Bez Laimes lāča funkcijas

Raimonds Vējonis savas prezidentūras noslēguma intervijā par padarītajiem darbiem, noslīdējušajiem reitingiem un politiķu populismu, kas var apdraudēt tiesisku valsti

The post Bez Laimes lāča funkcijas appeared first on IR.lv.

Raimonds Vējonis savas prezidentūras noslēguma intervijā par padarītajiem darbiem, noslīdējušajiem reitingiem un politiķu populismu, kas var apdraudēt tiesisku valsti

Valsts prezidenta darba kārtība arī pēdējās dienās pirms amata pilnvaru beigām ir itin blīva. 26. jūnijā mums bija tieši viena stunda sarunai, jo pēc tam Raimondam Vējonim bija jātiekas ar Latvijas skautu un gaidu vienībām. Viņš atzīst, ka bija atstājis sev iespēju pretendēt uz otru termiņu amatā, ja Saeimai pirmajā vēlēšanu kārtā nevienu no trim kandidātiem nebūtu izdevies ievēlēt, taču uzsver, ka termiņi neierobežo darbu valsts un sabiedrības labā un viņš to darīs arī turpmāk.

Atskatoties uz četriem gadiem amatā, par ko jums ir vislielākais gandarījums un kas sagādājis lielāko vilšanos?
Vislielākais gandarījums ir par to, kā stiprināta drošība. Jau 2018. gadā esam spējuši sasniegt 2% [no IKP aizsardzībai], tas ir ļoti būtisks sasniegums. Mums ir NATO paplašinātie spēki. Gan politiķiem, gan vēl jo vairāk sabiedrībai ir ticība, ka grūtā brīdī mēs nepaliksim vieni. 1940. gadam nevajadzētu vairs nekad atkārtoties. Tā arī bija mana iniciatīva, ko parlaments akceptēja, — ja tomēr notiek krīzes situācijas un kāds mūs apdraud, tad militārās vienības sāk cīnīties, negaidot pat pavēli no vadības. Tas ir ļoti, ļoti svarīgi.

Tā ka es uz savu prezidentūru skatos pirmām kārtām tieši caur šo prizmu — ka esam stiprinājuši drošību. Protams, skatāmies daudz plašāk — drošība nav tikai militārā, bet jārunā arī par sociālekonomisko drošību, par tiesiskumu. Tam, ka tiesneši sāka paši runāt par problēmām sistēmā, būtisku ieguldījumu deva arī diskusijas sākšana [Prezidenta] pilī.

Un vilšanās?
Pirmkārt, par nepilsoņu bērniem. Tas ir pilnīgi nepareizi! Mums ir jāizbeidz vienreiz piešķirt nepilsoņa statusu bērniem, mēs esam moderna Eiropas valsts.

Un otra lieta — mēs runājam par to, kā mazināt plaisu starp parlamentu un sabiedrību, gribējās, lai tas notiek ātrāk. Tas ir sarūgtinājums, [ka nav pieņemta] mana iniciatīva, ko Saeimas Kārtības rullī uzlabot, lai trešie lasījumi vairs nebūtu tie, kuros bieži vien tiek iegrūsts velns zina, kas. Iepriekšējā Saeimā veidoja pat speciālu darba grupu, bet tālu netika. Šis parlaments arī vēl īsti nav ķēries pie šā darba. Droši vien ir pārāk daudz kaut kādu interešu, kas ietekmē arī šī priekšlikuma virzību.

Jūs sākāt kā «tautas prezidents» un pusgadu pēc ievēlēšanas jūsu reitings bija 65% jeb 41 punkts. Taču 2018. gada beigās tie bija vairs tikai 3,5 punkti. Kāpēc notika šāds pastāvīgs popularitātes kritums?
Vienmēr, kad nāk amatā kāds, ir lielas ekspektācijas. Bet, kad esi politiskajā vidē, ir noteikti spēles noteikumi — ne vienmēr var realizēt to Laimes lāča funkciju.

Ko tieši tauta no jums gaidīja, ko nemaz nevarējāt?
Mēs pirmām kārtām gaidām, ka visiem kļūs dzīve labāka, būs lielākas algas, būsim stabilāki, mums nebūs jādomā par ikdienas problēmām. Bet ne vienmēr to var piepildīt, un rezultātā kaut kādā brīdī veidojas tā — viņš jau arī tur neko nevar izdarīt.

Esmu vienmēr vadījies pēc tā, ka nevis uzreiz ir jācērt galva, bet ir jābūt tiesiskam pamatojumam. Kaut vai, kad gāju pie cilvēkiem, kuri pie pils bija pulcējušies par Rīdzenes sarunām. Bija izveidojies viedoklis, kā vajag šajā situācijā rīkoties. Bet būtu nepareizi rīkoties, ja tas neatbilstu tiesību aktiem. Protams, ja ir pieprasījums pēc vienas rīcības un cilvēki to nesagaida, tad veidojas kaut kāds priekšstats par konkrēto amatpersonu. Tas ir apstākļu kopums. Es strādāju ne jau reitinga dēļ — šis būs populāri, to darīšu; šis nebūs, to nedarīšu. Tā nevar rīkoties amatpersona.

Vai jūsu izredzes uz otro termiņu būtu bijušas labākas, ja prezidentu arī šoreiz vēlētu aizklāti?
Pats nekad neesmu bijis atklātas balsošanas piekritējs. Būsim reālisti, tāpat partijās ne jau biedri izlemj, kā balsot, — tas ir šaurs cilvēku loks vai pat atsevišķi cilvēki. Kas ir nepareizi pie aizklātas balsošanas — ka cilvēki melo. Bet, ja godīgi aizklātā balsošanā pasaka, vai tad ir slikti?

Vai tas būtu mainījis? Grūti teikt, jo jebkurā gadījumā tagad prezidenta vēlēšanās koalīcija vienojās par vienu pretendentu un strikti pieturējās pie tā. Iepriekšējā reizē nebija tāda kopēja koalīcijas viedokļa. Tur sacentās četri pretendenti, bija piecas kārtas. Tagad uzreiz nobalsoja, kā koalīcija vienojās. Man pašam kā Latvijas iedzīvotājam pietrūka debašu par dažādiem jautājumiem. Ja debašu nav, tad nav arī izziņas procesa man kā sabiedrības pārstāvim. Tāpēc tad labāk ir tautas vēlēts prezidents.

Vienubrīd saniknojāt vairākumu Saeimas un izbrīnījāt sabiedrību ar piedāvājumu pāriet uz tautas vēlētu prezidentu, kaut gan pāris gadus pirms tam bijāt teicis, ka tā esot bīstama ideja. Kāpēc tā?
Es to piedāvāju kā opciju, redzot no praktiskā darba, ka tomēr nav ļoti vienkārši būt no politiskās partijas virzītam kandidātam. Nav vienkārši arī, kad prezidentu atbalsta politiskās partijas. Jo ir tāda sajūta zemapziņas līmenī, ka tomēr viņi par tevi ir balsojuši, un tu mēģini kādos jautājumos ieklausīties viņu argumentācijā, kas ne vienmēr varbūt ir tā pareizākā. Bet, ja ir tautas dots mandāts, rīcībā tu varētu būt asāks.

Bet vai ir pazudusi bīstamība ar tautas vēlētu prezidentu, kā kādreiz teicāt?
Es tā neteicu, es vienkārši biju pret tautas vēlētu prezidentu. Jo tas bija arī Zaļās partijas viedoklis — mums likās, ka mehānisms, ko Satversmes tēvi bija ielikuši Satversmē, ka Saeima balso par prezidentu, ir labs. Bet dzīvē redzam, ka mūsdienu sabiedrība bieži vien nav apmierināta ar saviem priekšstāvjiem parlamentā, un tad varbūt tiešām labāk ir tautas vēlēts prezidents.

Lai tauta varētu būt neapmierināta ar vienu personu, nevis ar visu Saeimu?
Arī. Bet tas tomēr ir vieglāk. Piemēram, par nepilsoņu bērnu iniciatīvu tu runā, sabiedrība to uztver pietiekami pozitīvi — pēdējais mērījums bija, ka 80% gatavi to atbalstīt. Ir tautas atbalsts. Deputāti sēž: saproti, vēlēšanas nāk, mēs nevaram atbalstīt. Un viss! Tas nav īsti labi.

Kura partija jums teica, ka nevar atbalstīt tāpēc, ka vēlēšanas?
(Smejas.) Lai nu… Varēja jau redzēt droši vien. Kaut gan pie galda bija arī partijas, kuras teica, ka atbalstīs, bet beigās neatbalstīja.

Jūs 7. maijā paziņojāt, ka nekandidēsiet vēlēšanu pirmajā kārtā. Visos ziņu virsrakstos gan bija, ka nekandidēsiet vispār, taču to jūs neteicāt. Vai jūs būtu kandidējis, ja nevienu no trim kandidātiem Saeimai nebūtu izdevies ievēlēt?
Grūti pateikt. Nevienā jautājumā nevari teikt «hop», kamēr tas nav noticis. Tāpēc es atstāju zināmā mērā durvis atvērtas — ja partijas pēkšņi pārdomā, tad, protams, es vērtētu. Piekristu vai ne — nemāku pateikt pašlaik, bet tas arī vairs nav aktuāli.

Jebkurā gadījumā, arī nebūdams prezidents, strādāšu valsts labā — tur nav termiņi, tas jādara pastāvīgi.

Prezidentūras pirmajā gadā jūs ļoti nopietni saslimāt un divarpus mēnešus nevarējāt pildīt amata pienākumus. Vai slimība nepaņēma spēkus? Vai pats jūtat to kā faktoru, kas traucē strādāt?
Grūti novērtēt. Uz lieliem amatiem ejot, tu varbūt nerēķinies, ko tas prasa — kādu slodzi, arī nervus. Man pat pa kādam sirmam matam ir parādījies. Ir spriedze, jo prezidentam, līdzīgi kā premjeram, dienaskārtībā ir visi jautājumi. Un tad kāds pamatoti vai nepamatoti sabrauc augumā publiskajā telpā. Tu varbūt izliecies, ka tas tevi neaizskar, bet tāpat tas sāp. Man liekas, beigās visi prezidenti ir tikuši pie veselības problēmām, kaut arī pirms tam varbūt bija sportiski un aktīvi. Un arī es to skaitā. (Smejas.)

Kāds prezidents būs Levits, jūsuprāt? Kādus iesāktos darbus jūs novēlētu viņam turpināt?
Viņam būs jāturpina šī drošības līnija un varbūt daudz vairāk jāpievēršas tieši iekšējai drošībai, kur ir arī tie jautājumi, kuros viņš ir augstas raudzes profesionālis. Varam justies drošāk par ārējo drošību, bet iekšējā mums ir ļoti daudz darāmā. Vajag kopumā stiprināt sabiedrības noturību pret dažādiem nelabvēlīgiem faktoriem — pret meliem, falsificētu informāciju. Katrā ziņā Levita kungam vajadzēs izturību.

Un, protams, lai izdodas labi komunicēt ar politiskajām partijām parlamentā. Jo prezidents jau var daudzas labas lietas izdomāt kopā ar komandu, bet bezmaz viss ir jāapstiprina parlamentā vai valdībā. Es varbūt politiķiem kļuvu neērts… Biju visu laiku neērts — no politiskās vides nācis, es ļoti labi zinu arī tās aizkulises.

Savā atvadu runā Saeimā pievērsāties lēmumu pieņemšanas kultūrai un teicāt, ka varas izmantošana privilēģiju gūšanai nav pieļaujama. Kāpēc «oligarhu sarunu» skandāla laikā bijāt tik atturīgs un teicāt, ka sarunās iesaistītajiem katram pašam jāvērtē sava atbildība?
Kā jau teicu, vienmēr dzīvē esmu vadījies, ka jebkuram lēmumam jābūt tiesiski pamatotam. Protams, ja skatās populistiski, varētu teikt — jā, vajag ģenerālprokuroru vai kādu citu ņemt nost! Protams, var izteikt pretenzijas politiski, bet rīcībai ir jābūt tiesiskai. Man nepatīk notikumi tagad — nepatīk, ņemu nost [Latvenergo] padomi; nepatīk, ar Saeimas balsojumu lūdzu Augstākajai tiesai sākt izmeklēšanas procedūru.

Vai Kalnmeiera pārbaude ir populistisks gājiens?
Man vairāk liekas tā, jo vismaz man nav informācijas, ka būtu veiktas kādas prettiesiskas darbības, kas varētu būt par pamatu ģenerālprokurora noņemšanai no amata. Protams, pārbaudes var iniciēt, bet paliek jautājums — kā koalīcija rīkosies gadījumā, ja pārbaude konstatēs, ka nav pārkāpis. Iesim parlamentā un balsosim par noņemšanu tikai tāpēc, lai koalīcija saturētos kopā? Tā jau vairs nebūs tiesiska valsts!

Teicāt, ka jums nepatīk arī ministra lēmums par Latvenergo padomes atlaišanu. Kā būtu jārīkojas, lai to apturētu?
Ministru darba devējs pirmām kārtām ir Ministru prezidents. Viņam ir jāsauc savi ministri pie kaut kādas kārtības. Mēs tik rūpīgi pildījām OECD prasības pirms iestāšanās, un tagad vienkārši tā — ai, man nepatīk! Vajag tiesisku pamatu! Mums ir bijuši dažādi laiki Latvijā, kad mainījās politiskie spēki, mainīja padomes. Bet mēs tam posmam it kā esam izgājuši cauri, apņēmāmies OECD strikti ievērot pareizas uzņēmumu pārvaldības principus. Šis nav pareizs uzņēmuma pārvaldības princips, ka tā vienkārši maina.

Vai saskatāt ārkārtas vēlēšanu risku, ja, piemēram, premjerministrs prasītu ekonomikas ministra demisiju un viņa partija pateiktu, ka izstājas no valdības?
Katrā ziņā valdību izveidot bija ļoti sarežģīti, līdz ar to prognozēt, kā var attīstīties notikumi, ir ļoti sarežģīti. Jebkurā gadījumā lēmums par ārkārtas vēlēšanām būs jāpieņem prezidentam caur referendumu. Domāju, ka tomēr partiju pārstāvniecība ir pietiekami plaša, lai būtu jāsēžas pie sarunu galda un atkal jāmeklē sadarbības modelis. Tas neizslēdz iespēju, ka tieši tāds pats modelis turpinās, bet varbūt mainās cilvēki, atbildības jomas. Tas process bija grūts, un negribētos nevienam novēlēt šim procesam iet atkal cauri.

Valdības veidošanas laikā jums pārmeta neizlēmību un pasivitāti. Jūs prasījāt, lai kandidātiem ir pielaide valsts noslēpumam, bet tad uzticējāt veidot valdību Gobzemam. Kāds bija jūsu aprēķins?
Es kā prezidents neesmu tā institūcija, kas var apgalvot — tev būs vai nebūs pielaide. Dienests veic pārbaudes. Protams, ja būtu kādas problēmas, tad [premjerministram] būtu jāiet no amata projām, ja būtu apstiprināts, tur nebūtu variantu. Bet mums bija nepieciešama valdība, līdz ar to es vadījos pēc tā, ka tauta ir vēlējusies pārmaiņas un uzticējusies jaunām partijām, es tām arī devu iespēju piepildīt savu vēlētāju doto mandātu. 

Jāsaprot — prezidents jau var mēģināt nepārtraukti teikt, ka jums jāstrādā kopā, bet, galu galā, mēs neesam viduslaikos vai kādā Centrālāzijas valstī, kur vecāki izlemj, ka tev būs precēties ar to, un neinteresē, vai normāla ģimenes dzīve būs vai nebūs. Tāpēc ir jāļauj partijām pašām tikt skaidrībā, pēc kāda modeļa viņi var kopā strādāt un katru dienu nedurt dunčus mugurā cits citam. Jo mums jau vajag tos lēmumus. Kaut gan ļoti daudz lēmumu līdz šim nav bijis, bet katrā ziņā iet uz priekšu.

Atskatoties redzam, ka lēmums dot iespēju Gobzemam bija pareizs — iespējams, tas novērsa ārkārtas vēlēšanas. Taču tolaik bija milzīgs risks dabūt prokremlisku populistu valdību. Vai tolaik ar padomniekiem jau bijāt izvērtējis un konstatējis, ka Gobzemam neizdosies?
Katram, kas tiek nominēts, ir dota iespēja, bet, vai šī iespēja tiek izmantota un pārliecināti pārējie kolēģi, ka esi labākais kandidāts… Tāpēc jau mans uzstādījums sākotnēji bija — jūs paši mēģiniet vienoties, kura cilvēka vadībā esat gatavi strādāt. Viņi šo variantu neizmantoja, jo katrs gribēja būt tas lielais.

Kāda ir jūsu prognoze, vai šīs Saeimas laikā vēl mainīsies valdība? Vai redzat iespēju, ka ZZS varētu nonākt atpakaļ valdībā pēc katastrofālā rezultāta vēlēšanās?
Rezultāts nav, protams, ZZS patīkams. Viņiem jāizdara savi secinājumi, kādas ir bijušas kļūdas.

Vai valdība mainīsies, ir ļoti sarežģīti pateikt. Es varu vadīties pēc savas politiskās pieredzes, bet tagad ir jauno laiku politika, kurā brīžiem lēmumi ne vienmēr, izejot no vecās politiskās pieredzes, ir saprotami.

Var prognozēt — nebūs viegli valdībai, jo redzam, ka pasaulē un arī Latvijā ekonomika sāk bremzēties. Nākamajā gadā jau sajutīsim vilni vai atvilni, tas mūs skars. IKP vairs tik strauji neaug. Mums tāpat ir jāiet uz sabalansētu budžetu. Jārisina visi jautājumi, kas skar banku sektoru. Jāpārskata izdevumu sadaļa, kur [līdzekļi] ne vienmēr racionāli tiek izmantoti. Un, ko es arī savā runā uzsvēru, vismaz kaut kādu daļu solījumu arī vajag pildīt. Bet tajā pašā laikā jāpatur prātā sabalansētais budžets, tā gan ir ļoti svarīga prasība.

Vai tad tas viens otru neizslēdz?
Vienmēr vari pārvērtēt daudzas lietas, ir optimizēšanas iespējas. Bet tajā pašā laikā mēs arī nevaram galīgi skriet… Man, piemēram, nepatīk šis akcīzes jautājums. Vai gribam, lai Latvijas iedzīvotāji vai Baltijas iedzīvotāji, vai Somijas iedzīvotāji vairāk nodzeras? Tikai tāpēc, ka mums vajag ieņēmumus? Vai tas ir pareizais ceļš? Manuprāt, nav. 

Un tajā pašā laikā, rūpējoties par veselīgāku dzīvesveidu, gribam cukuram pielikt klāt, lai bezalkoholiskie dzērieni kļūtu dārgāki, un tā akcīze būs lielāka nekā spirtam. Tad kur loģika — cukurs ir kaitīgāks par spirtu?

Vēl par ZZS tomēr, no kuras pats nākat. Vai redzat šai partijai nākotni?
Es nāku no Zaļās partijas!

Tā ir daļa no apvienības. Vai tai vispār ir nākotne, un vai pats atjaunosiet darbību partijā?
Pašreizējā brīdī netaisos uzreiz neko atjaunot. ZZS jāpārvērtē, kāpēc tāds rezultāts ir. Ja pratīs izdarīt pareizos secinājumus, protams, ir iespējas reanimēties.

Kādus secinājumus? Kas bija viņu gavenā kļūda?
Man ir grūti pateikt, tāpēc lai palīdz sociologi un pētnieki. Lai vērtē, analizē. Es neesmu tādu baigo interesi izrādījis.

Vai notiesājošs spriedums Lemberga lietā varētu palīdzēt «zaļajiem zemniekiem» kļūt par normālu partiju?
Man ir grūti pateikt. ZZS vismaz agrāk regulāri mērīja reitingus, un šis faktors vēlētāju neietekmēja. Vēlētāju atbalsts bija, neskatoties uz to, ka Lemberga kunga situācija iet to gaitu, kuru iet.

Jautājums ir par partiju, nevis vēlētājiem. Iedomāsimies fantastisku situāciju, ka Lembergs sēž cietumā, tāpēc viņam ir mazliet citādas intereses nekā pašlaik. Vai tas ietekmētu partijas darbību?
Bet mēs jau redzējām šajās vēlēšanās, kad ZZS bija premjera kandidāts Kučinskis — viņi darbojās, rīkojās. Arī ZZS notiek personāliju maiņas, un tur nevajag ne saistīt, ne nesaistīt ar Lembergu. Dzīve rādīs, vai šīs personālijas spēs aiz sevis pavilkt. Tagad būs varbūt Rīgas ārkārtas vēlēšanas, varēs jau iemēģināt.

Vai šīs Saeimas vēlēšanas Saskaņai bija pēdējā iespēja iekļūt valdībā?
Viņi jau vienmēr vēlēšanās uzrādījuši visaugstākos rādītājus, bet nekad nav bijuši koalīcijā, tā ka, domāju, uz priekšdienām arī nekas nemainīsies.

Kā Saskaņā notiekošās pārmaiņas mainīs kopējo politisko spēku līdzsvaru?
To varēs parādīt tikai nākamās Saeimas vēlēšanas. Saskaņai ir krities atbalsts sabiedrībā, nav vairs tik plašas pārstāvniecības parlamentā. Droši vien šie notikumi ap Rīgu pēdējo mēnešu laikā arī varētu ietekmēt. Bet, kas būs pēc trīsarpus gadiem, ir grūti pateikt. Mēs bieži vien kā vēlētāji pietiekami ātri aizmirstam politiķu labos un sliktos darbus. 

Vai izdosies pieņemt nākamā gada budžetu? Daži prognozē, ka tas būšot šīs valdības gals.
Budžeta jautājums, protams, ir izšķirīgs valdībai — nav budžeta, nav valdības. Bet, vai valdība un attiecīgi budžets būs, tas būs atkarīgs no pašām partijām, jo ir jautājums — cik ilgi partijas nepildīs vēlētājiem dotos solījumus? Tas, manuprāt, būs izšķirīgs jautājums. Ja būs «klausies manos vārdos, neskaties uz maniem darbiem», tad, protams, budžets būs. Bet, ja tomēr grib konkrētus darbus, tad būs ļoti sarežģīti.

Ja nebūs budžeta, tad nebūs valdības, tātad nebūs arī nekādu valdības darbu.
Valsts bez valdības nepaliek. Tiek izveidota citāda valdība — turpinās darbs.

Vai valdība dara visu, kas nepieciešams Moneyval ieteikumu pildīšanai, lai novērstu Latvijas nonākšanu finanšu pelēkajā zonā?
Attiecībā uz Moneyval viņi dara to, ko var izdarīt, tur — cepuri nost valdībai! Tas arī bija uzstādījums no manas puses, kad notika valdības veidošanas sarunas, ka viens no būtiskiem punktiem bija tieši Moneyval rekomendāciju reāla ieviešana. Tas, ko valdība un arī parlaments ir darījis šo pēdējo mēnešu laikā, ir neapšaubāmi ļoti, ļoti pozitīvi.

Bet vai būs pietiekami?
Es neesmu finanšu eksperts, lai pateiktu, vai speciālisti, kas gatavo ziņojumu, spēs saprast un novērtēt to, ko esam izdarījuši. Galvenais, lai ieviešana būtu reāla. Jo esam tajā stadijā, kad skaista runāšana nepalīdz — ir jābūt konkrētiem darbiem.

Uz atvadām Saeimā teicāt, ka neatvadāties. Ko turpmāk darīsiet?
Tas ir labs jautājums. Uzreiz pēc prezidentūras beigām atpūtīšos, tad arī būs laiks padomāt. Jūtos spēka pilns, varētu vēl daudz darīt. Tajā pašā laikā darbiem, ko var darīt valsts un sabiedrības labā, termiņu nav. Bet, ar ko sevi ikdienā nodarbināt, man nav pašlaik ideju.

Vai tā būtu politika?
Kā jau teicu, uz politiku es arī iepauzēju. Politikā uzreiz neskriešu atpakaļ.

The post Bez Laimes lāča funkcijas appeared first on IR.lv.