Es netaisas mūžib gaidit
Es grib pa mimmit
Būs vel tāc rīc,
ka bez zvan pamodises agr no rīt,
uzvāris kapij un a vec erenpreis brouks uz pilset.
Es i jou pe durim, kad kleitbods
pārdevei nāk uz darb un ielaiž man ekša,
palidz isskatit tos vislielakos,
visrozakos bumberens,
pavasar Goujs undensbrūnum kompreszeķs
un angorvills ceļsilditais,
blaks bode es noperk vel bēškrāss tupels
un papspelek plašč.
The post Es netaisas mūžib gaidit appeared first on IR.lv.
Es grib pa mimmit
Būs vel tāc rīc,
ka bez zvan pamodises agr no rīt,
uzvāris kapij un a vec erenpreis brouks uz pilset.
Es i jou pe durim, kad kleitbods
pārdevei nāk uz darb un ielaiž man ekša,
palidz isskatit tos vislielakos,
visrozakos bumberens,
pavasar Goujs undensbrūnum kompreszeķs
un angorvills ceļsilditais,
blaks bode es noperk vel bēškrāss tupels
un papspelek plašč.
Es dvako pec eikalipt,
uz aizmugursbeņķ aizņem doudz rūms,
smaid kā tāc krancs,
bet neadzīstas.
Sak: es neatminas,
es nejoudai
ne tagadic, ne uz prekš,
kā to i rads darit.
Es netaisas vesel mūžib gaidit.
Matiss — mašinist puik
Tu i ciet kā stacijkas,
kā guļamvagon durs pa nakt,
kā matrošk, ko nevar dabut vaļam.
Man tas patais bēdig,
es zin —
teu pa ekš lido plestiķ a vasars spārnem,
pe teus priecajas pat manteļpakaram,
teu ekša i arven mazak un mazak kok tant,
un pašam mazakam ekša i
mēness a spož gaism.
Vai i kas smukaks dabunams,
ja tu nesadouz to pa gabalam?
Māts valod
Cik var gāst kā no spaņņ,
zābak slīd un plaščs tik slapš,
kad es tiek mājas.
Es kāp pa trepem oukša, acs gars no nogurum,
otra stāva deguna iecertas ēdien smak.
Pe savam durim briesmig salecas,
nou aisslekc.
Tepiķ sarullet.
Trouk šķind.
Kāc i pe man!
Ko nu! Sitis a šoupel vai riteņpump?
Policij! 110!
«Es teu uzcep drusk karpeļ a mērc,
courden tu nou ne miltum ēds.»
Širc prekša, panns dakš roka, mat isspūruš,
šis pabāž galv pa ķēķ durim.
Tas i man māts valod!
Tik liel un mīkst pup,
klēps a tik jouk smarž
un tik stiprs roks.
Brītiņ es pinkšķ
no priek un žēlabam,
saslapin šim kleitprekš.
Tad viņč a zilrūtain šņupdrān
nosusin man ģīm
un i jou ieleis pēn krūzite.
Tik tapec
Šito māj
es nopirk tik tapec,
ka uz to stāvei vens mākons,
tagadic tas i pro!
Jounoudz
Nakti māj nodreb,
kokvedeis aizkloudz garem,
aizved lizdkoks un vējbrāzm,
un smukais skac tagadiņ i ceļa uz šķeldkatl.
Man neko nou ko teikt,
tas nebi man mešš,
tas nebi man zem, man kok.
Es pūlas neiemīletes bērzos,
es pūlas neiemīletes nevena egle.
«Gan jou atouks,» kaimiņč kušin.
Jā, atouks,
un šitena mež ēna es svines
sou simt četrdesmito dzimumden.
Lopkops labas puss sapns
(fonam var spēlet polk)
No mans sanāc rīt cilveks,
bet man gos palik miegains.
Paprove paš issloukt guloš Raibaļ!
Es meiģinai piedabut šo celtes kājas,
ved leja pa ups krast, lai i mundrs.
Gos vilkai sous nags pa zem.
Es šo komandei:
«Nedar šita, mīlit, nodils!»
«Tagadic, mīlit, peld!»
Gos kūļajas pe krast kā tāc puren vāze,
rādij, ka tam i zosād,
un nopūtas:
«Brr…bries…briesmig ledans undens,
es nepeldes,
kout ēd man no,
es nepeldes,
negrib slapinates,
es nebridis!»
Es lūdz pirc cers palīdzet.
Cer nevarei tikt, bet grāps varei.
Kūpedams tas no laips ielec upe,
burbuļ vie nogāj.
Mēs a gov sāns pe sān
iebrid a spiral sasildita undeni —
mans miegainais Raibaļ
un mundrais es.
Kouko tik burvig nevar ne iedomates:
plunčat pups ups undeni,
aplikt ap vid tinum no lēpem.
Ploužem uz sānem atspid
mūs vasars rīt laim,
smaic aisslid lidz pretejo krast.
Gaļ! Latvij! Gaļ!
Rīgs tirga
grieķ dies,
uz širc šilt Aivars,
zāģe vesel cūk.
Es blisinas, mut pavērs, kā kaij uz reņģ trall,
viņč droud manam fotaparātam a zāģ.
Liel puscūk,
smuks, spēciks Aivars,
es i pilnig gatous šo ielikt burka.
Ja es dzīvot Rīga,
nākt uz tirg katr den
pirkt 15 gram šķiņķ.
Kāda vīze es varet aizdabut
uz Ziemeļmal savai lietošanai
tik dikt svaig, jēziņ saldais, tik joun
gaļs izcirtei,
kā lai mājas pasak, ka tas i mūsden parādib?
Ko ta Aivars pasaks a sou zāģ —
Somija pērk tik sagriest un malt gaļ?
Lai viņč griež Latvijs gaļs kombinata,
lai šeiens skuķem tiek prieks uz šo skatites.
Sirc grāmat
Diu nakš leds.
Diu ziem zirks.
Nemaz nedoma,
nemaz nedoma iet pār!
Tu tam netic,
un stroujais zirks ne tik.
Otra krasta es redz led lūstam.
Tu rouses louka, bet slīd appakaļ
un appakaļ.
Janvār ziemels neko nelīdz,
un es uz turien netiek.
Nelīdz ne ziema, ne vasara,
Jo tas i neaissalstoš up.
Tu rouses louka no to,
velk oukša ar sou zirg.
Ja tu būt mana krasta,
varet sous roks sasildit pe manem sānem.
Bet nou tāds dens, kad mēs i vena un tai paša krasta.
Man gan a to,
ka var vērot tou rosišanos pa sēt.
Sesdienas pirc, dūm iet taisn oukša,
tu ienes malk un unden, iededz luktur.
Man gan a to,
ka tu i dzīvs laik grāmata
un pec tam, kad teus tur vair nebūs,
tu būs baznics grāmata uz tūkstoš gadem
un sirc grāmata
mūžig.
Knifs ventuļem sievešem
Pe vell,
es knap neiebrouc grāvi!
Tik isskatiks pīlādzs
un pilnig vens.
Knifs ventuļem vīrešem
Nemaz nou tik grūt izvēletes skuķs.
Kāc vārc pa čehisk, šņupdrān,
paššūc nouds muķs, apdils jupķs,
bild no pirmo klas prekša.
Ja a šitem knifem nekas nesanak, tas i nepareiss sievišķs.
Ņems no nākamo gald.
No somu valodas atdzejojis Guntars Godiņš
Heli Lāksonena (1972) ir somu dzejniece. Viņas dzejas izlases kad gos smei tulkojums saņēmis Latvijas Literatūras gada balvu (2013). Dzejniece ar lasījumiem bieži uzstājusies Latvijas pilsētās. Populāra ir arī Heli Lāksonenas bērnu grāmata Piec ait kalns, par kuru autore un tulkotājs Guntars Godiņš izpelnījās Starptautisko Baltijas jūras reģiona Jāņa Baltvilka balvu. Rudenī iznāks jauna Heli Lāksonenas dzejas izlase Soul. Burkans. Undens. Lāksonena dzejoļus raksta somu valodas dienvidrietumu dialektā, bet atdzejojumā izmantotas lībiskā dialekta Vidzemes izloksnes iezīmes.
The post Es netaisas mūžib gaidit appeared first on IR.lv.