Dzīvo mūzikas realitātē

Zviedrijā mītošā jaunā pianisma zvaigzne Daumants Liepiņš spēlē Latvijā un pasaulē un labprāt pēc koncertiem aprunājas ar klausītājiem

The post Dzīvo mūzikas realitātē appeared first on IR.lv.

Zviedrijā mītošā jaunā pianisma zvaigzne Daumants Liepiņš spēlē Latvijā un pasaulē un labprāt pēc koncertiem aprunājas ar klausītājiem

Rūpīgi un uzmanīgi pa stāvajām Spīķeru koncertzāles trepēm Daumants nes savu ceļojumu koferi — ieradies uz vienu dienu Latvijā privātu iemeslu dēļ, viņš divas nedēļas pirms Rudens kamermūzikas festivāla izbrīvēja stundu intervijai. Festivāla atklāšanā 9. oktobrī Mazajā ģildē pianists atskaņos Bēthovena klaviersonātes. 

«Profesionālā meistarība ļoti augstā līmenī,» vērtē viens no Latvijas pianisma pīlāriem, Mūzikas akadēmijas profesors Normunds Vīksne. «Izcili muzikāls, ar augstu muzikālo intuīciju. Mūziku uztver kā garīgu dimensiju ar dziļākām, saturiskām vērtībām, šajā dimensijā viņš atrodas arī spēles laikā uz skatuves. Tas ir kā garīgs ceļojums, kuram klausītāji var sekot līdzi, un šajā ceļojumā Liepiņš visu laiku atklāj kaut ko jaunu.» 

Par jaunā latviešu mūziķa dzīvesvietu kopš studiju laika Kārlstades Universitātē kļuvusi Zviedrija, bet viņš regulāri koncertē Eiropā un pasaulē. Daumanta koncertu grafikā, piemēram, ir uzstāšanās ar Spānijas orķestriem 2021. gadā, drīz pēc tam arī tūre Ķīnā. Jaunais pianists apņēmīgi veido veiksmīgi sākto karjeru — 2017. gadā viņš saņēma Lielo mūzikas balvu kā gada labākais jaunais mākslinieks. Saldū uzaugušā puiša CV ir pārpildīts ar uzvarām starptautiskos konkursos. Šovasar Daumants ieguva respektablā Verbjē festivāla Šveicē galveno balvu. Tas pavēra studiju iespējas Ženēvas Mūzikas augstskolā. Pianiste Agnese Egliņa par kolēģi saka tā: «Viņam svarīga dvēseliskā iedziļināšanās mūzikā. Koncertos Daumants vienmēr ir gaišs, starojošs. Viņa starptautiskie panākumi ir fantastiski — zinot mūsdienu konkursu aizskatuvi, Daumants bez ietekmīgas aizmugures spēj pārliecināt žūriju vienkārši ar savu spēli, savu patiesību.»

Nopietns, ar rāmu acu skatienu jaunais pianists stāsta, kādu redz savu nākotni starp Zviedriju un Šveici un kāpēc turpmāko dzīvi ļoti vēlas saistīt arī ar Latviju. 

Rudenī vairākas reizes esat bijis Latvijā uz vienu divām dienām. Cik viegla vai grūta ir dzīvošana starp divām valstīm?
Pēdējais pusgads bijis saspringts, daudz ceļošanas, sevišķi vasarā — spēlēju vairākās Eiropas valstīs. Pa vidu sanāca arī pavadīt laiku kopā ar tuvajiem Latvijā. Atelpu ik pa laikam gribas. Nav iespējams nepārtraukti ceļot un uzstāties, būt profesionālajā tonusā. Izpildītājmāksliniekam ir svarīgs «šeit un tagad» aspekts — visi uz tevi skatās, caur mūziku jānodod tas, ko vēlies. Koncertā [improvizāciju] nevar iepriekš sagatavot un, ja nesanāk, teikt: «Eh, mēģināšu vēlreiz!» Koncentrācijai jābūt visaugstākajā līmenī. Un no tās jāprot atiet, uzlādēties no jauna. 

Cilvēki, kuru karjera ir noslogota, praktizē apzinātību un citus modīgus koncentrēšanās, iekšējā līdzsvara veidus. Vai jums arī tāds ir?
Vissvarīgākais — lai, izejot uz skatuves, mūziķis zina, ko grib publikai sniegt, ir pārliecināts par savu vēsti. Kustināt pirkstus var daudzi, bet cilvēki gaida ne tikai tehniku, bet arī kultūras piedzīvojumu. Lai to sniegtu, pašam jābūt kārtībai iekšpasaulē. Nevari iziet uz skatuves satraucies, nekoncentrējies. 

Man ir tā: esmu praktizējošs kristietis, ļoti pateicīgs, ka tas nāk līdzi no bērnības. Palīdz lūgšanas, esmu iesaistīts adventistu draudzes dzīvē. Mums ir īpašais laiks, sabats, kuru veltām attiecībām ar Dievu, ar tuvākajiem, ģimeni. Tas man neiedomājami palīdz aizņemtībā. Ticība dod dzīves virzienu, sapratni, kāpēc dzīvoju šo dzīvi. 

Interesanti, ka arī jūsu kolēģi pianisti Reinis Zariņš un Vestards Šimkus ir ticīgi cilvēki. Vai klasiskajai mūzikai ir ietekme, vai tikai sakritība?
Klasiskā mūzika nāk no Rietumeiropas tradīcijas, kas pamatos ir kristīga. No tā nevar izvairīties. Mūzika savā būtībā ir garīga. Tas, protams, ietekmē, tāpat kā ticības pieredze ģimenē. Jā, Latvijā tā sanācis, ka vairāki pianisti ir ticīgi. Es par to priecājos. Ir gadījies parunāties ar Reini Zariņu par kopējām vērtībām — varam dalīties un bagātināties viens no otra. 

Vai jums kā kristietim nav grūti spēlēt 20. gadsimta modernisma un 21. gadsimta laikmetīgo mūziku, kas maina virzienu, lauž tradīciju?
21. gadsimta mūzika lielākoties tiešām nav manai sirdij tuvākā, bet ir izņēmumi. Nekad neteikšu, ka šo mūziku nespēlēšu. Tajā tik daudz varbūt necenšos meklēt filozofiju. Uztveru kā eksperimentēšanu, bieži arī uzmanības pievēršanu, piemēram, ka no instrumenta var izdabūt to un to, un to. Vairāk kā spēle. Priekšrocība šai mūzikai ir tā, ka vari parunāties ar komponistiem. Tad jau uzzini arī filozofiju, ko viņš savā darbā gribējis ielikt. 

Piemēram, septembrī Rumānijā, Džordžes Enesku starptautiskajā festivālā, atskaņoju rumāņu komponista Laurentiu Ganeas skaņdarbu Spogulis un teodīsija. Pirms tam sarakstījāmies e-pastā, stāstīja, ko vēlējies pateikt ar šo skaņdarbu. Teodīsija ir mūžsenais arguments par labā un ļaunā pretnostatījumu, par to, kāpēc pasaulē ir ciešanas. Tas nāk no Vecās Derības, Ījaba grāmatas. 

Kādi autori vai virzieni jums patīk mūsu gadsimta akadēmiskajā mūzikā?
Ejot uz 21. gadsimta mūzikas koncertiem, klausos ar citādu ausi. Jo nezinu, ko sagaidīšu. No citu gadsimtu mūzikas vienmēr zinu, ko sagaidīšu, — Bēthovena, Mocarta, Rahmaņinova, Šopēna. Ir nostabilizējusies arī tradīcija, kā atskaņot klasiku. Kā izpildītājmāksliniekam 21. gadsimta mūzikas atskaņošanā man ir lielāka brīvība. Virzieni ir dažādi — eksperimentālie, minimālisma. Mūsu pašu Pēteris Vasks, piemēram, ir minimālisma pārstāvis, ar garīgo pārdomu tematiku. Galvenais — 21. gadsimta mūziku klausīties ar atvērtu prātu, nebaidīties no neierastā. Ir jācenšas atrast jauno, jāvirzās uz priekšu! Tāda ir akadēmiskās mūzikas attīstības jēga. Laiki mainās, un mūzikai jāmainās līdzi.

Vai publikas attieksme Eiropas valstīs atšķiras?
Rumānijā, kur nesen biju, ir silta publika. Tā jūt, kad mākslinieks atdod sevi no visas sirds. Džordžes Enesku festivālā, kas ir viens no lielākajiem Eiropā, katru dienu ir koncerti ar pasaulslaveniem māksliniekiem, man bija iespēja aiziet uz vairākiem un sajust publiku. Tā emocionāli reaģē uz mākslinieku, kurš ir patiess. Zviedrijas publika, piemēram, ir līdzīga Latvijas: mazliet atturīga, ļoti izglītota. Gaida augstu kvalitāti. Latvijas publika spēj novērtēt labu mākslu. 

Kā jūs raksturotu savu spēles stilu — ar ko tas ir atšķirīgs no citu pianistu snieguma?
Veids, kā izpaud mūziku, nāk no personības. Cik dažādas personības, tik dažādi spēles stili. Pat vienam pianistam nav iespējams Bēthovenu divreiz nospēlēt vienādi, kur nu vēl dažādiem māksliniekiem! No kritiķiem esmu dzirdējis, ka mans talants ir komunicēšana ar publiku, neredzamā saite ar to, publikas noskaņojuma jušana. Man patīk pēc koncertiem ar cilvēkiem aprunāties. Sanākušas patīkamas, dziļas sarunas. Pēc labiem koncertiem reizēm ir sajūta, ka publika mani pazīst. Pat tā, ka pēc koncerta runāju ar svešiem cilvēkiem un viņi uzdod jautājumus, it kā mani labi pazītu. Dažkārt pat bail paliek. (Smejas.) Mans lielākais mērķis: lai cilvēki aiziet mājās, kaut ko svarīgu ieguvuši, un grib dzīvot savu dzīvi labāku, skaidrāku un lai viņiem ir iedvesma turpināt darbus, ikdienas gaitas. 

Kāda ir jūsu vēsture pianismā: piecu gadu vecumā nonācāt Dārziņskolā un bija slavenais «rādi pirkstus!» — jo slaidi pirksti ir svarīgs atspēriena punkts, ja grib spēlēt klavieres?
Mana pirmā mūzikas skola bija Saldū, tur dzīvoja mūsu ģimene. Tad pārcēlāmies uz Tukumu, 6. klasē sāku mācīties Dārziņskolā. Piecarpus gadu vecumā biju sācis spēlēt klavieres. Nopietni sapratu, ka šis ir mans ceļš, tikai pirms kādiem trim gadiem. Nebiju tas gadījums, kad no bērna kājas pateikts: «Spēlēsi!» un bērns zina, ka tā būs viņa profesija. Braucu uz konkursiem, mani virzīja skolotāji, bet paša lēmums būt pianistam — jā, tas atnāca daudz vēlāk.

Mūsu ģimenē mūzika skanējusi vienmēr — esam muzikāla dzimta, bet profesionālu mūziķu nav bijis. Mamma ir klavierskolotāja, vecmāmiņa bijusi klavierskolotāja. Profesionāli mūziķi esam mēs ar māsu.

Vai bijāt pikts, kad skolas laikā lika spēlēt, kamēr puikas pagalmā dauzās ar bumbu?
Protams, kā jau mazs bērns, sākumā nejutu sajūsmu. Kurš tad grib vingrināties, strādāt, mācīties! Mamma man palīdzēja, bija zināma stingrība. Taču tā, ka es sēdētu tikai istabā un neko citu nedarītu, nebija. Man nebija skarbās mūziķa bērnības. Sākumā bija Saldus Mūzikas skola. Tad Dārziņskola un Latvijas Mūzikas akadēmija, kā arī Inge-sundas Mūzikas augstskola Zviedrijā — tā ir daļa no Kārlstades Universitātes. Mierīga vide, apkārt daba. Gandrīz kā manā Tukumā! 

Ingesundā ir labi apstākļi, labas vingrināšanās iespējas. Klavierklasē esam astoņi pianisti. Visi kolēģi ir pasaules klases mākslinieki ar starptautisku koncertdzīvi. Ingesundā viņi brauc atjaunot spēkus, vingrināties, apgūt jaunu repertuāru. Tā ir laba bāzes vieta pianista profesionālajai dzīvei. Lielākā daļa manas dzīves šobrīd ir koncertprogrammu gatavošana, sarunas ar koncertu organizatoriem. Mans galvenais mērķis — izveidot stabilu koncertdzīvi. 

Vai dārgo studiju problēma, par ko patlaban daudz runā Rietumeiropā, skar arī jūs?
Ir labi, ka Latvijā augstskolā ir budžeta vietas — bezmaksas izglītība. Nāku no vidusmēra ģimenes, un vecāki noteikti nevarētu apmaksāt studijas desmitu tūkstošu eiro apmērā. Latvijas Mūzikas akadēmijā studēju bez maksas, saņēmu arī Vītolu fonda stipendiju. Tad izmantoju Erasmus programmas iespējas — aizbraucu mācīties uz Zviedriju, kas bija ļoti vērtīgi. Pēc Erasmus kā pilna laika students paliku Zviedrijā, saņēmu stipendiju. Man vienmēr bijis jādzīvo taupīgi, bet esmu arī saņēmis atbalstu no sabiedrības stipendiju, konkursu balvu veidā. 

Starptautisku konkursu jūsu CV ir daudz!
Konkursi ietilpst jauna mūziķa studiju procesā. Pastāv dažādas attieksmes pret konkursiem. Mūziķu vidē ir pazīstams teiciens, ka konkursi domāti zirgiem, nevis māksliniekiem. Tā tas gan vairs nav, konkursu ir daudz, un aizbraukt uz kādu, dzirdēt ekspertu vērtējumu ir gandrīz vai jauna mūziķa dabiska dzīves un izaugsmes sastāvdaļa. Protams, gadās piedzīvot arī nepatīkamus aspektus, piemēram, korupcijas ziņā. 

Uzpērk žūriju?
Ir cilvēciskais faktors — pazīšanās, draugi var nospēlēt lomu. Tiek veidotas dažādas alianses — savējie atbalsta savējos. Bet ne vienmēr. Konkursos ir vērtīgi iepazīt citus pasaules pianistus, viņu spēles veidu un līmeni, izveidot kontaktus.

Vai ir konkursu «modes viļņi»?
Ir! Tos ietekmē komponistu gadadienas. Piemēram, tagad Bēthovenam būs 250 gadu. Tāpēc arī Latvijā daudz spēlē Bēthovenu — gadadienas atspoguļojas koncertprogrammās. Man pašam ir tā: lai mūziku varētu saukt par savu, jānotiek lēnām, ilgam procesam. Tas vairāk attiecas uz skaņdarbiem, nevis komponistiem. Ja paņemu skaņdarbu, ko iepriekš neesmu zinājis, paiet diezgan ilgs laika, lai es varētu, angliski sakot, to internalizēt jeb padarīt par savu. Reizēm ir tā, ka paņemu skaņdarbu, un tiešām — nu ciest nevaru! Kaut kā neizprotu, ir mokas. Ilgāk strādājot, tomēr izdodas padarīt par savu. Savā būtībā esmu interprets, man patīk interpretēt citu radīto mūziku. Klasiskā mūzika ir dziļa, tajā var rakt un rakt. Varbūt vēlāk arī pats varēšu radīt. 

«Aaaatkal jāspēlē Bēthovens!» — tas nav iespējams, vai ne?
Nē! Protams, kad esi darba procesā iegrimis tehniskās detaļās, ir brīdis, kad šķiet — «vai, esmu šo jau tik daudz spēlējis!», iestājas rutīna. Bet uzskatu, ka tāda ir visa dzīve, arī attiecībās ar cilvēkiem var iestāties rutīna. Ir jāiemācās to pārvarēt. Kad pārvari, nonāc jaunā kvalitātē. Tā tas ir gan ar cilvēkiem, gan skaņdarbiem. 

Kā jūs iedzīvojāties Zviedrijā?
Zviedrijā man ir iekšējais mūziķu, pianistu loks. Tik daudz nemaz nesanāk sastapties ar vietējo zviedru kultūru. Pirmo gadu dzīvoju augstskolas kopmītnēs, bet tad gribējās savu vietu. Esam divi pianisti, īrējam dzīvokli, katram sava istaba. 

Tagad esmu iestājies Ženēvas Mūzikas augstskolā, maģistra programmā.

Turpināšu dzīvot Zviedrijā un braukāšu uz Ženēvu. Redzēs, kā izdosies. Kad stājos, prasīja — kā apvienosit, jums ir aktīva koncertdzīve? Katedrā solīja atbalstīt. Neesmu nospraudis mērķi par katru cenu iegūt šo grādu. Ja studijas palīdzēs profesionālajai attīstībai, es tās turpināšu. Ja ne, tad ne. Pats esmu atbildīgs par to, ko no augstākās izglītības spēju paņemt, ko man no tās vajag. 

Pēdējā gada laikā varu teikt, ka pianista darbs ir mana profesija. Ar to pelnu iztiku, jūtos pateicīgs un laimīgs, ka to spēju. Man daudz nozīmējuši konkursi, pēc kuriem tiek piedāvāti koncerti. Tālākais atkarīgs no paša — kontaktu veidošanas un kvalitātes, ko spēju sniegt. Ja nospēlēju ļoti labi, aicina vēl, un aicina arī citi, kuri par mani dzirdējuši. 

Ja salīdzinām jūsu instrumentu ar cilvēku, uz katru koncertu braucat kā pie svešinieka. Vai mēdz būt, ka nespējat koncertzāles instrumentu pieņemt?
Reizēm ir tā, ka izmēģinu un saprotu — koncertā būs smagi jāstrādā! To nosaka gan instruments, gan akustika. Man ir grūti spēlēt sausā akustikā, kas visu apslāpē. Patīk, ja ir lielāks eho. Ja ir sausa akustika, tad vairāk pašam klavieru korpusā jāveido skaņa. Tas ir tehnisks darbs — pielāgoties zāles akustikai. Jaunajās koncertzālēs pasaulē ir standartlaba akustika. Piemēram, Lielajā dzintarā ir ļoti laba akustika. 

Vai jums mājās ir savas klavieres?
Šobrīd esmu flīģeļa meklējumos, lai tad, kad atbraucu uz Latviju, man būtu labs instruments, ar kuru vingrināties. 

Veiksmīgs mūziķis nozīmē dzīvi uz koferiem?
Jā! Es savu koferi nemaz neizkravāju. Tikai pamainu pāris lietas. Pagaidām vēl nevaru pateikt, kur vēlāk dzīvē būs mana mājvieta. Vienu gan zinu: ar Latviju savu dzīvi noteikti gribu saistīt. Lielāko ieguldījumu gribu dot tieši Latvijai, tas man ir svarīgi.

The post Dzīvo mūzikas realitātē appeared first on IR.lv.