Dzīvot
Katrīna Neiburga Rīgā atklāj jaunu izstādi Mati un pošas uz Berlīni veidot instalācijas par cilvēka mirstīguma tēmu. Māksliniece neslēpj, ka pēc pēkšņā mātes zaudējuma gribējies visas ieceres izmest, taču interese par dzīvi izrādījās stiprāka
The post Dzīvot appeared first on IR.lv.
Katrīna Neiburga Rīgā atklāj jaunu izstādi Mati un pošas uz Berlīni veidot instalācijas par cilvēka mirstīguma tēmu. Māksliniece neslēpj, ka pēc pēkšņā mātes zaudējuma gribējies visas ieceres izmest, taču interese par dzīvi izrādījās stiprāka
Izstādi Mati — mākslinieciskiem līdzekļiem veiktu antropoloģisku izpēti par matu dabu un nozīmi dažādās kultūrās, kā arī Latvijas frizieru un frizētavu dzīvi — Katrīna Neiburga bija iecerējusi jau sen. Kā pēkšņs trieciens nāca Katrīnas mātes, rakstnieces un Neiburgu namīpašumu pārvaldītājas Andras Neiburgas nāve 2. martā Tāpēc izstādes atklāšana aizkavējās, tomēr Katrīna vēlējās to realizēt. Ceturtdien, 25. aprīlī laikmetīgās mākslas centra kim? apmeklētājus gaida daudz pārsteigumu — Neiburga izstāžu zāles telpas piepildījusi ar audiovizuāliem brīnumiem, izmantojot jaunākās skaņas tehnoloģijas un pat YouTube tendences.
Katrīnu satieku Lieldienu piektdienā — līdz izstādes atklāšanai atlikusi nepilna nedēļa, un viņa aktīvi rosās kim? zālēs. Skaista un kā no jaunāko stila tendenču kataloga — masīvi neveiklās Fila krosenēs, jostas somiņu pie džinsiem. Izskatās krietni jaunāka par vecuma mērījumu, kas redzams viņas CV, — 41. Tieši par fiziskumu gribas ar viņu runāt, ar to saistīta arī jaunās izstādes tēma. Katrīnas darbos cilvēkizpēte — dažādās nozīmēs — vienmēr bijusi klātesoša. Latvijas laikmetīgās mākslas ainavā viņa sevi spilgti pieteica jaunās tūkstošgades sākumā ar antropolģiskas ievirzes darbiem Tējas sēne un Kas meitenēm somiņās? Bija pirmā Latvijas prestižākā apbalvojuma mākslā — Purvīša balvas — ieguvēja 2011. gadā.
Šogad Katrīnai darba pilnas rokas: pēc izstādes atklāšanas Rīgā kopā ar dzīvesbiedru mākslinieku Andri Eglīti strādās pie scenogrāfijas izrādei Sēras Dānijā. Pēc tam abi dosies iekārtot izstādi Berlīnes centrā — arī tā saistīta ar miesiskuma un mūžības tēmu.
Visas tavas izstādes caurstrāvo interese par fiziskumu. Kādā mērā tevi interesē fiziskā pasaule, arī kaitina, uztrauc, sajūsmina?
Man liekas, ka fiziskā pasaule ir diezgan neatdalāma no garīgās. Mēs neesam nekas atsevišķs no ķermeņa. Ķermenis ir svarīgs — tas nēsā mūsu prātu un emocijas.
Sanāk dīvaini: mana iepriekšējā izstāde Lietu atmiņa pirms septiņiem gadiem kim? aizsākās no pedikīra, un tagad man atkal ir izstāde kim? — par matiem. No nagiem esmu nonākusi pie matiem — nekur tālu neesmu tikusi. Manuprāt, no fiziskuma var aiztaustīties līdz idejai, līdz jautājumam un konfliktam, ko gribu risināt. Aizrauties ar tēmu. Nebūtu matu, nebūtu šīs izstādes.
Varu izstāstīt, kā viss sākās. Es griežu matus visai savai ģimenei. Dažreiz arī draugiem. Neesmu nekur to mācījusies, bet man patīk. Manam dzīvesbiedram māksliniekam Andrim Eglītim vispār patīk eksperimentēt, parasti uz izstāžu atklāšanām viņš grib kaut ko traku un jocīgu — varu uz viņa galvas izpausties. Arī abiem maniem dēliem ir milzīgi mati, varu ņemties. Kādā brīdī nolēmu, ka matu griešanu gribu pamācīties, un nokļuvu pie friziera Pēra. Mācīšanās īsti nesanāca, jo esam labi paziņas, ļoti draudzīgi.
Pērs man sāka stāstīt visādus brīnumus par friziera profesiju: vienā dienā pie friziera var atnākt cilvēks, kurš pošas uz bērēm, un cilvēks, kurš dodas uz kāzām vai kristībām. Amplitūda ir milzīga. Frizierim ir jābūt labam psihologam — jāuzklausa klientu stāsti, jāsaprot, ko viņi grib no tevis. Tā es sapratu, ka frizētavas būtu interesanta tēma izstādei, līdzīgi kā Garāžas, Tējas sēne, Kas meitenēm somiņās? Man patīk saskarsme ar cilvēkiem, tikt viņiem klāt, ar viņiem runāt. Tas palīdz iepazīt lietas un pasauli. Tā nokļūstu vietās, kur citādi nekad nenokļūtu.
Radās doma filmēt frizierus?
Sākumā domāju taisīt tikai videodarbu. Taču ideja auga. Nu ir tā, ka visu kim? esmu apmatojusi. Sākās tā: paņēmu kameru un sarunāju frizierus dažādās Latvijas malās. Sākumā gāja diezgan grūti, jo nebija daudz frizieru, kuri gribētu, ka viņus filmē. Taču tad kaut kā iekļuvu frizieru lokā un beigās daudzi, kas gribēja piedalīties, palika aiz borta — fiziski nespēju tik daudz nofilmēt. Filma par frizieriem ir stundu un 45 minūtes gara. Izstādē to varēs paskatīties kādu laiciņu — iejusties noskaņā, klausīties dažādos jocīgos skaidrojumos, kas ir mati, ko tie cilvēkam nozīmē, kāda ir to ezotēriskā un psiholoģiskā nozīme mūsu dzīvē, kāda ir frizieru darba specifika.
Tev izstādē ir arī matu darbi — tas pirmajā brīdī var samulsināt.
Braukājot pa Latvijas frizētavām, satiku Rimmu Āboltiņu, kas strādā ar pastižu — darbiem no matiem. Pirms tam man nebija ne jausmas, ka ir cilvēki, kuri kaut ko taisa no matiem. Zināju, ka agrākos laikos no matiem taisītas rotas, ka dažādām ciltīm bijušas maskas no matiem ar nozīmi cilts dzīvē. Taču nezināju, ka darbs ar matiem ir vesela sfēra, notiek arī starptautiski pastiža darbu konkursi. No matiem tiek taisīti ziedi, cepures, ragi, rotaslietas un visādi brīnumi.
Pirms diviem gadiem biju sākusi krāt savus matus. Pat nezinu, kāpēc — likās, ka kādreiz noderēs. Un noderēja arī — kā materiāls, no kura tagad izstādei varēju veidot darbus. Būs redzami mani pastiža darbi ar politisku un sociālu nokrāsu. Piemēram, no mana vīra matiem veidota maska sevis aizsardzībai, matu apakšbikses, matu rokudzelži, nikābs no matiem.
Gatavojoties izstādei, Amazon pasūtīju grāmatas par matu vēsturi — gribēju izzināt pēc iespējas vairāk. No kāda pētījuma uzzināju, ka sievietes ar krūts vēzi pēc ķīmijterapijas vairāk pārdzīvo nevis par krūts amputāciju, bet par to, ka viņām nav matu. Ar matu palīdzību var veidot savu tēlu — mati ir kā liela, ātri pamanāma ziņa par tevi.
Pati izmēģināju pastaigāt ar pliku galvu: nokļuvu pie specefektu meistares, kura man to uztaisīja. Uz ielas ar pliko galvu jutos totāli neaizsargāta. Mati tiešām aizsargā, cilvēki pat slēpjas matos. Kā teica kāda friziere: ja nav matu, nevar atšķirt — vīrietis vai sieviete! Man likās interesanti, ka viņa tā domā.
Vai ir vēl kādas atziņas par matiem, ko lasīji grāmatās?
Piemēram, 2004. gadā kāds rabīns paziņoja, ka ebreju sievietēm nevajadzētu nēsāt parūkas no indiešu sieviešu matiem, jo viņas ir hinduistes un tas nav pareizi. Vēl viens fakts: ortodoksālo ebreju sievietēm pēc precībām jānosedz mati — viņas to nedara ar lakatiem, bet gan ar parūku. Šīs parūkas vai nu iegādājas, vai uztaisa no saviem matiem. Kad rabīns 2004. gadā paziņoja, ka indiešu sieviešu matu parūkas nevajadzētu nēsāt, Ņujorkas ielas vairākus mēnešus esot odušas pēc degošiem matiem — ebreju sievietes dedzināja savas parūkas, savukārt Indijas ekonomika cieta, jo matu industrija saruka. Tagad gan cits rabīns šo aizliegumu atcēlis — pieņemu, ka matu eksports atjaunojies.
Kādus tu ieraudzīji Latvijas laukus, braukājot pa frizētavām reģionos?
Mani pārsteidza, ka ir daudz frizētavu. Pat vismazākajās pilsētiņās! Izkāpu Kuldīgā, man bija iedota frizētavas adrese — eju ar savu kameru, bet šajā ielas krustojumā visos četros stūros ir frizētavas. Domāju — kurā tad man jāiet iekšā?
Frizētavās, kur filmēju un ieveidoju matus, bija pozitīva atmosfēra. Ja esi frizieris, tev vienmēr būs darbs, jo matus griež gan sievietes, gan vīrieši, gan bērni. Mainās politika, bet frizieri ir vajadzīgi vienmēr.
Matu matērija tomēr izsauc arī tādu… kafkiānisku pretīgumu — tie visur pinas, ķeras pie apģērba un piecūko grīdu.
Ir arī mati zupā. Jā, matu tēmā es jūtu tādu… sajūsminošu drebuli. Esmu frizieriem vaicājusi, vai kādreiz bijis tā, ka atnāk klients, bet nespējat viņam pieskarties, jo nepatīkama personība vai mati. Pieskāriens matiem jau ir ļoti intīms. Frizieri teica, ka mēģinot ar savām sajūtām tikt galā. Reizēm esot līdz asarām — tad paraudot.
Ar interesi klausījies šajos stāstos?
Es ceru, ka cilvēki, viņu stāsti un lietas mani turpinās interesēt līdz mūža beigām. Tā ir viena no dzīvi apliecinošākajām lietām, kas manī uztur jaunu, aktīvu, ieinteresētu garu. Mani interesē, kas notiek apkārt, gribu iekļūt svešajās vidēs, izbaudīt dažādus apstākļus. Tas noved pie jaunām atziņām.
Vienmēr, kad paņemu kameru un jābrauc pie cilvēkiem runāt, ir grūti saņemties. Bet tas ir arī meditatīvi: tu brauc, ir jātiekas, tu saņemies. Satiekoties es ieslēdzu «vienu no Katrīnām», kas ir pozitīva, uzklausoša. Protu labi klausīties. Tāpēc cilvēki ar mani atklāti runā.
Šis pavasaris pēc mammas zaudējuma tev grūts. Tomēr izstāde top. Tu aizvien gribi darboties mākslā, nevis griezties bēdu turbulencē?
Es tieši ļoti gribu darīt! Gribu darīt, kamēr esmu dzīva. Mēs nevaram zināt, vai rīt jau nebūsim miruši. Tāpēc negribu zaudēt laiku, guļot gultā zem segas. Protams, arī paguļu zem tās segas, bet kopumā esmu sapratusi, ka to negribu. Es gribu dzīvot.
Sākumā, protams, vispār nevarēju sakoncentrēties, neko izdarīt. Man riebās, un es lūdzu Eglīti, lai aizvāc visus izstādei paredzētos matus — nevarēju uz tiem pat paskatīties. Man nāca vēmiens. Aizvien visu laiku nāk vēmiens — tā ir reakcija uz to, ka nespēju aptvert notikušo, nespēju samierināties.
Pārcēlu izstādi par divām nedēļām, bet vienā brīdī sapratu, ka man sevi jāpārvar. Šī izstāde ir vajadzīga man pašai, bet ļoti priecāšos, ja izrādīsies, ka tā uzrunā arī citus. Gribas, lai skatītāja attieksme ir ieinteresēta, lai izstāde cilvēkos rada rezonansi. Bailes — ko padomās, vai pieņems — manī vairs nav tik lielas.
Vai pēc izstādes atklāšanas tevi gaida mierīgāks posms?
Tūlīt pēc tam mēs ar Andri Eglīti un Jāni Noviku dodamies uz Dāniju, maijā nebūsim Rīgā. Dānijā strādāsim pie sen iecerētas scenogrāfijas izrādei Sēras. Izrāde ir tieši par to, kā cilvēki samierinās, ja aiziet tuvi radinieki, to Teater GROB iestudējusi performances apvienība CoreAct. Pēc tam ar Eglīti brauksim uz Berlīni. Turp mūs uzaicināja viena no Rīgas laikmetīgās mākslas biennāles kuratorēm. Berlīnē pie Aleksandra laukuma ir baznīcas drupas, tur vasarā veidosim darbu. Lai cik dīvaini tas būtu, mūsu ideja saistīta ar rotaļlaukumu, savas mirstības apzināšanās tēmu. Jau sen, sen izdomāta. Cilvēki ienāks baznīcas telpā, no kuras palikušas tikai sienas, un tur būs vairākas mūsu instalācijas. Piemēram, karuselis, kurā lēni griezies riņķī. Dārzs ar papardēm un Pranamat paklājiņu, kur var baudīt masāžu. Būs arī Beauty Sleep kapsulas, kurās iegulties, — ideja radās, iedomājoties Sniegbaltīti, kas guļ zem stikla virsmas un vitrīnas ar gaļu, un visādas skaistumkopšanas ierīces, kurās cilvēki lien iekšā. Šajā vietā līdz oktobrim notiks dažādas performances, lekcijas, koncerti. Laba vieta laika baudīšanai Berlīnē!
Vai pēdējie mēneši tev likuši citādi domāt par mirstīgumu — Berlīnes instalācijas uzstādot, šai tēmai nāksies pieskarties atkal?
Kādu brīdi man visu [Berlīnes projekta ieceri] gribējās izmest. Likās— ko es tur tādu biju atradusi, kas tās par idejām, kas par muļķībām! Taču interese atgriezās.
Pēdējā laikā par šo tēmu vien domāju. Neesmu ne pie kā nonākusi. Neko neesmu sapratusi. Nav nekādu atbilžu. Ļoti ieinteresēti klausos cilvēkos, kuri saistībā ar mirstīgumu par kaut ko ir ļoti pārliecināti — vai tā būtu reinkarnācija, vai mūžīgā dzīve. Tad es domāju, kāpēc cilvēks ir tik ļoti pārliecināts? Kāpēc izvēlējies ticēt tieši tam? Ir jau arī daudz cilvēku, kuri šaubās. Man liekas, ka šaubas ir labākais, kas ar cilvēku var notikt.
Vai pašas novecošana tevi uztrauc — izpildi kādus jaunības saglabāšanas rituālus, ticot, ka tie patiešām palīdz?
Jā, eju vingrot! Man ir 41 gads. Par novecošanu es domāju daudz. Eglītis lasīs šo interviju, un, ja es pateiktu, ka mani tā nebiedē, viņš prasītu, kāpēc meloju. Abi par šo tēmu domājam. Eglītis ir četrus gadus jaunāks par mani un saka, ka jūtas jau vecs. Ak dievs, es viņam tad saku, vīrietis un arī sieviete 37 gados nav veci! Sabiedrībā mainās izpratne par vecumu. Senāk jau skaitījās veca sieviete ap 35. Šodien, manuprāt, sievietes sāk lēnām novecot ap 60.
Ko domā par sadarbību ar biznesiem mākslas procesā — tavu matu izstādi atbalsta gan Madara, gan izstāžu stendu ražotājs Yes We Can, gan audiovizuālo risinājumu kompānija Solavi? Jau divus gadus ar dzīvesbiedru sadarbojaties ar LMT — veidojat stendu pasaules mobilo tehnoloģiju izstādei. Šogad Barselonā tas bija no kūdras.
Es šīs sadarbības uzskatu par fantastiskām. Viņi nekādā veidā neiejaucas manā darbā, neko nelūdz un neliek darīt, bet uzticas idejām. Tas, ka LMT bija gatavs pieņemt mūsu ideju par kūdru un Yes We Can to attīstīt, bija neticami. Viņiem vēl gadu būs jātīra darbnīca — tā visa ir kūdrā. Ar kūdras darbu bija tā: kad pirmoreiz aizbraucām [uz starptautisko mobilo tehnoloģiju izstādi] un redzējām visus stendu materiālus, kas pēc izstādes vienkārši tiek izmesti, sapratām — nē! Jāizdomā materiāls, kuru pēc tam var izmantot dārzā vai parkā! Kūdra šķita silts, dabīgs materiāls, no tā ar mūsdienu tehnoloģijām var izgriezt fantastiskas lietas. Maijā šo stendu varēs redzēt arī Rīgā.
Domāju, ka man dzīvē ļoti paveicies. Nesen vecākais dēls teica, ka vienmēr mani cienījis un apbrīnojis, un arī gribētu tādu dzīvi kā man. Viņš redz, ka man ir interesanti — mani aizrauj mans darbs. Esmu arī daudz ceļojusi darba dēļ. Tā vienkārši gandrīz nemaz ar ģimeni neceļojam, braukšanas vienmēr ir darba dēļ. Tās ir daudz dziļākas un interesantākas nekā atpūta kūrortā.
Vai pēc mammas aiziešanas tu uzņemsies «Neiburgu lietas» — namīpašumu, restorāna, viesnīcas pārvaldīšanu?
Es nemainīšu savu dzīvi. Turpināšu dzīvot, kā esmu dzīvojusi līdz šim. Vienīgais, kas mainījies: mani vairs nesargā mammas beznosacījuma mīlestība. Nav vairs tā cilvēka, kurš vienmēr, jebkuros apstākļos, bija mana stiprā aizmugure. 41 gada vecumā kļūt par pieaugušo — tas ir pilnīgi normāli.
Ja es vadītu visu, ko vadīja mamma, sabojātu savu dzīvi. Es to nemaz nemāku. Mamma mācēja. Viņai bija gudrība, spēja komunicēt ar cilvēkiem tādā veidā, kādā lietišķajā pasaulē nepieciešams.
Kas ir svarīgākais, ko mamma tev iemācījusi?
Es domāju, ka mums ir kāda lieta, kas abām līdzīga — mammai rakstniecībā un man vizuālajā mākslā —, tā ir interese par apkārt notiekošo. Būšana šeit un tagad. Spēja sīkumos atrast lielo dzīves jēgu. Kad sēžu kafejnīcā vai parkā uz soliņa un redzu cilvēkus, man ārkārtīgi patīk izdomāt, kāda ir viņu dzīve. Šo jūtīgumu pret dabu, pret cilvēkiem un visu notiekošo man iemācījusi mamma. Viņa daudz rakstīja tieši par cilvēkiem, un mani arī cilvēki interesē. Es ceru, ka tā tas būs vienmēr.
