Pierobežas migla
Nacionālā teātra izrāde Finlandizācija — politiski jautājumi sev
The post Pierobežas migla appeared first on IR.lv.
Nacionālā teātra izrāde Finlandizācija — politiski jautājumi sev
Pirmais šīs izrādes trumpis ir dramaturģija. Soma Juhas Jokelas luga nemēģina izklaidēt vai moralizēt, bet lietišķi zem mikroskopa paliek ne vairāk un ne mazāk kā attiecības ar Krieviju. Neliels somu medicīnas tehnoloģiju ražotājs meklē atbalstu eksportam; to viņiem arī ministrijā apsola — programmā, kas vērsta uz tirdzniecības attiecību veidošanu ar kaimiņvalsti Krieviju. Un tad — krievi anektē Krimu… Pat aklam redzams, ka Valtera Sīļa izrādes situācija attiecas arī uz mums — tas ir stāsts par to, ko darām vai nedarām, par mūsu izvēlēm un to sekām. Taču to, cik ļoti šī izrāde mums ir vajadzīga, var novērtēt tikai tad, ja paši aiziesit noskatīties.
Finlandizācijas (jeb Miglas — tāds ir somu autora lugas otrs nosaukums) lielais plāns, ja atļauts lietot kino jēdzienus, protams, ir liekulīgā politika valsts izdzīvošanas vārdā, vārdu un darbu nesakritība, kad valdība stingri iestājas, piemēram, par cilvēktiesībām un vienlaikus gūst labumu no sadarbības ar tās pārkāpjošo kaimiņu. Pretrunas akcentē arī virsraksts: termins «finlandizācija» radies 60. gadu beigās aukstā kara virpuļos un apzīmē jebkuras mazas valsts politisku atkarību no lielajiem kaimiņiem. Somijā, dabiski, to uztver kā īpaši pazemojošu, lai arī, daudziem gribētos ticēt, vēsturē palikušu. Bet tā pa īstam konflikts starp vārdos pausto ideālismu un pragmatisko darbību lugā izspēlējas cilvēciskā līmenī, firmas īpašniekiem nostājoties atšķirīgās pozīcijās.
Ivara Kļavinska atveidotais zinātnieks Taisto seko sabiedrībā publiski paustajām vērtībām — pāri visam nostāda morāli un interneta forumos aktīvi cīnās pret krievu propagandu. Ulda Anžes atveidotais pārdošanas speciālists Jone lietišķi nodala to, ko var un ko nevar kontrolēt, un par pēdējo atbildēt negatavojas. Savukārt Gundars Grasbergs mazās ražotnes vadītāja Olli lomā izmisīgi cenšas abus satuvināt un pārliecināt arī sevi, ka acīmredzamā pretruna starp «labā eiropieša» identitāti un peļņu, bet varbūt pat izdzīvošanu, ir atrisināma. Lai izklāsts būtu pilnīgs, dramaturgs lugā liek darboties arī divām ministrēm, kuru lomās Daiga Gaismiņa un Zane Jančevska, ministrijas valsts sekretāram (Voldemārs Šoriņš), žurnālistei (Agnese Cīrule) un Janas Ļisovas atveidotajai Somijas krievietei Larisai, kuras līnija, no Baltijas pozīcijām raugoties, droši vien ir visindīgākā. Jo, vārdos slavinot brīvību, indivīda vērtību, cilvēktiesības utt., somu biznesmeņi ir pārliecināti — izglītotā Larisa var būt tikai krievu spiedze.
Jokela ir labs dramaturgs, un fakts, ka šī luga Latvijā tiek iestudēta, ir nozīmīgs arī tāpēc, ka paceļ augstāk laikmetīgās dramaturģijas latiņu. Esam atradinājušies uz skatuves redzēt tādas 21. gadsimtā rakstītas lugas, kuras neslimotu ar zināmu infantilismu vai populismu. Un līdz ar sociālpolitiski ievirzītas oriģināldramaturģijas trūkumu esam arī atradinājušies sagaidīt no Valtera Sīļa, režisora, kurš Latvijā konsekventi strādā šajā lauciņā, ne tikai labi iecerētus, bet arī patiešām politiski nozīmīgus vēstījumus. Tāpēc iepriecina, ka pie mums joprojām iespējams ne tikai komiksu līmeņa politiskais teātris.
Izrāde ir faktiski perfekta — tajā nekā netrūkst un nav nekā lieka. Funkcionāla Uģa Bērziņa scenogrāfija, ko papildina viņa uzburtajā biroja vidē ekrānos uzzibošie ārpasaules tēli videomākslinieku Toma Zeļģa un Lindas Ģībietes klipu un kolāžu veidā. Lakoniski, psiholoģiski precīzi aktierdarbi, kuru nianses skatītājam atklājas tikai tad, ja esat pietiekami uzmanīgi. Un režisors, kurš pratis pakāpties malā un netraucēt lugas materiālam.
Pēdējais, protams, ir šķietamība, jo Valtera Sīļa veidotā interpretācija, lai gan, izrādi skatoties, liekas — vienīgā iespējamā, protams, tāda nav. Arī Jokelas lugā varētu izvēlēties puses, mazliet vairāk uzsverot kāda tēla histēriskumu, cita — aizdomīgumu vai liekulību. Sīlis iet sarežģītāku ceļu — viņa izrādē visi cilvēki ir normāli, gudri, pat labi. Un, lai kā mēs, skatītāji, gribētu identificēties ar kādu no viņiem, godīgi nākas atzīt, ka arī pārējo viedokļi nav bez pamata. Finlandizācijas nozīme, manuprāt, ir plašāka par reģiona starptautisko dilemmu iztirzāšanu — tā neļauj izvairīties no personiskās atbildības, jo lēmums galu galā ir jāpieņem katram pašam, droši vien arī nekomfortabli apzinoties, ka ideālu izvēļu nemaz nav. Pasaulē, kurā par normu kļuvusi pārliecība, ka katrs, kas runā ne to, ko gribam dzirdēt, ir vismaz muļķis, ja ne akurāt nelietis, ir ļoti uzmundrinoši teātrī sastapties ar šādu pozīciju, pat ja (un varbūt tieši tāpēc, ka) netiek slēpts — laimīgas beigas nav gaidāmas nevienā gadījumā. Miglu jau, galu galā, neviens izklīdināt nevar, bet, kā tajā izdzīvot, jāizlemj katram pašam.
ooooo
Finlandizācija. Nākamās izrādes 10. un 22. oktobrī. 20 eiro.
The post Pierobežas migla appeared first on IR.lv.