījies arī tautā. Tad mani atkal pārvēlēs. Un viss bija tik skaidrs tajā brīdī. Dienaskārtībā vēl nebija migrantu krīzes. Bet piepeši notika kaut kas pavisam cits.
Tādos lielos vēsturiskos brīžos var ļoti labi sajust, ka ietekmīgu cilvēku plānoti scenāriji ne vienmēr īstenojas. Notiek vēl kaut kas. Skaidrs, ka pie Tautas frontes veidošanas bija neskaitāmas intereses — redzamas un neredzamas. Skaidrs, ka bija arī kompartijas, Valsts drošības komitejas roka. Pilnīgi nešaubīgi — jau Tautas frontes veidošanas sākumā bija atsūtīta vesela virkne cilvēku, kuriem bija jābūt tur klāt. Bet notikumi piepeši sāka veidoties citādi. Sevi pieteica lielāki mērogi.
Nu jau vairāk nekā pusgadu publiski pieejamas VDK aģentu kartotēkas. Kartītes atrodamas arī par vairākiem Atmodas laika līderiem — Jāni Stradiņu, Mavriku Vulfsonu, arī visiem LTV raidījuma Labvakar veidotājiem. Kā mums pret to izturēties?
Ļoti, ļoti sarežģīta tēma. Gandrīz katrā gadījumā ir savs stāsts. Nepārprotami starp aģentiem bija cilvēki, kuri šai organizācijai kalpoja no sirds un dvēseles un darīja vairāk, nekā tiem prasīja. Un bija cilvēki, kuri izmantoja to kā iespēju darīt ko tādu, ko citiem neļāva. Kā tas kompromiss ir veidojies tavā sirdī, tie ir sarežģīti jautājumi. Jo pēc ilgām okupācijām vienmēr ir sarežģīti atrast kādu jaunu konstelāciju visai sabiedrībai. Saprotiet, te nav stāsts par trīs vai četru gadu okupāciju kā, piemēram, Francijā, kur varēja ļoti ātri identificēt visus kolaboracionistus, vai Norvēģijā, piemēram, pat Knuts Hamsuns knapi tika cauri adatas acij. Te ir stāsts par 50 gadiem, kuros izaug trīs paaudzes. Tas viss kļūst daudz, daudz sarežģītāk.
Varu pateikt tikai tēzes, jo daudzus no šiem cilvēkiem es pazīstu. Un starp viņiem ir cilvēki, par kuriem man ir sajūta, ka viņi ļoti veiksmīgi veikuši aģenta lomu. Un pazīstu arī cilvēkus, kuri tajā aizvējā varēja izdarīt daudz ko labu Latvijas valstij. Tāpēc vienmēr, runājot par šo tēmu, ir svarīgi spēt redzēt šo milzīgo cilvēku spektru, kuru vārdi atrodami aģentūras kartotēkā.
Mums būtu svarīgi saklausīt visā šajā kontekstā vienu noteiktu toņkārtu. Un tā toņkārta būtu apmēram tāda — žēl, tas bija slikti, un nav nekā, ar ko varam lepoties vai teikt, ka tas bija nieks. Tas bija smags un briesmīgs laikmets, kas kropļoja un mocīja cilvēkus, un daudzus piespieda darīt ko tādu, ko viņi citādi nebūtu darījuši. Daži to darīja ieinteresētības dēļ, daži — baiļu dēļ, daži šantāžas, daži — lai izglābtu citus, daži varbūt, lai tā aizsegā kaut ko, viņuprāt, labu darītu. Tāds ir bijis laikmets.
Taču mēs par šo laikmetu nevaram sacīt — vienkārši pāršķiram lapu! Svarīgi ar skumjām un nožēlu atzīt — tādi mēs bijām. Un tas nebija labi. Mēs nevaram neko labu teikt par sadarbību ar okupācijas režīmu. Lūk, šādas toņkārtas pietrūkst! Parasti publiskajā telpā skan vai nu — tas nekas nebija, tā rīkojās visi, vai — nē, mani apmelo, lieciet mani mierā! Ļoti, ļoti reti ieskanas šī paškritikas nots. Un, protams, viegli par to ir runāt cilvēkiem, kas nav bijuši noteikta spiediena kontekstā.
Atceros, nebija viegli, šis laiks bija psiholoģiski smags, prasīja ļoti lielu spēku. Pat ne tikai spēku, tā bija Dieva žēlastība, kas tev palīdzēja izturēt. Esot tā laikmeta liecinieks, es arī apzinos, cik viegli to varēja neizturēt, — noteiktos apstākļos var šantažēt ar ģimeni, ar vēl kaut ko, un tu neizturi. Svarīgi nevienkāršot un nesacīt, ka visi cilvēki, kuru vārdi ir tajā sarakstā, ir pēdējie nelieši. Tomēr svarīgi atzīt, ka tas bija nožēlojams, apkaunojošs laikmets — mēs tādu to saredzam un no tāda atsveicināmies. Tas vienmēr manās acīs ir pacēlis cilvēku, ja viņš gatavs runāt par savām vājībām. Runāt atklāti, nevis mēģināt izlaipot.
Protams, tas ir sarežģīti, vēstures konteksti ir tik atšķirīgi, neizstāstāmi, un kurš tev ticēs! Beigu beigās, tā ir konkrētā cilvēka interpretācija. Katrs mēs gribam izstāstīt stāstu tā, lai tas mūs attaisnotu. Bet stāsts ir par principiālu laikmeta novērtējumu.
Tas bija cilvēkus kropļojošs laikmets, un mēs no šīs kroplības joprojām mokāmies visvisādās formās. Tas izpaužas ne tikai paaudzē, kas to ir fiziski piedzīvojusi. Tas tiek nodots tālāk citām paaudzēm, jo, kā uzsver psihologi, vienmēr neatrisinātas problēmas mēs nododam tālāk bērniem, un viņi dažkārt nesaprot, kas viņiem traucē dzīvot. Tā ka runāt par šo laikmetu, analizēt un pētīt vajag gudri, smalki. Galēji slēdzieni nedarbojas.
Kas vēl mums jāizvērtē par šo laikmetu? Ko neesam paveikuši?
Ir viena tēma, kura laiku pa laikam tiek pacelta, bet arī sekmīgi aiziet projām — Valsts drošības komiteja nebija kāda separāta organizācija no Marsa. Tā izpildīja Komunistiskās partijas stratēģiju, definētos mērķus. PSRS vai Latvijas PSR Komunistiskā partija ir tā, kas ir reāli atbildīga par to, ko darīja Valsts drošības komiteja, par cilvēku baidīšanu, ideoloģisku apstrādi, pazemošanu, ierobežošanu. Tas jau notika daudzās citās formās — citādi domājošie cilvēki ne vienmēr nonāca VDK fokusā. Piemēram, ja vecāki bija «apzīmogoti» kā padomju varai nelojāli. Es to sajutu, jo mans tēvs 50. gadu beigās bija notiesāts par pretpadomju aģitāciju un pavadīja nepilnus piecus gadus Mordovijas politieslodzīto nometnē. Tās bija tādas smalkas asociācijas, kuras tu kā bērns nesaproti, bet uzreiz ir citāda gaisotne — jūti, ka neesi tik vēlams un veicināts kā citi.
Šīs ideoloģiski totalitārās organizācijas loma, kas bija noziedzīga pret cilvēka brīvību, pret cilvēku dzīvēm, viņu iespējām pašnoteikties vai izpaust sevi, nav izvērtēta. Var minēt iemeslu, ka tas nav noticis arī pasaules mērogā, jo Otrajā pasaules karā PSRS bija rietumvalstu sabiedrotā. Un vienmēr tika mēģināts apgalvot, ka nacisms bija briesmīgāks, komunisms ir mazliet citāds. Bet, ja šodien paskatāmies, kas notiek Ziemeļkorejā — cilvēki mirst badā! Cilvēki tiek likti nometnēs par jebko! Mocīti un spīdzināti! Mēģini iepīkstēties par kāda cita veida filozofiju vai domāšanu!
Tas ir stāsts arī par to cilvēku personisko atbildību, kuri ieņēma augstus amatus kompartijā. Tas nenozīmē, ka vajadzētu sākt raganu medības, bet nav pareizi apgalvot, ka tas nebija nekas īpašs. Daži augsta ranga kompartijas funkcionāri joprojām pasniedz augstskolās. Nu citos laikos mēs lasījām citu. Nebūtu nekas mainījies, mēs būtu turpinājuši lasīt lekcijas, tāpat kā lasījām 1988. gadā. Tajos laikos tā, šajos laikos — šādi. Man tas liekas traki. Es ļoti, ļoti maz esmu dzirdējis, ka šie cilvēki sacītu — man ir kauns, tas nebija labi, es tagad apzinos, kādu postu esmu nodarījis ar to, ka esmu bijusi vadoša amatpersona tādā organizācijā.
Vai mums vajadzētu prasīt, lai šie cilvēki nožēlotu?
Tas ir stāsts par šiem cilvēkiem pašiem. Ja tevī nerodas iekšējā nepieciešamība kādam to pateikt, kaut vai iečukstēt ausī — tev nav jāuzkāpj Doma laukumā uz mucas un jābārsta pelni matos, bet tu vari pateikt to kaut vienam cilvēkam. Ja tiešām liekas, ka viss dzīvē ir pilnīgā kārtībā: es vienkārši meklēju ērtas, siltas vietas — toreiz tādas, tagad tādas, teiksim, ja 2021. gadā nomainītos vēl kāda ideoloģija, arī tur es atrastu siltas vietas, jo tāda ir mana filozofija… Ja tāds ir redzējums, tas kaut ko bēdīgu liecina par cilvēku. Žēl, tā nav tā domāšana, kuru gribētos redzēt sabiedrībā.
Ziemeļkorejas piemērs ir ļoti labs, lai parādītu, kāda ir totalitāra vara. Kā lai jauniem cilvēkiem izskaidro totalitāra režīma būtību un postu?
Latvija ir maza sabiedrība. Tas ir stāsts par mums pašiem — kā runājam ar jauniešiem, ar saviem bērniem. Mēs zinām, ka Vācijā notika denacifikācijas programma — skolās stāstīja, ko nacisms nodarīja katram vācietim. Droši vien ir utopiski iedomāties, ka tā būs pie mums, bet tiešām stāsts ir par manas dzīves iekšēju refleksiju. Tas ir normāli — katram cilvēkam taču ir kaut kas, ko nožēlot un pateikt — man ir kauns un žēl, varēja būt citādi. Domāju, ka šī izpratne ārstē pašu cilvēku un visu sabiedrību. No ārpuses to nevar uzspiest. Stāsts ir par mūsu dvēseli, par gatavību izvērtēt.
Daži autori plašākā eksistenciālā kontekstā uzsver, ka nebūtu slikti katram cilvēkam vismaz reizi dzīvē izstāstīt savu stāstu. Varbūt vajadzēs daudz laika, varbūt dienas — godīgi un patiesi, nebēgot. Katram no mums droši vien ir kas tāds, ko negribam redzēt, bet ir jēgpilni būt patiesiem pret savu dzīvi.
Kādas ir mūsu lielākās kļūdas neatkarības ceļā?
Neatkarības ceļš nav iespējams bez kļūdām. Tāpat kā nav iespējams bez kļūdām izaugt cilvēkam. Kļūdas ir dabiskas. Jautājums — vai mācāmies tās izvērtēt? Es neiespringtu uzrādīt īpašas kļūdas Latvijai. Ja skatāmies uz postpadomju valstīm, varam redzēt kādu mums priekšā, Igauniju, bet varam redzēt arī ļoti daudzas valstis tālu atpalikušas, piemēram, Moldova vai Ukraina. Iebraucot kādos reģionos, joprojām liekas, ka esi 30 gadus tālā pagātnē.
Demokrātijas mehānisms ir darbojies. Tas nav ideāls, bet paredz to, ka kāds cits tev paskatās pār plecu. Uz šiem 30 gadiem atskatoties, es nefokusētos uz kļūdām, drīzāk teiktu — tas ir veiksmes stāsts. Varēja būt daudz sliktāk. Ir skaisti, ka esam tik tālu tikuši. Drīzāk jāspēj novērtēt visu labo, kas ir noticis Latvijā.
Vai var teikt, ka pasaule kļūst agresīvāka?
Pasaule kaut kādā ziņā vienmēr ir bijusi agresīva. Tāpēc, ka agresija ir cilvēkos. Vienīgi šobrīd mēs daudz jūtamāk to uztveram caur informatīvo telpu. Šodien katrs, kas ir dusmīgs, var to pateikt 15 ierakstos. Nereti agresijas iemesls ir nespēja tikt galā ar savām sāpēm, nespēja atrisināt uzdevumus, kas risināmi man pašam. Cilvēkam ir jāatrod veids, ko darīt ar savu agresiju.
Vai tas ir viens no mūsu apdraudējumiem? Kādi vēl apdraudējumi ir mūsu gadsimtā?
Droši vien pat neparedzami. Pamatā apdraudēti ir visi tie cilvēki, kuri atsakās mācīties domāt, vērtēt, uztvert, salīdzināt, sajust un paplašināt savu prasmi uztvert ne tikai horizontālē, bet arī iet dziļumā. Tādi lumpeņslāņi, ar kuriem var manipulēt citi — var iestāstīt lietas, kuras cilvēki labprāt dzird, vai radīt kairinājumus, uz kuriem viņi labprāt reaģē.
Jo šobrīd viens no lielākajiem jautājumiem — kā izvērtēt visu informāciju, ar kuru saskaries, kā izdarīt daudzmaz jēgpilnus, gudrus slēdzienus par to, kas notiek pasaulē? Lielais drauds — lai pasaulē nekļūtu kritiski daudz cilvēku, ar kuriem ir iespējams manipulēt. Visas pārējās lietas ir iespējams kaut kā risināt.
Kādas ir jūsu domas par zviedru meiteni Grētu Tunbergu — kāpēc par viņu sabiedrībā ir tik krasi polāri viedokļi, no atbalstošiem līdz atklāti naidīgiem?
Mans vērtējums ir diezgan vienkāršs — liela daļa no mums pusaudža vecumā arī esam bijuši tādi nonkonformisti, ar savu pārliecību. Ir skaisti, ka ir šāds posms mūsu dzīvē, un ir žēl, ja kādiem tāda posma nav. Grēta runā jauna cilvēka balsī, paužot tieši to, ko domā. Es tur nesaredzu nekādu sazvērestības teoriju. Tajā ir kaut kas skaists, mums ir tas jāsaklausa.
Nogurušajai pusmūža cilvēcei, kura bieži vien ir uzmudžinājusi sev ērtus maldus un nevēlas atzīties, ka uz daudziem lielajiem jautājumiem nav atbilžu. Tādam 16 gadus vecam cilvēkam, kurš grib dzīvot šajā pasaulē, ir daudz vairāk jautājumu nekā varbūt sešdesmitgadīgam. Tādas balsis ir vajadzīgas. Tas vien, ka šobrīd ir tik ļoti polāras diskusijas par vienu parastu meiteni, nozīmē to, ka viņa dara kaut ko ļoti vajadzīgu.
The post Neiestrēgt seklumā appeared first on IR.lv.