Ar Rozes vārdu

Jāņa Rozes grāmatnīcas direktore Ināra Beļinkaja vēl padomju laikā izcīnīja vēsturiskā nosaukuma atjaunošanu, bet tagad kopā ar leģendārā pirmskara grāmatnieka mazdēlu Aināru Rozi vada 35 veikalu tīklu. Darbojas arī izdevniecība

The post Ar Rozes vārdu appeared first on IR.lv.

Jāņa Rozes grāmatnīcas direktore Ināra Beļinkaja vēl padomju laikā izcīnīja vēsturiskā nosaukuma atjaunošanu, bet tagad kopā ar leģendārā pirmskara grāmatnieka mazdēlu Aināru Rozi vada 35 veikalu tīklu. Darbojas arī izdevniecība

Mazo klūgu groziņu Emma Hermīne Roze 1941. gadā paņēma līdzi uz Sibīriju. 1948. gadā, somā saplacinātu, atveda atpakaļ. Viņas vīrs Jānis Roze, nošķirts no ģimenes, jau 1942. gadā nomira  lēģerī Dienvidurālos, bet Emma to vēl nezināja. 

Groziņš, ko Vecpiebalgas pagasta Vecgaigalos 19. gadsimta beigās bija pinušas pirmskara Latvijas pazīstamā grāmatizdevēja rokas, izrādījās simbolisks sākums viņa uzņēmējdarbībai.

Kalpones dēls iemanījās sapelnīt naudu skolai, jau no astoņu gadu vecuma ganu gaitās darinot groziņus. Draudzes skolas pārzinis uzcītīgo Rozi ieteica darbam izdevēja Jāņa Ozola grāmatu veikalā Vecpiebalgas Kūrēnos. Drīz vien Roze bija kļuvis par Ozola labo roku veikalā un spiestuvē Cēsīs. Kad par skrejlapu drukāšanu 1905. gada revolucionāriem soda ekspedīcija Ozolu nošāva, Jānis Roze sāka vadīt biznesu Cēsīs.

Grūdiens savas uzņēmējdarbības veidošanai bija nesaskaņas ar kolēģa atraitni. 1912. gadā Roze devās uz Rīgu, kur pēc diviem gadiem atvēra uzņēmumu J. Roze. Sāka ar zīmogu gatavošanu. Pēc tiem bija liels pieprasījums, ražošanai vajadzīgi mazāki ieguldījumi nekā grāmatu izdošanai. 1919. gadā nodrukāja nelielu svešvārdu vārdnīcu. Pēc tam — mācību grāmatas, ludziņas skolu teātriem. 

Tikai tad atspērās izdot latviešu autoru darbus, arī Jāņa Akuratera, Antona Austriņa, Augusta Saulieša, Augusta Deglava, Jāņa Poruka un bērnības drauga Kārļa Skalbes kopotos rakstus. 

Jānis Roze izcēlās ar labu gaumi. Mākslinieks autodidakts pats bija veidojis vākus vairākām grāmatām, saviem izdevumiem pieaicināja tā laika Latvijas talantus. Apgrozījums palielinājās, atverot Jāņa Rozes grāmatnīcu Krišjāņa Barona ielā 5.

Līdz liktenīgajai izsūtīšanai izdevēja kontā bija 850 grāmatu. Viņa mazdēls Ainārs Roze, SIA Jānis Roze un Jāņa Rozes apgāda valdes priekšsēdētājs, lēš, ka atjaunotā uzņēmuma izdevumu skaits tuvojas līdzīgam skaitlim. Tas pastāv 27 gadus — šobrīd jau ilgāk nekā vectēva bizness pirms kara. Restaurētais klūgu groziņš nolikts goda vietā birojā Atlasa ielā Rīgā. 

Grāmatnīca nr. 3

Ainārs Roze ir ekonomists, Latvijas Universitātes asociētais profesors. Kopš 2015. gada vairs nelasa lekcijas studentiem, joprojām gan piedalās augstskolas komisijās maģistra darbu aizstāvēšanā. Dzimis 1946. gadā, viņš slaveno vectēvu nekad nesatika. «Vecmāmiņa nodzīvoja līdz 98 gadiem, bet par vectēvu ļoti maz stāstīja, baidīdamies, ka iekulsimies nepatikšanās. Kas viņš bija, tomēr zinājām, jo mājās stāvēja pirmskara grāmatas. Manam tēvam nepatika apmeklēt kādreizējo grāmatnīcu Barona ielā, kur viņš bija tēvam palīdzējis, tāpēc arī es padomju laikā tai gāju ar līkumu,» atceras Ainārs.

Pēc kara grāmatnīca nr 3. bija LPSR Tautas komisāru padomes Valsts apgādniecību un poligrāfisko uzņēmumu pārvaldes pakļautībā, skaidro Ināra Beļinkaja. Viņa, angļu filoloģijas neklātienes studente, turp devās strādāt par pārdevēju 1962. gadā. Veco laiku cilvēki Barona ielas grāmatnīcu joprojām sauca par Rozes bodi.

Veikala vadītāja Elizabete Medne, dāma no pirmskara inteliģences, stāstījusi par Jāni Rozi. Kādā noliktavas stūrī bija aizķērušās viņa uzņēmuma drukātās kartes un neiesieti kopoto rakstu bloki. Inārai, komunistiskajā sestdienas talkā tīrot Ļeņina portretu vadītājas kabinetā, tas neveiksmīgi nokrita no sienas, stikls sašķīda. Izrādījās, ar vadoņa seju aizklāts Jēkaba Bīnes gleznotais Augusta Saulieša portrets no sērijas, ko Jānis Roze lika pie sienas grāmatnīcā.

Kad 70. gados modē nāca dot vārdus grāmatu tirgotavām, Medne ierosināja: «Prasām — Roze!» Vēl bija par agru, nācās samierināties ar visur esošo Dzintaru. «1978. gadā rakstu par Jāni Rozi Dzimtenes Balsī uzrakstīja literatūrzinātnieks Konstantīns Karulis,» atceras Ināra Beļinkaja, kas tikmēr bija kļuvusi par grāmatnīcas vadītāju. «Sākām vākt Rozes izdevumus. 80. gados ielikām sludinājumu skatlogā, ka tos iepērkam, mainām vai pieņemam kā dāvinājumu. Tā bija kā atmodas kustība, cilvēki grāmatas pat veda no laukiem, reti kāds ņēma naudu. Uz Jāņa Rozes jubilejām 30. novembrī skatlogā izlikām jaunieguvumus.»

1988. gadā, vēl puslegāli, uzņēmīgajai sievietei izdevās izcīnīt nosaukuma Jāņa Rozes grāmatnīca atjaunošanu, pat atklāt pie mājas piemiņas plāksni. «Blakus, Barona ielas 3. mājā, kur Rozem pirms kara bija zīmogu darbnīca, atradās nošu veikals. Kad to pārcēla uz citu vietu, panācu, ka, izsitot divus brandmūrus, uztaisīja arku, nošu veikala vietā ierīkojām kancelejas preces. Veikalam bija stikla vējtveris, reiz aiz pārskatīšanās to sašķaidīja kara invalīds ar koka roku. Bija skandāls, tā radās iespēja vējtverī ievietot vitrāžu. Rozes ziedu ar grāmatu vidū! Veikalā izlikām arī veco Saulieša portretu, informāciju par Jāni Rozi. Skatlogos — ar smilšu strūklu apstrādātus stiklus. Kā ledu, kurā viņš iesala Sibīrijā.»

Piedalījies proklamēšanā

Ainārs Roze, izstudējis prečzinību LU Finanšu un tirdzniecības fakultātē, jaunībā izmēģināja roku sporta preču veikala vadītāja amatā. Tomēr 1974. gadā izturēja konkursu uz pasniedzēja vietu augstskolā, pabeidza aspirantūru Maskavā. Režīmu maiņa ekonomistam bija kā eksāmens. «Tik daudz no jauna jāiemācās! Jāseko likumdošanas izmaiņām, jāiet konsultēties, kā, piemēram, rakstīt statūtus jauniem uzņēmumiem, lai varētu par to stāstīt studentiem. Sākās uzņēmējdarbības bums. PVN no sākuma bija 5%, tad 12%, un uzņēmēji bija sašutuši — kāpēc mums jāmaksā?»

Rožu ģimene, veikala telpu mantinieki, saņēma nomas maksu no grāmatnīcas, kas vēl bija valsts uzņēmums. Taču Aināram bija vēlme izmēģināt roku praktiskajā biznesā. 

«1992. gada 30. jūnijā kopā ar tēva māsu Ainu dibinājām uzņēmumu ar tādu pašu nosaukumu kā valsts uzņēmumam — Jāņa Rozes grāmatnīca —, tolaik tā drīkstēja darīt. Sākumā vienkārši piedāvājām logu mazgāšanas pakalpojumus, kaut gan plānos uzreiz bija grāmatu tirdzniecība.» 1994. gadā viņš uzrakstīja biznesa plānu, lai pārņemtu grāmatveikalu Brīvības ielā 90, kas arī pēc padomju gadiem bija valsts uzņēmums. Tur, pie Matīsa tirgus, joprojām atrodas vēl viena Jāņa Rozes grāmatnīca. Mazdēls reģistrēja preču zīmi «Jānis Roze», ko 1924. gadā veidoja mākslinieks Indulis Zeberiņš. «Labi, ka pasteidzāmies, jo toreiz tādu pašu preču zīmi varēja reģistrēt jebkurš. 90. gados jau bija precedents, ka kāds izdeva Jāņa Rozes grāmatas faksimilizdevumu ar visu preču zīmi. Mainās iekārtas un likumi, tev jāseko līdz,» Ainārs runā bez aizvainojuma. 

Ar tēva māsu uzrakstījis iesniegumu, ka gribētu atgūt nacionalizēto uzņēmumu. 1995. gadā beidzot bija izstrādātas likuma normas par kārtību, kādā šādi uzņēmumi tiek atdoti mantiniekiem. Revīzija noteica, cik liela varētu būt vectēvam atņemtā un cik — tā vietā izveidotā valsts uzņēmuma vērtība. «Ņemot vērā, ka vectēvam piederēja arī vērtīgas tipogrāfijas iekārtas, kas Otrā pasaules kara laikā pazuda bez vēsts, novērtējums bija par labu nacionalizētajam uzņēmumam. Dabūjām aktīvus un pasīvus un vēl saņēmām sertifikātus,» gandarīts ir mazdēls. 1995. gadā visi Barona ielas grāmatnīcas darbinieki rakstīja atlūgumus un vienlaikus — iesniegumus par stāšanos darbā SIA Jānis Roze. Pirmskara saimniekiem lojāla bija arī Ināra Beļinkaja, kas kļuva par uzņēmuma direktori.

«Mums bija citi apstākļi, arī laiks bija cits. Sākām ar grāmatu tirdzniecību, tikai pēc tam — ar ražošanu,» Ainārs Roze stāsta, kā līdz 1998. gadam atvēruši jau astoņus veikalus. Ārzemju grāmatu veikalam Berga Bazārā punktu pielika 1998. gada Krievijas krīze, arī 2001. gads bija grūts. Tāpēc togad tika nodalīts SIA Jāņa Rozes apgāds. «Grāmatu ražošana un tirdzniecība ir divas dažādas lietas,» saka Ainārs Roze. 

Pirmā  grāmata, ko 1997. gada 15. augustā, atzīmējot vērienīgo veikala rekonstrukciju, izdeva Jāņa Rozes apgāds, bija Kārļa Skalbes pasakas. Gan latviski, gan vāciski Heides Lidijas Šmites tulkojumā ar 30. gadu mākslinieku ilustrācijām, ko bija atlasījis Valdis Villerušs. «Grāmata izdevās skaista, dabūja grāmatniecības balvu, bijām lepni. Padzirdējusi, ka Roze ir augšāmcēlies, rakstniece Aina Vāvere no Austrālijas piedāvāja savu romānu. Angliski izdevām Mēs dziedājām caur asarām — represēto atmiņu krājumu. Dace Meiere pēc savas iniciatīvas bija iztulkojusi slaveno Umberto Eko Rozes vārdu. Teica: tāds skaists nosaukums izdevniecībai, ļoti saskanīgi!» Viens no veiksmīgākajiem pirmās redaktores Tamāras Lisekas atradumiem izrādījās Paulu Koelju Aļķīmiķis. Jāņa Rozes apgāds specializējies tulkotajā literatūrā, izdevis daudzus būtiskus 20. un 21. gadsimta darbus. 

«Bez kancelejas un biroja preču tirdzniecības grāmatnīcas mūsdienās nespētu pastāvēt,» Ainārs Roze pamato, kāpēc tirgo arī rotaļlietas un spēles. Preces, kādas pirmskara Jānim Rozem nebija. Tās ir Aināra dēla Jāņa Rozes juniora darba lauks. «90. gados mums bija monopols uz dāvanu maisiņiem. Tagad grāmatas ir pat Rimi un Maxima, maisiņi — visur. Tirgus ir mainījies.»

Jāņa Rozes grāmatnīcu tīkls veiksmīgi izpleties līdz 35: tās atrodamas gan Valkā, gan Valmierā, Siguldā, Talsos, Tukumā, Ventspilī, Saldū, Liepājā, Daugavpilī, Rēzeknē, Kuldīgā, Ķekavā, Liepājā, Jūrmalā, Ogrē un Salaspilī. Pati pēdējā — jaunajā t/c Akropole. 

«Svarīgi salāgot savstarpējās intereses, lai tomēr zīmols būtu pāri visam,» uzsver Jāņa Rozes apgāda vadītāja Renāte Punka. Tikai nesen, uz Latvijas simtgadi, poligrāfijas vēsturnieks Artis Ērglis izpētījis: valsts dibināšanas sapulcei Nacionālajā teātrī savā tipogrāfijā Krišjāņa Barona ielā 37 ielūgumus drukājis Jānis Roze. «Tā mums bija kā ziņa no debesīm,» priecīgi saskatās vadības komanda.

Dzinējspēks, kas liek darboties biznesā
Ainārs Roze: «Visvairāk dzen uz priekšu zinātkāre un nemiers. Varbūt arī audzināšana. Padomju laikos ar tēvu māju cēlām paši, audzējām puķu sīpolus, mēģinājām pārdot. Man ir biškopja diploms, bija arī sava draviņa.»

Lielākā kļūda, kas devusi mācību
Ainārs Roze: «Nebijām gatavi pirmajām ekonomiskajām krīzēm. Tās bija liels pārsteigums un sitiens, lika uzmanīgāk ieskatīties arī juridiskajos dokumentos, ko esi parakstījis.»

Vērtīgākais padoms jaunam uzņēmējam
Ainārs Roze: «Emocijām ir jābūt, bet nedrīksti iekarst. Ja kaut kas neizdodas, jāsāk no jauna, nevar būt pesimists. Ir jāciena visi partneri. Arī biroja dzīvnieciņi. Ja kaķītis ir apsēdies manā krēslā, es paņemu citu.»

The post Ar Rozes vārdu appeared first on IR.lv.