Cerību un vilšanās gadi

Nacistu mājieni par latviešu vietu «jaunajā Eiropā» 1941.—1945. gadā bija neskaidri un nenoteikti

The post Cerību un vilšanās gadi appeared first on IR.lv.

Nacistu mājieni par latviešu vietu «jaunajā Eiropā» 1941.—1945. gadā bija neskaidri un nenoteikti

Par nacistiskās Vācijas okupācijas gadiem Latvijā mūsdienu sabiedrībai ir aizvien attālināts priekšstats, kurā kā galvenie jautājumi uzvirmo Latviešu leģions, latviešu došanās bēgļu gaitās un holokausts. Tomēr arī šo norišu dziļākai izpratnei nepieciešams plašāks vispārējās situācijas raksturojums. 

1941. gada 22. jūnijā nacistiskā Vācija sāka jau sen plānotu, bet dažādu iemeslu dēļ vairākkārt atliktu uzbrukumu Padomju Savienībai. Padomju puse uzbrukumam nebija gatava, tā sekas bija desmitu tūkstošu sarkanās armijas karavīru nonākšana nacistu gūstā. 

Sākās notikumu virpulis, kas aizrāva nebūtībā daudzu tūkstošu cilvēku dzīvības. Jau pirmajās kara stundās Vācijas aviācija bombardēja Ventspili un Liepāju. Uzbrūkošās vācu armijas grupējuma Ziemeļi trieciens bija straujš, un vācieši jau 1. jūlijā iekaroja Rīgu, bet 8. jūlijā visu Latviju, vienīgo nopietno pretestību sastopot Liepājā, kur ielenktās Sarkanās armijas daļas pretojās no 24. līdz 29. jūnijam.

Iekarotajās teritorijās vācu militārā pārvalde nekavējoties izveidoja t. s. komandantūru sistēmu, kuras galvenais uzdevums bija gādāt par vācu armijas vajadzību izpildi un iedzīvotāju «nomierināšanu», ar to saprotot kārtības atjaunošanu un militāro grupējumu likvidāciju. Tā kā vācu armijai trūka vietējo apstākļu pazinēju, it sevišķi speciālistu saimniecības jomā, tā bija ieinteresēta sadarbībā ar vietējiem iedzīvotājiem.

Uzbrūkošās Vācijas armijas daļas Latvijā sagaidīja ar dažādām jūtām. Pārsvaru sākumā skaidri guva labvēlīga attieksme pret svešo karaspēku. Pēc padomju okupācijas gada represijām un burtiski pirms deviņām dienām notikušās deportācijas, kurā izsūtīja vairāk nekā 15 400 cilvēku, iedzīvotāji cerēja gan uz represiju izbeigšanos, gan uz Latvijas neatkarības atjaunošanu kaut vai ierobežotā apjomā.

Tie vīri lauku apvidos, kuriem bija jelkāda militāra pieredze, pēc pašu iniciatīvas organizējās mazākās vai lielākās grupiņās un, izmantojot nedaudzos ieročus, kas vēl bija palikuši viņu rīcībā, centās veicināt padomju karaspēka atkāpšanos. Lielākoties tas nozīmēja Sarkanās armijas vienību apšaudi no slēpņiem, jo reāls pretspēks labi bruņotajiem padomju karavīriem viņi nebija. Uzskatāms piemērs tam bija bruņotā sadursme pie Limbažiem 4. jūlijā. 

Spontāni gan Rīgā, gan citviet pie mājām tika izkārti Latvijas karogi, kurus vācieši pirmajās nedēļās nemaz necentās aizliegt. Cerības uz apstākļu uzlabošanos pastiprināja 1. jūlijā atjaunotā Rīgas radiofona pārraides sākumā atskaņotā Latvijas Republikas himna, ko cilvēki uztvēra kā pirmo soli neatkarīgās valsts atjaunošanas virzienā. Šīs cerības visvairāk bija izplatītas tieši bijušo ierēdņu un politiķu aprindās. Tomēr vācu armijas pārstāvju izvairīgās atbildes par nākamo «jauno kārtību» bieži aprobežojās tikai ar norādi, ka šos jautājumus izlemšot vācu civilpārvalde. Tas daudzos radīja maldīgas ilūzijas, ka joprojām ir iespējama sava veida neatkarības atjaunošana. Vienlaikus vērmahta vadība atbalstīja bijušo ierēdņu vēlmi atjaunot iestāžu darbu, un jau 2. jūlijā atjaunotā Pašvaldības departamenta direktors Juris Zankevics aicināja atgriezties darbā visas amatpersonas, kas bija strādājušas pēdējā neatkarīgās Latvijas gadā. Daudzviet gan nācās meklēt jaunus amata kandidātus, jo padomju laikā daudzi bija deportēti, daļa nogalināti. Attiecību normalizēšanā būtisks faktors bija tas, ka okupācijas vara sākumā īpaši nepārbaudīja ierēdņu politisko uzticamību.

1941. gada jūlija sākumā karadarbība Latvijas teritorijā pakāpeniski pierima un lielāko daļu iedzīvotāju vairāk nodarbināja ikdienas jautājumi, piemēram, pārtikas apgādes atjaunošana pilsētās. Arī drošība uz ceļiem, jo daudzviet Latvijā vāciešu iekarotajos apgabalos vēl atradās sarkanarmieši, kas nebija paguvuši atkāpties. 

Pakāpeniski iezīmējās arī vācu iestāžu nostāja politiskajā jomā. Presē neparādījās neviens raksts, kurā būtu jelkādas norādes par vāciešu plānoto kārtību iekarotajās teritorijās. Tikmēr Latvijas laukos un mazpilsētās masveidā tika iznīcināti cilvēki, kurus pasludināja par ienaidniekiem, — gan komunisti, pie kuriem bez pārbaudes sākumā pieskaitīja arī daudzus denunciāciju rezultātā arestētos, gan ebreji. Brutālās cilvēku slepkavības radīja arvien piesardzīgāku attieksmi pret jauno režīmu.

1941. gada 3. jūlijā latviešu politiķi saņēma pirmo skaidro signālu, ka vācieši nav ieinteresēti atjaunot jelkādas patstāvīgas iestādes. Bijušā Latvijas satiksmes ministra Bernharda Einberga mēģinājums veidot pagaidu valdību — Latvijas Organizācijas centru — tika nepārprotami noraidīts. Septembrī sekoja politisko partiju darbības aizliegums, Latvijas teritorija tagad bija Latvijas ģenerālapgabals Ostlandē un atradās Vācijas Okupēto austrumu apgabalu ministrijas pārziņā. Vērmahta pavēlniecība sekmēja tikai tādu administratīvo struktūru izveidošanos, kas atviegloja tehnisko vietējās pārvaldes jautājumu risināšanu.

Frontei virzoties tālāk uz austrumiem, pakāpeniski okupācijas vara veidoja vācu civilpārvaldes struktūras, kuras pilnībā Latvijas teritoriju pārņēma 1941. gada 1. septembrī. Līdz ar tās ieviešanu iedzīvotāji varēja sākt apjaust nacistiskās Vācijas nostāju. Piemēram, augustā vācieši sāka plašu ielu un laukumu pārdēvēšanu Latvijas lielākajās pilsētās, kas izsauca nepatiku iedzīvotājos.

Tomēr kopumā 1941. gada jūlijā un augustā iedzīvotāji joprojām cerēja uz abpusēji akceptējamas sadarbības izveidošanos. Gatavība meklēt sadarbības iespējas bija vērojama Latvijas ģenerālapgabalā izveidotajos sešos novada komisariātos — Liepājā, Jelgavā, Valmierā, Daugavpilī, Rīgā un Rīgas lauku novada komisariātā. Par šādu noskaņojumu ziņoja arī ieceltie vācu novadu komisāri, kuri norādīja šādas nostājas motivāciju — «visos apriņķos iedzīvotāji boļševiku laikā ir pārcietuši tik daudz grūtību, ka tagad autoritatīvajā vācu pārvaldē viņi saskata (problēmu) risinājumu». Cerot uz padomju režīma nacionalizēto zemes īpašumu atgūšanu, jauno varu sevišķi atbalstīja zemnieki vecsaimnieki.

Tomēr vācu civilpārvalde nekādus konkrētus politiskus solījumus nedeva, aizbildinoties ar karadarbības turpināšanos un solot šos jautājumus risināt jau pēc kara. Mājieni par latviešu (bet ne Latvijas!) «vietu jaunajā Eiropā», kurus līdz pat kara beigām skandināja nacistu kontrolētā prese, nesniedza skaidrību par nākotni.

Latvijas iedzīvotāju attieksme pret vāciešiem

Okupācijas varas izvairīgā nostāja un dzīves apstākļi arvien vairāk polarizēja Latvijas sabiedrības attieksmi pret nacistu režīmu. Visu Latvijas sabiedrību, izņemot nacistu teroram pakļautos iedzīvotājus, šajā ziņā varēja nosacīti iedalīt trijās grupās: 1) zemnieki, 2) strādnieki un bezzemnieki un 3) inteliģence. Katrai no grupām bija savi argumenti sadarbībai ar nacistiem vai tās nepieņemšanai.

Liela daļa zemnieku pauda salīdzinoši vislabvēlīgāko attieksmi pret vāciešiem, jo, kā jau minēts, valdīja vispārējs uzskats, ka vācieši atdos zemes īpašniekiem nacionalizētās zemes. Turklāt zemnieki ikdienā tikpat kā neizjuta pārtikas trūkumu. Iespējas iemainīt pret pašu izaudzētiem pārtikas produktiem dzīvei nepieciešamās lietas padarīja tos par vislabāk apgādāto iedzīvotāju grupu. Cerības uz vācu kārtības ieviešanu gan mazliet aizēnoja bailes no vācu baronu atgriešanās, tomēr kopumā visi novadu komisāri atzīmēja zemniecības pozitīvo attieksmi pret vāciešiem. Piemēram, 1941. gadā Valmieras novada komisārs ziņoja, ka trīs piektdaļas, bet Jelgavas — pat 90%, zemnieku esot izturējušies pret vāciešiem labvēlīgi, kas izpaudies arī ziedojumu vākšanā vērmahtam.

Otrā Latvijas sabiedrības grupa — strādnieki un bezzemnieki — pret vāciešiem bija noskaņota krietni atturīgāk. Šo cilvēku vajadzības daudzās jomās, piemēram, apgādē, netika ņemtas vērā, un tas tikai pastiprināja nepatiku pret okupācijas varu. Karadarbības izraisītajā vispārējā baiļu atmosfērā, kad kaimiņos bija nogalināti simtiem cilvēku, regulāri tika pārmeklētas lauku mājas un pat veseli pilsētu kvartāli, iedzīvotāji jutās nospiesti. Aizdomas par piederību komunistiem, ieviestā t. s. pārtikas racionēšanas jeb normētās sadales sistēma, kas tomēr negarantēja iespēju šos produktus arī iegādāties, tāpat salīdzinoši mazās algas radīja auglīgu augsni pretvācu noskaņojumam. Cietumi bija pārpildīti ar cilvēkiem, kurus apsūdzēja par komunistu atbalstīšanu, pamatojoties tikai uz denunciācijām. To ierobežošanai laikraksts Tēvija 1941. gada 9. septembrī pat publicēja īpašu rakstu ar zīmīgu virsrakstu Izbeigt nomelnošanas sacensību! Okupācijas režīma arestēto cilvēku lietas netika pienācīgi izmeklētas, un daudzi palika ieslodzījumā ilgāku laiku.

Pie inteliģences vācieši pieskaitīja ļoti dažādas iedzīvotāju grupas — ierēdņus, akadēmiski izglītotās personas, vadošos kultūras darbiniekus, studentus u. c. Vācu ierēdņu ieskatā tā bija visbīstamākā grupa, kas sevī nesa valsts patstāvības ideju. Tāpēc inteliģenci, bet jo īpaši Rīgas inteliģenci, vajadzēja izolēt no pārējās latviešu tautas daļas. Ierēdņus, kas vāciešu acīs sevi bija «sakompromitējuši» ar izteikumiem par neatkarību, pārvaldes struktūrās nebija paredzēts iesaistīt.

Attiecības ar inteliģenci gan veidojās krietni sarežģītākas, jo tā bija iekšēji visvairāk saskaldītā iedzīvotāju grupa, kuru veidoja ļoti dažādu uzskatu un pārliecību cilvēki. Vismaz 1941. gadā inteliģence vēl tikai meklēja savu vietu sabiedrībā, mēģinot saprast patiesos vāciešu plānus. Pēc Bernharda Einberga kolaborācijas piedāvājuma neveiksmes gan privāti, gan sarunās ar vācu iestādēm inteliģences pārstāvji mēģināja skaidrot savu nostāju par Latvijas valstiskuma atjaunošanu un panākt ietekmi dažādu iestāžu vadībā. Diemžēl dažādās grupas savā starpā sadarbojās reti, kas radīja haotisku iespaidu vācu ierēdņu acīs. Ģenerālkomisāra Rīgā politiskās nodaļas vadītāja Valtera Kapa ziņojumā par stāvokli 1941. gada 4. decembrī teikts: «Neskaitāmas grupas un grupiņas riņķoja varas dēļ ap vācu dienesta iestādēm. Ar lūgumiem, memorandiem, ziņojumiem un citām ziņām, ar visu veidu ielūgumiem un citiem līdzekļiem tās mēģināja ietekmēt vācu iestāžu darbiniekus.» 

Attiecības saimnieciskajā jomā

Visu trīs grupu sākotnēji pozitīvā vai vismaz neitrālā attieksme pret vāciešiem ar katru mēnesi pasliktinājās, tā cēlonis bija tādas saimniecības sistēmas veidošana, kurā latviešiem bija minimāla ietekme. Neapmierinātību izraisīja 1941. gada 18. jūlijā ieviestā racionēšanas sistēma atsevišķiem pārtikas produktiem. Šo produktu skaits ātri pieauga, un līdz 1941. gada beigām tajā bija ierakstīti jau tikpat kā visi svarīgākie produkti un arī saimniecības preces, to skaitā metāla darinājumi, piemēram, pakavi, spaiņi, cirvji un zāģi, kā arī ziepes, petroleja, auklas, apģērbs un apavi. Stratēģiski svarīgos rūpniecības ražojumus, piemēram, būvmateriālus un elektroinstalācijas vadus varēja iegādāties tikai ar īpašām atļaujām.

Preču krājumi, ar kuriem būtu varēts segt lielāko daļu vajadzību, tika sūtīti vispirms vērmahtam frontē un uz Vāciju. Vietējiem iedzīvotājiem tika atstāts tikai minimums, bet arī tas visiem nebija pieejams preču transportēšanas problēmu dēļ. Pārtikas, medikamentu un citu preču trūkums izsauca pirmo lielo neapmierinātību, kas 1941. gada vasarā vēl bija mērena, jo iedzīvotāji to sākotnēji uztvēra kā kara laika nepieciešamību.

Ieviestās pārtikas normas bija šoks Latvijas iedzīvotājiem, kas starpkaru laikā bija dzīvojuši pārticībā. Turklāt ik pa pāris mēnešiem šīs devas tika samazinātas. Jau 1941. gada nogalē kļuva zināms, ka atsevišķu produktu normas Vācijā ir augstākas nekā Latvijā, kas izsauca neizpratni un sašutumu. Iedzīvotāji nevarēja zināt, ka Vācijas reihsmaršals Hermanis Gērings ir pavēlējis turēt iedzīvotāju patēriņa normas iespējami zemākā līmenī, kas Latvijas gadījumā bija 60% no Vācijas normām.

Rezultātā vissliktākajā situācijā nonāca tie pilsētnieki, kuriem laukos vairs nebija radinieku, kas varētu palīdzēt ar pārtikas produktiem, jo ar kartītēm iegūstamajām precēm iedzīvotāju acīs bija tikai iztiku papildinošs raksturs. Protams, pastāvēja iespēja nelegāli iegādāties preces melnajā tirgū, tomēr cenas bija tik augstas, ka iepirkties tur varēja tikai turīgākie vai tie, kuriem bija, ko piedāvāt maiņai. Tuvojoties ziemai, pilsētās sāka trūkt malkas. Iedzīvotāju kurnēšana kļuva arvien atklātāka.

 Tomēr nozīmīgākā saimnieciskā problēma, kuras atrisinājumu iedzīvotāji gaidīja visvairāk, bija īpašumu reprivatizācija. Padomju vara gadu iepriekš bija atņēmusi iedzīvotājiem lielāko daļu amatniecības, tirdzniecības un rūpniecības uzņēmumu bez jebkādām kompensācijām. Tādēļ reprivatizāciju gaidīja kā pašsaprotamu lietu, tomēr vācieši nesteidza šo jautājumu risināt.

1941. gada 17. jūlijā tika izdots rīkojums par visu Padomju Savienības īpašumu pārņemšanu, kas nozīmēja arī nacionalizēto zemju un uzņēmumu nonākšanu Vācijas īpašumā. Rīkojums noteica, ka īpašumu tiesību kārtošana paredzēta vēlākā laika posmā, neko sīkāk nepaskaidrojot. Patiesos iemeslus vietējie iedzīvotāji nevarēja zināt — to, ka vāciešu acīs reprivatizācija apgrūtinātu uz vēlāku laiku atlikto cilvēku izsūtīšanu no Latvijas.

Neraugoties uz kolonizācijas plāniem, kuru izstrāde turpinājās līdz pat 1943. gada beigām, realitātē vāciešiem nebija administratīvo resursu visu īpašumu pārvaldīšanai. Turklāt daudzi sīkie uzņēmumi darbojās neefektīvi vai vispār bija pārtraukuši darbu, un tas būtiski apgrūtināja saimniecības funkcionēšanu kopumā. Tā kā vajadzība iegūt drošu frontes aizmuguri nebija zudusi, vācieši pārdomāja nepieciešamos soļus vismaz daļējas reprivatizācijas sākšanai. 1941. gada 17. oktobrī Ostlandes reihskomisariātā, kas ietvēra arī Latvijas ģenerālkomisariātu, tika izdots rīkojums par amatniecības, sīkrūpniecības un mazumtirdzniecības «jaunizveidošanu». Reprivatizācijas vietā arī bijušajiem lauku zemju īpašniekiem viņiem agrāk piederējušo mantu atdeva tikai pārvaldīšanā un lietošanā, skaidri norādot, ka tas joprojām ir Vācijas īpašums.

Lielie rūpniecības un amatniecības uzņēmumi, kuros strādāja vairāk nekā 20 darbinieku, palika vāciešu rokās. Privatizācijai, piemēram, nebija pakļauti lielie restorāni — tos jau bija paspēts izīrēt vāciešu firmām vai fiziskajām personām. Mazāko uzņēmumu privatizācija arī noritēja lēnām, jo vajadzēja izpildīt veselu rindu nosacījumu, kurus pārbaudīja septiņas dažādas iestādes.

Faktiski vēl 1941. gadā vietējo iedzīvotāju attiecībās ar vāciešiem valdīja vienvirziena ieinteresētība, jo vācieši bija pārliecināti par uzvaru, tādēļ centās tikai izmantot iedzīvotājus, nevis veidot kādas stabilas, uz abpusēju izdevīgumu balstītas attiecības. Zināms pavērsiena punkts šajās attiecībās bija notikumi frontē, kur kaujā par Maskavu 1941. gada 5. decembrī iestājās vāciešiem nelabvēlīgs lūzums.

Saimniecībā arvien skaidrāk varēja saskatīt, ka vācieši pārņem lielākos uzņēmumus (VEF, Vairogu, Tosmari, Kvadrātu, Liepājas uzņēmumu Radiotehnika, Bolderājas kuģu būvētavu, Zasulauka ķīmisko fabriku u. c.), kuri deva vislielāko peļņu. 1941. gadā lielākās rūpnīcas pārņēma vācu armijas resori, savukārt 1942. gadā Latvijā sāka ienākt vācu koncerni Phoenix, Daimler-Benz AG, Robert Bosch GmbH un citi, kas pārņēma ne tikai atsevišķas rūpnīcas, bet veselas saimniecības nozares. Vietējām pārvaldes struktūrām tika liegta jebkāda kontrole pār šiem koncerniem. Iedzīvotājiem kļuva skaidrs, ka noteikšana saimnieciskajā dzīvē viņiem tiek atņemta. Tā kā oficiālu skaidrojumu nebija, par to, kāds būs latviešu stāvoklis pēc vāciešu uzvaras karā, sāka izplatīties arvien vairāk baumu. Tas veidojās par svarīgu faktoru vāciešu un latviešu attiecībās.

1942. gada sākumā izrādījās, ka daudzus reprivatizētos (daļēji īpašniekiem atdotos) uzņēmumus pēc kāda laika nākas slēgt, jo tajos trūkst gan darbinieku, gan izejmateriālu. Arvien skaidrāk bija noprotams, ka vācieši latviešus uzskata par mazāk vērtīgiem cilvēkiem. Lielai daļai iedzīvotāju bija jāizdzīvo no algas, kas bija daudz mazāka nekā vācu iestāžu aprēķinātais nepieciešamais eksistences minimums. Piemēram, gandrīz trešdaļa ierēdņu un sabiedriskā dienesta darbinieku (29%) nesaņēma šo aprēķināto iztikas minimumu. Līdzīgā situācijā bija arī strādnieki, kuru vidējā alga bija ap 100 reihsmarku mēnesī, kaut arī aprēķinātais iztikas minimums bija 135 reihsmarkas. Sieviešu situācija bija vēl sliktāka — viņas saņēma tikai 80% no vīriešu algas.

Vāciešiem maksāja ievērojami lielākas algas salīdzinājumā ar vietējiem iedzīvotājiem. Viņiem tika iekārtoti speciāli veikali, vilcienos un tramvajos vāciešiem bija speciāli vagoni, darbojās kazino tikai vāciešu vajadzībām utt. Vācu iestādēm, kas sekoja līdzi sabiedrības attieksmei pret okupācijas varu, nācās secināt, ka strauji pieaug to cilvēku skaits, kas bija aptvēruši, ka «latvietim uz priekšu būs jādzīvo kā vāciešu «baltajam vergam»». Turklāt cenu un algu mākslīgu ieturēšanu vietējie iedzīvotāji gluži pamatoti uzskatīja par «vispārēju deklasāciju un aplaupīšanu».

Pakāpeniski mainījās arī to lauku iedzīvotāju attieksme pret okupācijas varu, kas sākotnēji bija labvēlīgi vai vismaz neitrāli noskaņoti. To neizraisīja pārtikas trūkums, kas laukos joprojām nebija tik spēcīgi jūtams, bet vairāk gan rūpniecības preču un apģērba deficīts. Piemēram, okupācijas vara atzina, ka no paredzētās apavu kvotas Latvijas ģenerālapgabalam ir iespējams apmierināt tikai desmito daļu no pieprasījuma. Melnajā tirgū kurpju pāris tāpēc maksāja pat līdz 70 reihsmarkām. Tādas lauku iedzīvotājiem nepieciešamas preces kā petroleja, pakavi, pakavu naglas, ratu smēre utt. trūka visu kara laiku.

Neuzticības pieaugums

Neraugoties uz samilzušajām saimnieciskajām grūtībām, daļa Latvijas iedzīvotāju turpināja cerēt, ka sadarbība ar vāciešiem tomēr ir mazākais no diviem ļaunumiem, ņemot vērā padomju gadā pārdzīvoto. Tomēr 18. novembra svinēšanas aizliegums skaidri apliecināja, ka vācieši negatavojas atjaunot Latvijas valstiskumu.

Arvien skaidrāk nacistiskās Vācijas ierēdņu patiesos mērķus varēja izprast, vērojot tos darbībā. 1942. gada februārī Latvijas ģenerālapgabalu pāršalca ziņa par kāda vācu ierēdņa pavēli: latviešu dzelzceļa strādniekus par pārkāpumiem sodīt ar rīkstes sodu, kas lika atcerēties pagājušos «baronu laikus». Sašutums sabiedrībā bija pietiekami liels, lai rīkstes sodu tomēr neieviestu un attiecīgo ierēdni atlaistu no amata, taču tikai nedaudzi zināja, ka patiesībā viņu pārcēla augstākā postenī Berlīnē.

Attiecības ar vācu okupācijas varu sarežģīja vācu ierēdņu augstprātīgā attieksme pret vietējiem iedzīvotājiem, ko visai atklāti pauda Ostlandes vācu avīzes. Piemēram, laikrakstu Deutsche Zeitung im Ostland vai Der Stürmer slejās ik pa laikam varēja lasīt latviešiem naidīgas nacionālsociālistu idejas. Acīmredzami netika uzskatīts par iespējamu, ka šīs avīzes varētu lasīt iekaroto teritoriju pamattautas. Tomēr informācijas trūkuma apstākļos latvieši, it sevišķi ierēdņi, tās lasīja, centās iegūt visu pieejamo informāciju par Vācijas nākotnes plāniem. Avīžu rakstos bija atklāti gan vāciešu nodomi kolonizēt iekarotos apgabalus, gan apcerēti plāni, piemēram, latviešu meitenes, kas satikušās ar vērmahta karavīriem, ievietot publiskajos namos. Jurisprudences students Kārlis Ritums atmiņu grāmatā Kā es to redzēju apliecina, ka latviešu sabiedrība aktīvi pārrunāja šos un citus līdzīgus tematus. Latvijas iedzīvotāju attieksmi pret vācu okupācijas varu neapšaubāmi ietekmēja arī aizliegtā ārzemju raidstaciju klausīšanās, par ko draudēja pat ieslodzījums koncentrācijas nometnē. Kaut arī vācu iestādes bija pavēlējušas nodot radioaparātus, daudzi tos bija paslēpuši un mēģināja iegūt ziņas no ārpasaules.

Attiecības starp latviešiem un vāciešiem turpināja pasliktināties, ko konstatēja arī vācu iestādes, pievēršot uzmanību ikdienišķām situācijām, piemēram, sadzīves konfliktiem, kas izraisījās, iepērkoties veikalos. 1942. gada 10. martā ģenerālkomisārs Hinrihs Loze apkopojošā ziņojumā Berlīnei par situāciju Latvijas ģenerālapgabalā minēja, ka iedzīvotāju nostāja pēdējo mēnešu laikā ir kļuvusi vāciešiem nedraudzīga. Baumas un minējumi par nākotni nogurdināja iedzīvotājus. Vācu augstākie ierēdņi atzina, ka pēc vietējo iedzīvotāju ekonomiskā stāvokļa pasliktināšanās citu rezultātu arī nevarēja gaidīt.

Spēles ar Zemes pašpārvaldi

1942. gadā arvien vairāk kļuva skaidrs, ka karš Austrumu frontē nenoslēgsies tuvākajā nākotnē. Tādēļ vācu vara arī Latvijā bija ieinteresēta ilglaicīgākas sadarbības veidošanā, uzlabojot attiecības ar vietējiem iedzīvotājiem. 

Rezultātā tā paša gada 9. maijā oficiāli tika paziņots par Zemes pašpārvaldes izveidi (administratīvā līmenī tā bija darbojusies jau no 1941. gada vasaras, taču tai nebija juridiski pamatotu pilnvaru) un sešu ģenerāldirektoru iecelšanu. Tam gan bija vairāk simboliska nozīme, jo katrs ģenerāldirektors bija personīgi atbildīgs attiecīgajai ģenerālkomisariāta struktūrai, taču praksē tā bija tikai izpildvienība, kas pati lēmumus nepieņēma. Kaut arī Zemes pašpārvaldē strādāja vāciešu pārbaudīti ierēdņi, tie 7. jūlija kopējā sēdē tomēr apsprieda iespēju par Latvijas valsts atjaunošanu, jo līdz Rīgai bija atnākušas baumas par to, ka augstākais SS un policijas vadītājs Frīdrihs Jekelns, inspicēdams frontē pie Ļeņingradas izvietotos latviešu policijas bataljonus, ko tamlīdzīgu bija izteicis sarunā ar virsniekiem. Patiesībā gan Jekelna runa bija domāta tikai cīņasspara uzlabošanai, un par to viņš vēlāk bija spiests sniegt paskaidrojumus savai priekšniecībai.

Zemes pašpārvaldes darbība tomēr izrādījās visai maz piemērota attiecību uzlabošanai ar vietējiem iedzīvotājiem, jo tās ietekme sabiedrībā nebija tik liela, kā vācieši bija cerējuši. Turklāt saimnieciskās dzīves uzlabošanās tā arī nenotika. Iespējams, tas mudināja atsevišķus vadošus latviešu ierēdņus izteikt priekšlikumus, lai Latvijai piešķir autonomijas statusu, līdzīgi kā Slovākijai. Tomēr šādi sadarbības mēģinājumi tika noraidīti.

Nesekmīgās karadarbības dēļ jau 1942. gada beigās nacistiskā Vācija sāka apsvērt, kā savos militārajos spēkos iesaistīt okupēto apgabalu iedzīvotājus. Zinot par arvien pieaugošo saspīlējumu attiecībās starp vietējiem iedzīvotājiem un okupācijas varas ierēdņiem, sekmīgāka mobilizācijas procesa nodrošināšanai tika apdomātas iespējas to sasaistīt ar vispārēju reprivatizāciju. Šāda lēmuma nepieciešamību paātrināja vāciešu sakāve Staļingradas kaujā 1943. gada februārī. Vienlaikus vācu vara pārdomāja iespējas arī citu jautājumu risināšanā, kas iedzīvotājiem bija ļoti svarīgi, piemēram, Latvijas pārtikas devas pielīdzināšana Vācijā paredzētām devām un nodokļu sistēmas sabalansēšana, jau sākot ar 1. aprīli, kas, pēc Rīgas pilsētas komisāra Hugo Vitroka domām, strauji uzlabotu vāciešu un latviešu attiecības.

1943. gada 18. februārī tika izdoti noteikumi par privātīpašuma atjaunošanu Igaunijas, Latvijas un Lietuvas ģenerālapgabalos. Vispārējā reprivatizācija no vāciešu puses tika pasniegta kā liela uzticības izrādīšana iekarotajām tautām, tomēr tās ātri izprata patiesos šādas pretimnākšanas cēloņus. Turklāt procesi noritēja gausi, un klīda pat sarkastiskas piezīmes, ka būs nepieciešami vairāki gadu desmiti, pirms iedzīvotāji atgūs savus īpašumus. Paredzēto uzlabojumu vietā 1943. gadā sekoja ekonomiskās situācijas pasliktināšanās, jo vācu kara saimniecība vairs nespēja apgādāt pilnībā pat fronti, nemaz nerunājot par civiliedzīvotājiem. 1943. gada raža arī bija mazāka, jo iepriekšējā gadā jau bija trūcis lauksaimniecībai nepieciešamā mēslojuma. 

Kara noslēgumā

Tomēr 1943. gada nogalē pakāpeniski mainījās latviešu tautas attieksme gan pret saimnieciskajām problēmām, gan pret vāciešiem. Vācijas sagrāves frontē, piemēram, Kurskas kaujā 1943. gada jūlijā—augustā, ļāva noprast, ka vērmahts savas iespējas ir izsmēlis. Tas nozīmēja arī reālus draudus, ka padomju vara varētu atgriezties un atsākt represijas pret iedzīvotājiem. Šādā situācijā saimnieciskās problēmas it kā nostājās otrajā plānā. Attiecības ar vāciešiem kļuva sarežģītākas, jo, no vienas puses, ekonomiski klājās arvien sliktāk, bet, no otras puses, vismaz daļēji tika atzīta nepieciešamība atbalstīt vāciešus cīņā ar Sarkano armiju. Piemēram, zemnieku vidū bija vērojama lielāka gatavība maksāt nodokļus, kā ziņoja vācu saimnieciskā inspekcija Nord.

Šo nostāju pastiprināja vēl viens faktors, kas 1943. gadā ieguva strauji pieaugošu nozīmi. Jau 1942. gada beigās Latvijas teritorijā, sevišķi Latgalē, bija vērojama sarkano partizānu aktivitāte. 1943. gadā tā pieauga. Vāciešu nespēja garantēt drošību izraisīja lielu neapmierinātību ar okupācijas varu, kas nodokļus joprojām ievāca, bet nespēja parūpēties par pašiem nodokļu maksātājiem. Iedzīvotāju nostāja pret vāciešu pasākumiem partizānu apdraudētajos rajonos kļuva arvien rezignētāka un vienaldzīgāka. Tāda attieksme saglabājās līdz 1944. gada vasarai, kad 17. jūlijā Sarkanā armija pārgāja Latvijas robežu un par iedzīvotāju galveno problēmu kļuva izdzīvošana. 

Līdz pat kara beigām vāciešu un latviešu attiecībās dominēja bailes un nedrošība. Dažkārt tās noveda pie sadarbības ar vāciešiem, citkārt veicināja pretošanos, tomēr 1945. gadā kara beigas tika gaidītas kā posta un šausmu laikmeta izbeigšanās.

 

Rakstā izmantoti Latvijas Valsts vēstures arhīva, Vācijas Federālā arhīva Berlīnē (Bundesarchiv Berlin) un vācu okupācijas laika preses publikāciju materiāli.

 

Edvīns Evarts (1976) ir vēsturnieks, Dr. hist., vairāku desmitu publikāciju autors par Latviju Otrā pasaules kara laikā. Kopā ar Juri Pavloviču sarakstījis monogrāfiju Ikdienas dzīve Latvijā nacistiskās Vācijas okupācijas laikā 1941—1945 (2016). 

The post Cerību un vilšanās gadi appeared first on IR.lv.