Visskaistākais melnais kvadrātiņš
Pirms 30 gadiem ar sievu Baibu pārcēlies uz Brīvniekiem Madonas pusē, Einārs Dumpis Jāņos iekūra ugunis arī pamestajās mājvietās. Tagad viņa milzīgais svētku ugunskurs pievelk 300 viesus
The post Visskaistākais melnais kvadrātiņš appeared first on IR.lv.
Pirms 30 gadiem ar sievu Baibu pārcēlies uz Brīvniekiem Madonas pusē, Einārs Dumpis Jāņos iekūra ugunis arī pamestajās mājvietās. Tagad viņa milzīgais svētku ugunskurs pievelk 300 viesus
Šogad ir zemāks, tikai seši metri. Ir bijuši arī septiņi! Einārs Dumpis uzmet vērtējošu aci Jāņu ugunskuram, kas Mētrienas Brīvniekos sakrauts jau divas nedēļas pirms svētkiem. Perfekcija! Einārs apaļos kokus improvizētā piramīdā sakārtojis, kā pats saka, «pēc resnumiem un tievumiem». Resnie gali jeb resgaļi salikti noteiktā ritmā, «krāmējot augšā, iet kā dancī uz riņķi». Dumpis ugunskura četrus stūrus pēc kompasa precīzi orientējis uz visām četrām debespusēm, arī baļķēnu sagādei gadu gaitā izveidota sistēma. «Vai redzi vējdzirnavu konusu? Tas arī ir mans īpašums,» Jāņatēvs rāda tālumā. «Dobupu dzirnavas. Tām blakus ir oši, un ošiem ir slimība. Aug un ik pa laikam nokalst. Pa trim gadiem sakrīt aptuveni tik daudz, cik man vajag.»
Šogad Brīvnieku ugunskuru, sekojot Eināra norādēm, būvējuši znots ar dēlu. «Kā? Ar rokām,» viņš sasmejas par jautājumu. «Katrs paņem bomīti pār plecu un tik kāpj augšā. Iepriekš es to darīju viens pats, tad baļķus izklāju rindā katrā ugunskura pusē. Tāds riņķa dancis pa kalnu bija! Tā krāmēšana vien bija vesela diena. Kopā ar zāģēšanu un vešanu sanāca vairāk par nedēļu.»
Ne tikai Jāņu vainagā ir dažādi ziedi, arī Brīvnieku saimnieka ugunskura pildījumā vērojama koksnes daudzveidība. Vidū kā pīķis slaiks bērziņš. Ielikts arī pīlādzis — pret ļauniem gariem. Pats būtiskākais: egles un apses stumbru kūlis. Kamēr masīvkoka oša čaula nodrošina degšanu visas nakts garumā, pareizs pildījums rauj liesmu uz augšu. «Pirmais rāviens iet gaisā, nu, tā!» Einārs jau pirms Jāņiem sapriecājas kā mazs zēns. «No apakšas aizdedzina, kad vilkme rodas, stundu pusotru vari mierīgi stāvēt un baudīt liesmu spēli.»
Ilgi būvē un tad vienā naktī nodedzina! Vai nav žēl, apjautājos. «Jā, bet ja ir daudz cilvēku, kas to redz, un tik forši cilvēki — tu vienmēr arī domā par viņiem —, tas ir dzinulis, kas liek darīt. Es to daru draugiem. Protams, arī Jāņu rituālam.»
Bez uzraksta «Zorro»
Mūsu senču ugunskuru tradīcijas folkloras avotos detalizēti neesot pierakstītas. Tautasdziesmās parasti piemin tikai uguni. Einārs negrib izlikties par viedo. Paziņo: nav vienas pareizas metodes, kā vajadzētu kraut ugunskuru. «Tie, kas to dara no sirds, lai dara. Bet lai nemāca! Jābūt tā, ka uguni iededzini tad, kad saule riet, un sagaidi ar to saules lēktu. Gribi ziedot ugunij kaut ko — graudus vai alu —, tā ir tava personīgā lieta, tavas sajūtas.»
Eināram uguns rituālus nav ierādījuši senči Latvijas laukos vai visgudrā «jūtūbe». Vispirms viņš Jāņu ugunskurus piedzīvoja Rīgā, Pārdaugavā. Uzaudzis tagadējā Spices teritorijā, kur debesskrāpju vietā vēl pagājušā gadsimta 60. gados nomales privātmājas nomainīja necilas pilsētnieku dārziņu kolonijas būdiņas.
«Juri Pakalniņu zināt, režisores Lailas Pakalniņas vīru?» apjautājas. «Tas ir mans bērnības draugs. Es dzīvoju Ventspils ielā 65, Juris — 50, tieši pretim. Sasvilpāmies, darījām blēņas,» Dumpis ar prieku atceras.
«Pie Jura bija vieni no skaistākajiem Jāņiem Rīgā. Viņa mamma ir no Piebalgas, dziedāšana pagalmā pie ugunskura ilga līdz pat rītam.» Lai arī sirds vilkusi pie Jura, parasti tomēr nācies piekāpties vecāku plānam svētkos apciemot krusttēvu Jāni netālu no Stradiņa slimnīcas. «Radi, kas izdzīvoja karā, turējās kopā. Tagad, man liekas, cilvēki ar draugiem vairāk turas kopā,» Einārs nāk klajā ar atziņu. «Tpu, tpu, dzīvē nav tik lielas bīstamības. Draugus vari izvēlēties pēc savas gaumes, radinieks ir obligāts. Bet rads, vienalga, vai tev ar viņu ir labas attiecības vai sliktas, grūtā brīdī tomēr palīdzēs.»
Ugunskurs gan pie Pakalniņiem, gan radu pagalmā Jāņos krauts no parastas malkas. «Mums taču bija malkas apkure!» Eināram atkal nevilšus jāsmaida par jautājumu, kur pilsētā sagādāts kurināmais. «Nē, riepas nekad neesmu dedzinājis, bet tās šausmas esmu piedzīvojis. Tāpat kā sombrero cepures ar uzrakstu «Zorro»,» viņš noelšas. «Atceros, ka mēs ar tēti no rīta pēc Jāņiem braucām pa Vidzemes šoseju un virs Juglas ezera karājās melns dūmu slānis. Šausmas un murgs! Tad inteliģence sarosījās un sāka aktīvi pret riepām cīnīties, iebilda arī pret sombrero. Kā lai pieklājīgāk pasaka — zināmai cilvēku daļai nekas tāds neinteresēja. Pat prātā nenāca riepas dedzināt.»
Einārs vienmēr bijis brīvdomātājs. Kā 1979. gadā, 18 gadu vecumā, dabūjis auto tiesības, tā sēdies pie smagās mašīnas stūres. Vedis ķieģeļus, gāzbetonu un šīferi uz būvobjektiem visā Latvijā. «Varēju izvēlēties maršrutus. Parasti braucu pa pilīm, muižām, ezeriem un pilskalniem. Uzskaite bija nekāda, vasarā atļāvos, piemēram, piebraukt ar mašīnu pie ezera, kādas pāris dienas atpūsties. Tā piedalījos padomju sistēmas graušanā.»
1989. gadā, kad sieva Baiba pabeidza Latvijas Mākslas akadēmiju keramikas specialitātē, viņi izlēma pārcelties uz sievas senču mājām dziļos laukos Madonas pusē, trīs kilometrus no Mētrienas. Iemesls visai praktisks — šeit varēja ierīkot keramikas cepli. Astoņus gadus Brīvniekos neviens nebija dzīvojis. «Tāds kultūršoks!» Einārs atceras. «Nē, ne jau lauku darbu dēļ. Mums zeme bija tikai ap māju, pārējais viss kolhozam. Kas tad tagad — mobilais telefons, internets! No Rīgas pārvācoties, zaudē sakarus ar draugiem. Tajā laikā, atbraucot uz šejieni, biju kā tuksnesī izmests. Protams, apkārt tik skaisti! Bet tuvākais telefons pusotra kilometra attālumā. Pēkšņi vairs nebija nekādu kontaktu, mašīnas kādu laiku arī nebija. No otras puses, fantastiska brīvība. Aizej uz mežu dziedādams, dziedādams nāc mājās. Neviens nevar iztraucēt, noņemt no trases.»
Latvijas lauku burvību gadu gaitā novērtējuši arī ārzemnieki. Brīvnieku pļavas sienam nomā ar latviešu meiteni precējies vācietis Štefans, kas taisa kazas sieru. Vēl kāds vācietis kaimiņos audzē pupiņas, un Einārs pajoko: to ziedēšanas laikā viņa bites ienes erotisko pupu medu. Taču daudzas mājas no padomju šoka tā arī nekad neatguvās. Brīvnieki, ulmaņlaika jaunsaimniecība, uzcelta tikai 1935. gadā, bet tuvākā kaimiņmāja tepat aiz krūmiem tā arī palika nepabeigta. Tās saimnieks bija aizsargu priekšnieks, ģimeni 1941. gadā izsūtīja uz Sibīriju. Einārs vairākas reizes sakūris ugunskurus arī apkārtnes pamestajās mājvietās, lai gaismiņas sasauktos. «Man ļoti patiktu, kā bija agrāk un tagad vairs nebūs nekad,— ugunskurs pēc ugunskura, cilvēki satikās, gāja no viena ugunskura uz nākamo.»
Sākot dzīvot Brīvniekos, Jāņus svinējuši pieticīgi. Tepat apstādījumos pie dzīvojamās mājas, kā Einārs saka, krūmos. «Ugunskurus agrāk taisījām no augšas kurināmos. Pildītos — baļķis pie baļķa. Ne pārāk augstus, kādi divi metri. Baļķi lēnām deg līdz rītam, nav jādomā par malkas pielikšanu.»
Kad, atgūstot senču zemi, 90. gadu vidū beidzot varēja uguni kurt apkārtnes augstākajā pakalnā, arī Jāņu ugunskuri auga augumā. Tas pats noticis ar viesu skaitu. Pirmajos lielajos Jāņos 2004. gadā bija 50, pēc tam — pāri 100, tad — 200, pagājušajos Jāņos — jau vairāk nekā 300 cilvēku! «Daudz? Bet te ir arī ļoti daudz teritorijas,» Einārs nežēlojas. Vienmēr atrodas kāds, kas, izdzirdot par šādu popularitāti, bilst: «Kāpēc tu nevāc ziedojumus?» «Es uzskatu, tas būtu pilnīgi amorāli. Galvenais ziedojums, ka viņi ir šeit,» atbild namatēvs.
Filmas Kurpe rekvizīti
Eināram Brīvnieku Jāņi sagādā milzīgu gandarījumu. Otrā diena, kad viesi staigā apkārt nogurušām, bet priecīgām sejām, un arī saimniekiem vairs nav tik daudz pienākumu, kādreiz pat esot harmoniskāka par svētku vakaru. Pāri pagalmam stiepjas garš Dumpja būvēts galds, uz tā pārsvarā — saimnieku taisīti trauki. Vīrs, pārņēmis arodu no sievas, tagad ģimenē ir ražīgākais keramiķis. Baiba Dumpe, pabeigusi arī vēstures maģistrantūru, ik pārnedēļu brauc strādāt uz Rīgu, uz Latvijas Nacionālo vēstures muzeju. Brīvniekos apskatāma viņas trauku kolekcija, senvēstures priekšmetu atdarinājumi. Baibas trauki izmantoti arī filmā Baltu ciltis, kurā Einārs piedalījies prūšu zemes epizodē.
Pelēkā mētelī un sirmiem, plīvojošiem matiem kā pats Dieviņš, kas pārstaigā rudzu lauku, saimnieks acīmredzami ir viens no ieganstiem Brīvnieku Jāņu milzīgajai popularitātei. «Ja sakoncentrē savus draugus un svini, tad tev ir jāparāda kāda alternatīva. Lai tas nav Raimonds Pauls. Man ir paveicies, sieva ir folkloriste no Saviešiem. Visa folkloras pasaule nāk viņai līdzi,» Einārs gan saliek citus akcentus.
Pie lauku mājām ainaviskā apvidū starplaikā tikuši arī tuvi draugi. Viņu kompānija Jāņus tagad svin pa apli, katru trešo gadu citā vietā. Pie Švirkstu ģimenes Vircavā, pie Zalāniem netālu no Amatas Cēsu pusē, Ērikas Mālderes un Aigara Lenkēviča Dzērbenē. Kartē bijusi arī Engure un Oleru muiža pie Rūjienas, Dridža ezers Latgalē. «Citādi ieej rutīnā. Standartā jau zini, kas būs. Tomēr kaut kādai izaugsmei jābūt.» Dumpis stāsta, kā kurbulējis draugus: «Tik skaista vieta! Klausies, ja pats te nesvinēsi, nebūsi mājās, es braukšu pie tevis svinēt.»
Protams, tas ir joks, bet pēdējā laikā arī pie draugiem viņš atzīts par galveno ugunskura meistaru. Atbrauc dienu iepriekš un ceļ. «Pirmām kārtām mēs neesam no tās paaudzes, kas var nosēdēt bez darbības. Ja esi ieradies, tad palīdzi!» meistars negrib uzsvērt savus nopelnus.
Šogad viesus uzņem Brīvnieki. Jau nedēļu pirms svētkiem Dumpjiem darba pilnas rokas. Sazvanoties Einārs stāsta, ka būvē arī ugunskrustu. «Filmu Kurpe atceries?» apjautājas. «Juris Pakalniņš man atdeva tādus paaugstinājumus uz dzelzs kājām, no kuriem Laila Kurpē filmēja ēnas uz sienām. Uz paaugstinājumiem būs ugunskrusts. Divas kārtis, galos — priežu sveķeļi. Ar kurbuli grieztas, tās veido ugunskrustu.»
Sveķelis ir vieta priedes stumbrā, kur bijis kāds ievainojums, un koks tā dziedināšanai pastiprināti ražojis sveķus. «Sveķelis momentā aizdegas. Es cepli vienmēr iekurinu ar sveķeļiem. Vislabāk tos var dabūt purvainos mežos. Purva priedīte aug 20—30 gadus. It kā mazs štruntiņš, bet ļoti blīva koksne un piesūcināta ar sveķiem.»
Šogad Einārs taisa arī ugunsratu: divus zāles grābēja riteņus griezīs uz riņķi tāpat nogāzē. Stāva kalna, no kura efektīgi ripināt uzparikti, Brīvniekos nav. Arī pūdelei jeb, kā Einārs saka, pūdelim sagādāti materiāli, bet to tradicionāli uzticēts būvēt ciemiņiem. Staba galā novietoto koka mucu piepilda ar oša gabaliem un tiem pašiem sveķeļiem, lai spoži deg. Muca pirms tam jāizmērcē, tad tā gaisā neizkūpēs pirmā. «Vēl kādreiz ar mālu izsmērējam iekšpusi, pēc tam deg visu nakti,» stāsta Dumpis. No priežu celmiem taisīto darvu, kuras melnos dūmus Einārs pielīdzina riepu izgarojumiem, pūdelēs vairs aktīvi nelieto. Dabīgs antiseptiķis, darva agrāk bija neaizstājama koka laivu spraugu aizdrīvēšanai, bet tagad izgājusi no modes.
Koka mucas tāpat ir kļuvušas par deficītu, bet par to saimnieks padomājis ļoti savlaicīgi. «90. gados, kad apkārtnē jauca nost mājas un visu svieda ārā, esmu savedis daudz. Tās nav tik kvalitatīvas, lai būtu žēl dedzināt. Vēl jau pietiek!»
Teltis visapkārt mājai, svētku galds jau pagājušoreiz sasniedzis 35 metrus, šogad būšot vēl garāks. «Tik skaists!» iesaucas Jāņatēvs. «Galds ir līdzvērtīgs ugunskuram, cilvēki laimīgi pie tā sēž.» Bet pārsvarā gada īsākā nakts paiet kustoties un darbojoties. Jau laikus izpļauta taciņa pāri laukam, galā ir vārti saules pavadīšanai. Tur pirms lielā ugunskura iekvēlošanās simboliski tiks sadedzināts pagājušā gada Jāņu vainadziņš. Pūdeles liesma citām ugunīm pievienosies nakts vidū, tiks griezts arī ugunskrusts. Pār pakalniem skanēs danču mūzika. Bet nosalušie jāņabērni varēs sasildīties pie ugunskura un pirms saullēkta lēkt tam pāri.
Melns kvadrātiņš. Izdegusi zāle. Tas ir viss, kas paliks no sešmetrīgā milzeņa. Nākamajā dienā Jāņatēvs vēl ik pa brīdim ies apraudzīt ugunskura vietu, sabīdīs kopā gruzdošās ogles. Drīz vien jau vējš izdzenās pelnus pāri Brīvnieku pakalniem. Izdegušajā zemē trīs gadu laikā ieaugs mazi kociņi, parasti — ozoli un bērzi. Einārs tos pārstādīs piemērotākā vietā. Tad viņš jau sāks domāt par nākamajiem Jāņiem savā zemē.
The post Visskaistākais melnais kvadrātiņš appeared first on IR.lv.