Tehnoloģija — cilvēka liktenis

Eseja

The post Tehnoloģija — cilvēka liktenis appeared first on IR.lv.

Mūsdienās ir parasts runāt par «pasaules vēsturi». Šī ideja parādījās 18. gadsimta apgaismības laikmetā, kad mūsu planēta kļuva par vienas vienīgas drāmas skatuvi. Tas bija laiks, kad Eiropa sāka iedibināt savu hegemoniju visos zemeslodes virzienos un uzskatīt sevi par vēsturiskā procesa centru. 15. gadsimta ceļojumi bija pavēruši pasauli Eiropas civilizācijas invāzijai. Pirms tam vēsturei bija lokāls raksturs; tā aprobežojās ar atsevišķām ciltīm, tautām un impērijām.

Šodien Eiropa vairs neatrodas pasaules centrā, vēl vairāk — tā ir zaudējusi savu centru. Eiropa jau sen vairs nav kristīga un nevar cerēt pievērst kristietībai Āziju un Āfriku.

Zinātnes un tehnoloģijas uzplaukums jāuzskata par daudz izšķirošāku notikumu pasaules vēsturē nekā renesanse un reformācija. Zinātne iespiežas visos mūsdienu dzīves novados, uzceļ tiltus pāri okeāniem un apvieno kontinentus. Pasaules vēsture vairs nav abstrakta ideja, kā tas bija agrāko filozofu (īpaši Hēgeļa) prātos.

Kas tad ir modernā zinātne? Kaut arī tā pastāv jau trīs gadsimtus, mēs vēl neizprotam tās īsto dabu. Mēs, protams, zinām, ka modernā zinātne balstās Senās Grieķijas filozofu atziņās. Ņūtons nebūtu bijis iespējams bez Eiklīda un Arhimēda. Taču ir radies kaut kas radikāli jauns un nebijis. Šodien būtiskais ir tas, ka zinātne nav šķirama no tehnoloģijas.

A. N. Vaitheds ir nojaucis vienu no konvencionālās vēstures klišejām. Jau no skolas sola mums ir mācīts, ka modernais periods sākās, kad cilvēki novērsās no viduslaiku ticības un sāka paļauties uz prāta diktātiem. Taču — pēc Vaitheda — īstenībā tas viss notika gluži otrādi. Viduslaiku cilvēka teorētisko dzīvi raksturoja neierobežots racionālisms. Moderno periodu ievadīja sacelšanās pret viduslaiku racionālismu un pievēršanās «nereducējamiem un ietiepīgiem faktiem». Līdz ar to sākās zinātnes uzplaukums.

Vaithedam var pievienoties tikai daļēji. Kā piemēru var minēt Kepleru un Koperniku. Viņu teorijām bija revolucionārs raksturs, jo tās radikāli pārmainīja mūsu universa ainu: zemeslode vairs nav kosmosa centrs, un debesu ķermeņi nekustas saskaņā ar mūsu tiešās uztveres (pieredzes) liecībām. Pretēji Vaithedam Koperniks un Keplers nepiesauc «ietiepīgos faktus», kas jau iepriekš bija zināmi. Tā vietā viņi uzbūvē intelektuālus modeļus, kas runā pretim faktiem, kā tie atklājas tiešā pieredzē. Līdz ar to fenomenoloģiskā kongruence (saskaņa) starp cilvēku un dabas pasauli ir salauzta vai vismaz fatāli iedragāta. Viņu teorijas atdala cilvēku no pasaules tās redzamajā tiešamībā.

Šajā ziņā vēl vienkāršāks un uzkrītošāks ir Galileja piemērs. Galvenā «jaunās zinātnes» teorētiskā daļa bija mehānika, un, lai pamatotu mehāniku matemātiski, bija nepieciešams izveidot skaidru un nepārprotamu inerces jēdzienu kā kustošu ķermeņu galveno īpašību. Lai to panāktu, Galilejs nepievērsās «ietiepīgiem faktiem», bet izgudroja kādu konceptu, kas nekad nav faktiski vai aktuāli īstenojams. Viņš iztēlojās pilnīgi gludu, līdzenu vietu jeb virsmu un apaļu bumbiņu, kas uz tās neapturami kustas, ja vien to neapstādina kāda cita lieta. Taču pieredze nepavisam neliecina, ka šādas līdzenas virsmas vispār ir vai ka ir tāds bezgalīgs līdzenums. Taču — pēc Galileja — tas nav svarīgi, jo šādi iedomāti līdzenumi mums sniedz inerces jēdzienu, kas teorētiski ir auglīgāks un derīgāks nekā tādi jēdzieni, kurus mums sniedz «ietiepīgie fakti».

Racionālisms šajā gadījumā nepadodas brutāliem faktiem. Tas postulē tādus apstākļus, kas runā pretim faktiem, un pēc tam skatās uz faktiem šo pretfaktisko apstākļu gaismā. Prāts kļūst par pieredzes likumdevēju. Kaut ko līdzīgu jau bija proponējis Frānsiss Bēkons: lai vairotu zināšanas, mums ir nepieciešams nevis sekot dabas norisēm pasīvā veidā, bet pati daba jāuzliek uz moku sola, lai to piespiestu atbildēt uz mūsu jautājumiem.

Te vairs nav runas par jaunām idejām. Ir noticis kaut kas tāds, ko var dēvēt par cilvēka prāta transformāciju — par notikumu, kas pārmainīja visu nākamo vēsturi: prāts tagad nosprauž jaunus mērķus sev. Un šīs pārmaiņas pakāpeniski iesniedzas visos cilvēka eksistences nostūros. Pat politiskās ideoloģijas tagad uztver cilvēku kā dabas virskungu, kas grib pārveidot visu savu sociālo eksistenci. Tagad ir kļuvusi skaidri redzama būtiskā saite starp zinātni un tehnoloģiju — saite, kuru Vaitheds nespēja vai negribēja saskatīt. Uz šo būtisko saiti norāda domuzīme starp vārdiem «zinātne — tehnoloģija». Tehnoloģija fiziski uzskatāmā veidā iemieso sevī to, ko zinātnieks jau bija atradis savos domu apcirkņos. «Jaunā zinātne» pēc savas dziļākās būtības ir tehnoloģija.

Pārmaiņas, kuras ievadīja zinātniskā revolūcija, ir tik totālas un aptverošas, ka tās vairs nevar uzskatīt par cilvēka prāta transformāciju. Prāts nav izolēta spēja, bet tikai viens no veidiem, kādā cilvēks atveras pasaulei. Prāta transformācija — pārmaiņas tā apmēros un spēkā — izsauca pārmaiņas visā cilvēkā. Sākot no šī brīža, cilvēka attieksme pret visu esošo (Iru) ir radikāli citāda nekā agrākos laikos (pirms «jaunās zinātnes» izgudrošanas).

R. Dekarts nošķir prātu no cilvēka ķermeņa, viņa esību no pasaules, subjektu no objekta. Bet kas gan ir šādas nošķiršanas mērķis vai nolūks? Kādas ir premisas, kurās šī nošķiršana pamatojas? Kas ir tas prāta akts, kas ir vispirms nepieciešams, lai šo atšķirību iedibinātu?

Piemēram, ko gan mēs īsti domājam, runājot par prāta atdalīšanos no tā ārējiem objektiem? Vērojot vīnogu vai ķiršu ķekarus, kas atrodas manā priekšā uz galda, mēs redzam, ka tie atšķiras cits no cita krāsas un lieluma ziņā un ka tos var viegli atdalīt citu no cita. Man tikai vajag tos «izzortēt», jo tie jau ir doti kā atdalīti un atšķirīgi. Taču duālistiskā prāta un ārējo objektu nošķiršana vairs nav vienkārša to lietu «izzortēšana», kas jau ir dotas kā nošķirtas un atšķirīgas, kā tas ir vīnogu un ķiršu gadījumā.

Primārais fakts sakarā ar mūsu t. s. «dabisko apziņu» (E. Huserls) ir tas, ka tā (dabiskā apziņa) jau aizmūžiem «iebetonēta» (iestiprināta) tanī pašā dzīves straumē, kurā atrodas ārpasaules (apkārtējie) objekti. Parastajā ikdienas dzīvē mana domāšana atrodas nepārtrauktā kontaktā ar apkārtējām lietām. Lai domāšana atdalītos no lietām, tai vispirms ir nepieciešams kļūt atdalītai un atšķirīgai.

Manā pieredzē dotās parastās lietas nav man pretimstāvoši objekti. Tās iekļaujas manā dzīvē un ir tās pagarinājumi. Lietas nav objekti filozofiskā nozīmē. «Objekts» apzīmē to, kas atrodas ārpusē, kas atrodas man opozīcijā.

Tāpēc jājautā: kā gan Dekarts atšķir subjektu no objekta? Kāpēc šis lielais domātājs kādā noteiktā vēstures brīdī nolemj, ka ir kritiski (ļoti svarīgi) atdalīt cilvēku no viņa dabiskās vides (no «dabiskās apziņas») vienkāršuma un tiešuma? Atbilde, protams, jāmeklē «jaunās zinātnes» avantūrā. Dekarts pārceļ filozofijā tās pašas procedūras, kurās zinātne jau ir iesaistījusies, un ierosina, ka šīs procedūras jāievieš visās cilvēka izziņas jomās. Kad Galilejs izgudroja savu inerces jēdzienu, viņš pasīvi nereproducēja kādu ārējā dabā eksistējošu faktu. Viņš izgudroja mākslīgu jēdzienu, ko prāts neatrod dabā, bet pats sevī viņš to lieto kā dabas mērauklu, mērāmo instrumentu. Prāts producē savus
eksaktuma standartus.

Tādējādi filozofiskajā duālismā objekts un subjekts vairs neatrodas vienādā līmenī: subjekts pretendē uz prioritāti. Savos meklējumos pēc drošības (certainty) Dekarts nonāk pie atziņas, ka centrālā (galvenā) drošība ir apzinātais ego (ego cogitans) — domājošais ego. Šis ego tad nu paplašina savu drošības zonu uz objektiem, kurus tas reducē uz izplatītu vielu telpā. Ego noplicina objektu, atņemot tam visas kvalitātes, izņemot tās, kas kalpo viņa nolūkiem. Tas saredz objektos tikai to, ko var mērīt, izteikt skaitļos un kalkulēt. Subjekts atdalās no objekta, lai pēdējo pārvaldītu, lai tam uzkundzētos. Duālisms ir cilvēka pašapliecināšanās dabas priekšā.

Tāda ir metafizika, kas dominē tehnoloģijas ērā. Tā nav vienkārši materiālistiskas sabiedrības filozofija. Tehnoloģijas gars nav vientiesīgs, rupjš vai vulgārs, tā nav tikai kāre pēc materiālām ērtībām. Tehnoloģijas pasaulē valda kāds nedefinējams drūmums.

Pateicoties šim pavērsienam, mēs esam sarāvuši savu saikni ar kosmosu. Cilvēka prāts tagad konfrontē svešu dabu. Daba ir objektu novads, un tās objektivitāte pastāv tieši tanī, ka to var kvantificēt, pielāgot mūsu kalkulējumiem un kontrolēt. Daba kļūst par ekspluatējamu materiālu, un cilvēks ir tās vienīgais kungs un pavēlnieks.

Dekarta dzīves laikā joprojām kaut kur dibenplānā bija Dievs, kas garantēja kādas pārpalikušas saites eksistenci starp cilvēku un dabu. Bet, kad Nīče pasludināja, ka Dievs ir miris, šī saite pārtrūka. Nīčes paziņojums neattiecas tikai uz Rietumu reliģijas antropomorfisko Dievu; viņš noraida jebkādas «augstākas pasaules» jēdzienu. Eksistē tikai šī pasaule, un tā plivinās tukšumā. Alienācija šeit sasniedz kulmināciju: cilvēce bez Dieva vai dieviem ierauga sevi kā eksistējošu svešā un bezjēdzīgā universā, un tai ir nepieciešams apliecināt sevi šai kosmiskajā tukšumā. Bet šajā gadījumā nepietiek ar aklu gribu dzīvot; no tā vien cilvēks nomirtu aiz garlaicības. Gribai jākļūst par enerģisku un triumfējošu «varas gribu» — par gribu vairot un intensificēt cilvēka un viņa rases vitalitāti.

Bet kas tad īsti ir šī varas griba? Tā nav vienkārši tieksme nodrošināt kādu stabilu varas stāvokli, kurā varētu pašapmierināti veģetēt. Šajā maiņas un nebeidzamās tapšanas pasaulē nav nekā statiska vai stabila. Būt varas pozīcijā nozīmē šo varu nepārtraukti lietot. Kādos nolūkos? Pēc arvien lielākas varas. Varas griba ir griba gribēt — gribēt tukšumā, kurā neeksistē nekāda «patiesa» vai dievišķa pasaule. Tā ir akla griba gribēt.

Nīče par to nav sajūsmināts. Dzīves beigās viņu arvien vairāk nomāc nihilisma problēma. Darbā Morāles ģenealoģija pēdējais teikums skan kā brīdinājums mūsdienu cilvēkam: «Cilvēce ātrāk gribēs tukšumu (dzīvot tukšumā) nekā gribas tukšumu.» Citiem vārdiem: cilvēce gribēs nevis nīkt vakuumā bez dieviem, bet nodoties destrukcijai destrukcijas dēļ. Tas nav slikts pareģojums, ja ņem vērā tādas lietas kā šodien plaukstošo bezmērķīgo vardarbību u. tml. Var pienākt brīdis, kad mēs nolemsim uzspridzināt pasauli un iesim bojā visi kopā.

Reizē ar Nīči ir beigusies Rietumu metafizikas ēra. Filozofija cauri gadsimtiem ir dzemdējusi zinātni: ir radīta objektu pasaule, kuru pārvalda cilvēks kā subjekts.

Filozofija kā akadēmiska disciplīna, protams, turpinās. Tā koncentrējas uz detaļām, bet vairs nesniedz aptverošu, visu pamatojošu pasaules uzskatu. Taču arī ārpus akadēmijām un universitātēm eksistējošās filozofijas neapzināti funkcionē tehnoloģiskās ēras ietvaros. Labs piemērs šajā ziņā ir Marksa slogans: «Līdz šim filozofi domāja par pasauli, tagad ir pienācis laiks pasauli pārveidot.» Markss šeit runā par to pašu varas metafiziku, kuru sludināja Nīče. Daba ir kļuvusi par novadu, kas jāekspluatē, lai īstenotu cilvēka nospraustos mērķus. Kā teiktu Heidegers, filozofijai ir pienācis gals. Ite, missa est. Ejiet, jūsu misija ir piepildīta.

 

(Eseja publicēta Roberta Mūka eseju un dzejoļu krājumā Kad Dievs aizgājis atvaļinājumā 2002. gadā).

The post Tehnoloģija — cilvēka liktenis appeared first on IR.lv.