«Tas bija kā zvērudārzā»

Pasaules augstākā virsotne pārvērtusies par haotisku un īpaši bīstamu tūrisma objektu

The post «Tas bija kā zvērudārzā» appeared first on IR.lv.

Pasaules augstākā virsotne pārvērtusies par haotisku un īpaši bīstamu tūrisma objektu

Eds Dorings, ārsts no Arizonas štata ASV, visu savu dzīvi ir sapņojis par Everesta smailes sasniegšanu. Taču pirms dažām dienām, kad viņš beidzot to izdarīja, vīrietis bija šokā par redzēto. Kalnā kāpēji īgni grūstījās un lamājās, lai tiktu pie kārotajiem pašģīmjiem. Kalna plakanajā virsotnē, kas nav lielāka par diviem pingponga galdiem, bija saspiedušies kādi 15—20 cilvēki. 

Lai līdz turienei vispār tiktu, stundām bija jāstāv rindā. Kāpēji sastājušies cits aiz cita tik cieši, ka viņu biezās jakas izskatījās kā viens veselums. Atšķirt atsevišķus cilvēkus varēja tikai pēc krāsām. Un tas viss uz radžainas, apledojušas kalna kores, kuras abās pusēs vairāku metru stāvs kritums.

Rindai lēnām virzoties uz priekšu, Dorings pārkāpa pāri kādai nupat mirušai sievietei. «Tas bija baisi,» ārsts stāsta intervijā no Katmandu, kur pēc kāpiena atpūtās viesnīcā. «Tas bija kā zvērudārzs.»

Šī ir kļuvusi par vienu no traģiskākajām alpīnisma sezonām Everestā. Tiek lēsts, ka līdz 27. maijam bojā gājuši vismaz 27 cilvēki. Un vismaz dažos gadījumos to bija iespējams novērst, jo problēma nebija lavīnas, negaidīti sniegputeņi vai spēcīgas vēja brāzmas. Kalnā kāpšanas veterāni un alpīnisma nozares vadošie speciālisti vaino pārāk lielo drūzmu uz kalna, kā arī faktu, ka pasaules augstāko virsotni cenšas iekarot arvien vairāk mazpieredzējušu alpīnistu.

Šogad bojā gājušo vidū ir brits Robins Heins Fišers (44), divi īri — Kevins Hains (56) un Sīmuss Louless (39), kāds 65 gadus vecs austrietis, amerikānis Donalds Kešs (55), trīs indieši — Kalpana Dass (52), Nihals Bagvans (27) un Andžali Kulkarni (55). Īrs Hains nosala teltī 7000 metru augstumā, bet Louless pazuda 16. maijā — tiek uzskatīts, ka viņš iekritis aizā.

Tas neattur tūrisma firmas, kurām interesē peļņa — viena kalnā kāpēja apkalpošana izmaksā no 25 līdz 45 tūkstošiem ASV dolāru. Papildu naudu grib arī Nepālas valdība, kura izsniegusi daudz vairāk kalnā kāpšanas atļauju, nekā kalns spēj uzņemt, norāda alpīnisma eksperti. Tam visam klāt nāk fakts, ka Everests vilina pārāk daudzus piedzīvojumu meklētājus no visas pasaules. Nepalīdz arī tas, ka Nepāla ir viena no nabadzīgākajām valstīm Āzijā, kur bieži tiek pievērtas acis uz drošības instrukcijām, menedžmenta problēmām un korupciju.

Rezultātā Everests tagad atgādina ainas no populārā romāna Mušu valdnieks, kurā zēni uz neapdzīvotas salas cenšas ieviest pašpārvaldi, bet sekas ir traģiskas. Tikai atšķirībā no romāna šī īstā drāma, kurā tiek pārbaudīts, vai egoisms tomēr nav spēcīgāks par altruismu, risinās 8848 metrus virs jūras līmeņa. Šādā augstumā liktenīgas var izrādīties pat vismazākās kļūdas.

Atļauju rekords

Lai sasniegtu virsotni, kāpēji atbrīvojas no katra liekā ekipējuma kilograma, līdzi ņemot tikai skābekļa balonus kāpšanai augšup un arī lejup. Tādā augstumā smadzenes strādā lēnāk. Kāpiena aizkavēšanās par stundu vai divām var nozīmēt neizbēgamu nāvi.

Šerpas un pieredzējušie alpīnisti skaidro, ka daļa no šogad reģistrētajiem nāves gadījumiem izskaidrojami tieši ar skābekļa izbeigšanos, jo cilvēki pārāk ilgi stāvējuši rindā. Pārējie vienkārši nav bijuši atbilstošā fiziskā formā, lai dotos kalnā. Profesionāļi ar šausmām vērojuši, ka atsevišķi entuziasti pat nemāk pareizi uzlikt apavu dzelkšņus, kuri stabilizē soļus uz ledainām virsmām.

Nepālā nav stingru noteikumu, kam ļauts kāpt Everestā, un alpīnisma veterāni to dēvē par nelaimes priekšnoteikumu. «Lai piedalītos Ironmen sacīkstēs, ir jāiztur kvalifikācija. Savukārt, lai kāptu pasaulē augstākajā kalnā, nekas tāds nav nepieciešams! Kaut kas te nav kārtībā!» saka pazīstams amerikāņu alpīnisma veterāns Alans Arnets.

Iepriekšējā reize, kad vienā sezonā gāja bojā 10 Everesta iekarotāji, bija 2015. gadā, taču toreiz pie vainas bija lavīna. Kopš tā laika kalnu tūrisma kontrole kļuvusi vēl haotiskāka.

Pērn vairāki pieredzējuši alpīnisti kopā ar apdrošināšanas kompānijām un presi atmaskoja viltīgu taktiku — vairāki vietējie kalnā kāpšanas gidi, helikopteru kompānijas un slimnīcas izpumpējuši no apdrošināšanas kompānijām vairākus miljonus dolāru, evakuējot no kalna tūristus, kuriem parādījušies tikai minimāli augstuma slimības simptomi. Veterāni sūdzas par arvien biežākām zādzībām bāzes nometnēs un atstātajiem atkritumiem. Šā gada sākumā Nepālas valdības aģentūra izmeklēšanā atklāja nopietnus pārkāpumus skābekļa balonu uzpildē. Tie tiek sagatavoti pavirši melnajā tirgū, tiem ir sūces, daži pat pārsprāguši.

Tomēr, par spīti sūdzībām drošības jomā, Nepālas valdība šogad izsniegusi rekordlielu Everesta kāpšanas atļauju skaitu — 381. Tā ir daļa no plašākas stratēģijas komercializēt virsotni. Alpīnisti norāda, ka atļauju skaits palielinās gadu no gada, taču šogad sastrēgumi virsotnē bijuši vislielākie.

«Nedomāju, ka kaut kas mainīsies,» prognozē gids Lukass Furtenbahs, kas nesen savu biznesu pārcēla uz Ķīnas pusi, jo Nepālas nogāzēs tagad esot pārāk daudz nepieredzējušu kāpēju. «Nepālas valdībā ir liela korupcija. Viņi grābj, ko vien spēj.»

Nepālas amatpersonas taisnojas, ka neko aplamu nav izdarījušas, un problēmās vaino tūrisma firmas, kurām būtu jāatbild par drošību uz kalna. Nepālas Tūrisma departamenta ģenerāldirektors Danduradžs Gimire skaidro, ka lielo upuru skaitu šogad izraisījuši sliktie laika apstākļi. Un piebilst, ka valdība negrasās samazināt izsniegto atļauju skaitu. «Ja jūs patiešām vēlaties samazināt kāpēju skaitu, tad mums jāatceļ visas ekspedīcijas uz mūsu svēto virsotni!» aizsvilstas amatpersona.

Laika apstākļiem tik tiešām ir liela nozīme. Maiju uzskata par piemērotāko mēnesi kāpšanai Everestā, taču arī šajā mēnesī ir tikai dažas dienas, kad debesis ir pietiekami skaidras un vējš droši mērens.

Tomēr veterāni norāda, ka viena no galvenajām šā gada problēmām ir cilvēku plūsmas koordinēšana — pārāk daudzi dodas pēdējā izrāvienā uz virsotni vienā un tajā pašā dienā. Nekādu valdības uzraugu tur nav. Lēmums par grupu plūsmu atstāts tūrisma firmu ziņā.

Savukārt azartiskie ekskursanti — pieredzējuši vai ne —, redzot kāroto mērķi jau pavisam tuvu, bieži vien zaudē veselo saprātu un stīvējas uz priekšu pat tad, kad briesmas ir acīmredzamas.

«Tas bija baisi!»

Pirms dažām desmitgadēm Everestā lielākoties kāpa tikai ļoti pieredzējuši alpīnisti, kas bija gatavi par to maksāt lielu naudu. Pēdējos gados galvaspilsētā Katmandu kā sēnes pēc lietus saradušies zemo cenu tūroperatori, kas piedāvā interesentiem pievilcīgas atlaides. Tiesa, ne visu vainu var novelt uz peļņas kāriem vietējiem. Arī pieredzējušas un dārgas Rietumu kompānijas pēdējā laikā reklamē, ka augstākās virsotnes iekarošana ir pa spēkam gluži vai ikvienam, un piever acis uz fizisko sagatavotību un drošības pārzināšanu. 

Pieredzējusi alpīniste Fatima Derjana no Libānas stāsta, ko pati nesen piedzīvojusi uz kalna. Tuvojoties virsotnei, viņas acu priekšā sāka ļimt mazāk pieredzējuši tūristi. Temperatūra todien nokritās līdz –30 grādiem. Skābekļa balonu rezerves saruka. Aptuveni 150 cilvēku bija saspiedušies cits aiz cita, visi piestiprinājušies pie vienas un tās pašas drošības virves. «Daudziem cilvēkiem sākās panika, viņi sāka uztraukties tikai par savu drošību un nelikās ne zinis par citiem, kas tobrīd bija saļimuši. Tas ir ētikas jautājums. Skābeklis nepieciešams katram. Un katrs apzinās — ja es palīdzēšu kādam citam, tad, visticamāk, iešu bojā pats.»

Fatima vispirms piedāvāja palīdzību vairākiem slimajiem, bet tad aprēķināja, ka pati sāk apdraudēt sevi un turpināja kāpt augstāk. Atceļā viņai bija jāspraucas cauri pūlim, kas joprojām bija ceļā uz virsotni. 

«Tas bija baisi!» atceras Fatima. 

Aptuveni tajā pašā laikā ceļā uz virsotni bija 18 gadus vecs alpīnists Riza Alī no Kašmiras. Viņu šokēja citu cilvēku līdzjūtības trūkums. «Es redzēju tādus, kuriem vispār vairs nebija nekādu emociju. Palūdzu ūdeni, bet neviens man neiedeva. Cilvēki ir kā apmāti ar virsotni. Tāda sajūta, ka virsotnes dēļ viņi ir gatavi nogalināt.»

Jāpiebilst, ka arī pats Alī ir diezgan pārgalvīgs. Viņam ir slima sirds, taču jaunais vīrietis «savā ziņā melojis» tūrisma firmai, atbildot uz jautājumu par varbūtējām veselības problēmām.

«Nebiju gatavs tādam skatam»

Amerikāņu ārsts Dorings pārstāv pretējo Everesta iekarotāju spektru, kas devušies ceļā apdomīgi. 62 gadus vecais vīrietis agrāk ir uzkāpis dažādās virsotnēs visā pasaulē. Jau zēna gados lasījis grāmatas par pasaules apceļotājiem un vienmēr vēlējies nonākt vietā, kur «tu vari izslieties augstāk par jebkuru citu objektu uz planētas».

Gatavojoties ekspedīcijai Everestā, viņš jau mājās gulēja īpašā teltī, kurā tika imitēti augstkalnu apstākļi. Viņa kopējās izmaksas sasniedza 70 000 dolāru.

Taču Everests viņu tik un tā nepatīkami pārsteidza. Sasniedzot bāzes nometni 5300 metru augstumā, Doringu pēkšņi pārņēma baiļu sajūta. «Tu skaties uz augsto kalnu ieloku sev apkārt un pie sevis prāto — ko es te meklēju?»

Panika pārgāja, un viņš nolēma turpināt. Pēc mokoši garas un stindzinoši aukstas dienas viņš nonāca virsotnē, kur «agresīvi grūstījās ar fotografēšanos apsēsti cilvēki». Dorings bija tik pārbijies zaudēt līdzsvaru, ka vienkārši apsēdās sniegā un palūdza gidam nobildēt viņu ar līdzpaņemto plakātu «Sveika, mamma! Mīlu tevi!»

Lejupceļā viņš pagāja garām vēl diviem līķiem, kas bija sastinguši savās teltīs. «Es vienkārši nebiju gatavs tādam skatam, kā šerpas nes lejā slimus kāpējus, un piedzīvot sirreālu ainu ar mirušiem cilvēkiem,» saka ārsts.

Pēc trim dienām viņš sasniedza bāzes nometni, no kurienes helikopters viņu pārveda uz Katmandu. Sēžot Yak and Yeti viesnīcā, Dorings ar dziedējošu ziedi apstrādāja tulznas. Vakariņās izvēlējās īpaši lielu steika gabalu un vēsu alu. «Everest Lager, protams,» viņš pasmaida.

The post «Tas bija kā zvērudārzā» appeared first on IR.lv.