Pāri visai kartei
Solvitai un Kasparam Adamovičiem nonākšana Austrālijā bija spontāna izvēle. Ieguvuši šīs valsts pilsonību, viņi tomēr izlēma atgriezties. Jaunākajam dēlam Danielam, pametot Austrāliju, bija divi gadi — tikpat, cik vecākajam brālim Leo, kad viņš brauca prom no Latvijas
The post Pāri visai kartei appeared first on IR.lv.
Solvitai un Kasparam Adamovičiem nonākšana Austrālijā bija spontāna izvēle. Ieguvuši šīs valsts pilsonību, viņi tomēr izlēma atgriezties. Jaunākajam dēlam Danielam, pametot Austrāliju, bija divi gadi — tikpat, cik vecākajam brālim Leo, kad viņš brauca prom no Latvijas
Adamoviču ģimenes māja Bērzciemā ir skaista. Jumīši stalti sēž korē virs niedru jumta, jau no pagalma redzama jūra. Vasarā var ieskriet peldēties, ziemā notīrīt ledu slidotavai mazajiem dēliem. Zvejas sezonā ielaist laivu. «Tepat pie jūras vasarās esmu audzis, cik sevi atceros, tēvs vienmēr uz copi ņēma,» ierunājas ģimenes galva Kaspars. Arī tagad pagrabā stāv kaste ar pašu ķertiem Usmas zušiem. Aizgājuši pensijā, vecāki no Rīgas pārcēlušies uz senču īpašumu, dzīvo blakus mājā. Bet Kaspars ar sievu Solvitu pēc astoņu gadu prombūtnes pagājušogad Bērzciemā atgriezās no Austrālijas.
«Melburnā mēs nevarētu atļauties nopirkt māju pie pludmales, kāda mums ir Latvijā, vai ne?» ieminas Solvita. «Mēs tur nevarētu atļauties nopirkt neko, kas mums patiktu,» vīrs saliek visu pa plauktiņiem.
Ir nauda — studē!
Solvitas un Kaspara aizbraukšanas stāsts nav tipisks. Dižķibelei, kas vainojama daudzu viņu paaudzes jauno ģimeņu bēgšanā no Latvijas, tajā ir tikai sekundāra loma.
«Es jau vidusskolā zināju, ka gribu padzīvot ārzemēs. 2004. gadā, kad Latvija iestājās Eiropas Savienībā, mācījos 11. klasē,» paziņo Solvita.
Toties Kaspars 20 gadu vecumā bija paspējis apbraukt apkārt zemeslodei. Pabeidzis Liepājas Jūras koledžu, strādāja uz tankkuģiem, kas peldēja zem Norvēģijas karoga, pa visu pasauli veda ķīmiju. «Āfrikas valstis, Indija, Singapūra, Ķīna, Japāna, Austrālija, ASV,» viņš uzskaita. Strādīgais latvietis īsā laikā kļuva par otro kapteiņa palīgu, stūrmani. «Latvijas Jūras akadēmiju pabeidza, kad jau bijām Austrālijā. Brauca uz Latviju kārtot eksāmenus un aizstāvēt bakalaura darbu,» piebilst Solvita.
Gribējās Austrālijā aizķerties ilgāk, tāpēc pārcēlāties uz turieni? «Sievai gribējās,» vīrs piemiedz ar aci.
Talsu meitene Solvita rīdzinieku Kasparu pazina jau pusaudžu gados, abu vecāki ir ģimenes draugi. Simpātiskais jūrnieks braucis ciemos, stāstījis par eksotiskām valstīm. «Aizgāju uz Rīgu mācīties LU vēsturniekos, mūsu attiecības kļuva nopietnas. 20 gadu vecumā paliku stāvoklī ar Leo. Doma par dzīvi ārzemēs izgaisa,» viņa atceras.
Tomēr 2009. gadā, kad Leo bija divi gadi, Solvita atkal sākusi nemierīgi dīdīties. «Likās, ka dzīve ir apstājusies, vajag izdarīt kaut ko kardinālu.» Tikko iegūtajam humanitāro zinātņu bakalaura grādam nav redzējusi pielietojumu. Bija cerējusi uz darbu valsts sektorā, bet ministrijās, sākoties ekonomiskajai krīzei, atlaida darbiniekus, algas bija smieklīgi zemas.
Kasparam gan ar darbu viss bija kārtībā, beidzot bija izdevies dabūt to krastā, Rīgas ostā. «Ogļu terminālī, ko tagad pārveda uz Krievu salu,» viņš precizē. «Tur biju darbu vadītājs, stividors trīs gadus, putekļus ēdu.» 24 stundu maiņa, tad trīs dienas brīvas. Šāds grafiks pamīšus ar Leo vecmāmiņu ļāva Solvitas prombūtnes laikā pieskatīt mazuli, tāpēc sievas idejai par pasaules iepazīšanu vīrs neteica «nē».
Galamērķus viņa meklēja jūrnieka pasaules kartē. «Es zināju angļu valodu, bet Amerika nevilināja. Kanāda arī ne — laikapstākļu dēļ. Īrija un Anglija ceļošanai — jā, bet dzīvot un veidot ģimeni — ne,» Solvita pragmatiski uzskaita. «Jaunzēlande — pārāk tālu. Izvēle krita uz Austrāliju. Protams, tas bija traks lēmums.»
Sociālie tīkli 2009. gadā vēl nevirmoja kā šobrīd, informācijas aprite — minimāla. Vienīgais kontakts kārotajā galamērķī bija mammas draudzenes meita, kas strādāja Melburnas veco ļaužu ciematā. Izpētīdama stingros Austrālijas imigrācijas noteikumus, Solvita nonāca pie slēdziena, ka viņas vienīgā iespēja — nokārtot angļu valodas eksāmenu un iegūt studenta vīzu maģistrantūrai. Dzīvesbiedram tā ļautu strādāt pilna laika darbu, bet viņai pašai — pusslodzi. Izdevās iekļūt grāmatvedības studiju programmā Balaratas Universitātē. «Vienkārši naudas lieta. Ja tev ir nauda, tu vari tikt studēt — no vēsturnieka kļūt par grāmatvedi.»
Lidojums Rīga—Londona—Kualalumpura—Melburna Solvitas dzīvē bija pirmais. Kualalumpuras lidostā sasmaržojot Āzijas mitro gaisu, pakrūtē kņudējis. Skumjas pēc Latvijā palikušā puisīša un vīra viņa mācījusies atvairīt. «Mani stiprināja doma, ka problēmas ir tikai īstermiņā. Es to daru, lai mums visiem beigās būtu labāk.»
Visu laiku auto
Solvitas «karjera» Melburnā sākās ar īres istabu pie kādas latviešu ģimenes, tādiem pašiem jaunatbraucējiem. Kaspars ar Leo pievienojās pēc septiņiem mēnešiem, kad uzņēmīgā mamma jau bija atradusi darbu un noīrējusi dzīvoklīti. «Negāja viegli. Pat lai atvērtu kontu bankā, vajadzēja rekomendācijas. Pirmos trīs mēnešus nostrādāju par viesmīli kafejnīcā, vienkārši gāju iekšā: labdien, mani sauc Solvita, šeit ir mans CV.»
Blakus kafejnīcai, kur Solvita strādāja, kāds vīrietis atvēris koka grīdu ieklāšanas firmas biroju. Solvitai tur palaimējās dabūt daudz stabilāku lietvedes darbu. Tur viņa nostrādāju sešus gadus, līdz piedzima otrs dēls Daniels.
«Pirmie divi trīs gadi bija ļoti stresaini,» viņa atzīstas. «Vispirms man bija pēcstudiju vīza, tikai, kad ieguvām pastāvīgās uzturēšanās vīzu, dzīve nomierinājās.» Melburnas internacionālajā burzmā gan iejusties nebija problēmu. «Cilvēki ir ļoti laipni, kaut redz, ka neesam vietējie, attieksme neatšķiras.»
Arī Kasparam nācās pacīnīties. Viņa Latvijas Jūras akadēmijas diplomu Austrālija neatzina, jo nebija noslēgts starpvalstu līgums. Vīrs dabūja darbu Melburnas ostā, smejas, ka vismaz kuģus redzējis katru dienu. «Darba bija daudz, jo Austrālija ir liela sala, tiltu no Eiropas neuztaisīsi, visa krava ceļo pa jūru. Austrālijā darbaspēks nav lēts, daudz vieglāk ir preci ievest, nekā taisīt pašiem — sākot no drēbēm un beidzot ar mēbelēm. Astoņos gados, ko es tur nostrādāju, osta kļuva divreiz lielāka.»
2015. gada aprīlī Adamoviči nolika eksāmenus Austrālijas pilsonībai. Pašu drošībai, lai bērniem nākotnē būtu papildu iespējas. «Ja tev ir pase, vari jebkurā laikā tur atgriezties. Ja gribi, brauc dzīvot uz turieni, nebūs jāmocās kā tēvam ar māti.»
Tomēr bērni arī bija viens no galvenajiem iemesliem, lai 2017. gadā atgrieztos Latvijā. «Melburnā pārvācāmies kādas trīs reizes. Kad beidzu studijas, Leo dēļ izvācāmies ārpus centra, kur ir parki,» atceras Solvita. Jau piecu gadu vecumā, kā pieņemts Austrālijā, vecākais dēls sāka iet skolā. Bez mašīnas — nekur. «Melburnā dzīve bija kā kastītē. Valsts bērnudārzu nav, tikai privātie, un tie parasti ir privātmājās. Metrs zemes un žogs, nākamā māja sākas,» pāris stāsta. Pulciņi dārgi. Līdz 16 gadu vecumam, kamēr paši iegūst auto tiesības, bērni pilsētās ir atkarīgi no vecāku palīdzības. Kaspara darba stundas bija garas, un Solvitas dienas pagāja, vedot mazos uz skolu un pulciņiem.
Austrālijas daba ir brīnišķīga, par to pārliecinājās arī ciemos atbraukušie vecāki. Taču ikdiena vadīta uz asfalta. Karsts, līdz tuvākajai pludmalei — 30, bet mežonīgākam okeānam — 100 km. «Te nākamajā ciemā, Ķesterciemā, ir pat baseins. Nekā netrūkst!» runā Solvita. Bērniem vajag kustēties — te ejam pārgājienos gar jūru, piknikos.
Pats galvenais — Leo deviņu gadu vecumā Austrālijā vairs nerunāja latviski. Latviešu skoliņa, kur viņš sestdienās mācījās valodu, bija pilsētas otrā pusē, stundu jābrauc cauri sastrēgumiem. Vecāki, par spīti dēla protestiem, kad bija mazāks, piespieda doties — lai satiek latviešu vienaudžus. Bija skaidrs, ka ar Danielu, kurš pirms četriem gadiem piedzima Austrālijā, būs tāpat.
Prom no burzmas
«Nekas jau nenotiek vienas dienas laikā, tā bija notikumu ķēde,» Solvita saka par atgriešanos. «2016. gada 18. novembrī man palūdza teikt runu Melburnas Latviešu namā. Bez iepriekšējas sagatavošanās no sirds pateicu: kāpēc, ja esmu latviete, man 18. novembris jāsvin ārzemēs?» Austrālijas latviešu kultūras dienās skatījusies, kā uzstājas koris Anima no Saulkrastiem, Jāņa Purviņa vadītais deju kolektīvs Līgo, un nav varējusi valdīt emocijas. «Simtgadi mēs jau svinējām Latvijā,» viņa pasmaida.
Paradoksāli, bet Solvita tikmēr Viktorijas Universitātē Melburnā bija apguvusi migrācijas likumus, kļuvusi par reģistrētu migrācijas aģenti, nodibinājusi konsultāciju uzņēmumu Selonia Migration Services. 2016. gada decembrī ar bērniem atbrauca uz Latviju, lai izstādē Skola 2017 interesentiem piedāvātu studijas Austrālijā. «Martā, atgriežoties Austrālijā, pēkšņi sevi vairs tur neredzēju. Jūlijā mēs ar bērniem jau atkal bijām Latvijā. Trīs mēnešu laikā visu nokārtojām, lai atgrieztos,» viņa atceras.
Kaspars katram gadījumam vēl neatteica darbu Melburnā. «Es visu laiku tik ļoti biju «degusi» par Austrāliju, viņš domāja: labi, lai viņi pamēģina atkal iedzīvoties Latvijā!» skaidro dzīvesbiedre. «Es arī nebiju droša, kā Leo skolā ies ar valodu. Nebiju droša ne par ko.»
Leo 3. klasē Mērsraga vidusskolā iejutās lieliski, tagad mācībās esot daudz motivētāks nekā Austrālijā. «Pavisam cits mācību stils, kā skolotāja risina problēmas klasē. Austrālijā tā ir valsts sistēma — pat vecākiem par bērniem nekādu kritiku nevar teikt. Galvenais, lai bērns priecīgs, kam viņam tās akadēmiskās zināšanas? Bet tolerance var neveicināt attīstību. No vienas puses, mazam bērnam nevajag spiedienu, bet, kad viņam ir jau deviņi gadi, tā relaksētība sāk uztraukt,» pretrunas iezīmē Solvita. Tagad Leo ir kļuvis patstāvīgāks, pats dodas uz pulciņiem: ģitāras nodarbības, futbols, tautiskās dejas — viss tepat blakus! «Dambretes sacensībās tikko 160 skolēnu konkurencē dabūja 3. vietu!» priecājas vecāki. «Dejošanā skolotāja viņu pat ielika divās grupās — sava vecuma un vecākā. Viņš visu ļoti ātri uztver, iespējams, atvērtība viņam ir no Austrālijas.»
Protams, visvairāk viņus atpakaļ gaidīja ģimene. Viņi atgriezās Bērzciemā, nevis Rīgā. Ģimenes brīvdienu mājā, kas ziemās stāvēja tukša. «Visi brīnījās ne tikai par to, ka atgriezāmies, bet arī — ko jūs darīsit Bērzciemā? Atceros — bija ziemas vakars, filmēju, kā sniedziņš snieg, sūtīju vīram,» Solvita piemin emocijas pēc ierašanās. «Man likās tik forši — miers, ar bērniem prom no burzmas. Protams, Rīgā ir visādas iespējas, kad viņi paaugsies, lai lemj paši.»
Kaspars neslēpj: Latvijā 2018. gada maijā atgriezies ar pretrunīgām sajūtām. «Mums domas ļoti samainījās,» saka sieva. «Darbā Austrālijā viņam bija ļoti labs kolektīvs, uzņēmuma īpašnieki — Ukrainas krievi, superīgi veči, tikai par politiku nerunājām. Kad Kaspars brauca prom, uztaisīja pārsteiguma ballīti, pie kāda drauga mājās iemeta baseinā.»
Taču arī Latvijā Kaspars pie darba tika jau divas nedēļas pēc atgriešanās. «Tagad blakus ciemā Mērsraga ostas pārvaldē strādāju par kuģa kapteini. Viņiem ir loču kuģis, buksieris, kas padziļina ostu, un ledlauzis,» stāsta.
Solvita uz savas migrācijas firmas biroju Rīgā dodas trīs reizes nedēļā. Viņas klienti ir dažādu valstu latvieši, kas grib braukt strādāt vai studēt uz Austrāliju. Ar prieku dod padomus tiem, kuri Austrālijā izdzīvo viņas pašas kādreizējo pieredzi. Taču vēl vairāk sākusi novērtēt visu, kas ir pieejams Latvijā. «20 gadu vecumā ir kaut kur jāaizbrauc, jāredz pasaule, bet 30 gados prioritātes mainās. Agrāk Latvijā tik daudz neapmeklējām kultūras pasākumus, tagad cenšos, cik varu, — ejam uz Leļļu teātri, operu un baletu.»
Līdzatvestās atziņas
Kā visvairāk pietrūkst no dzīves ārpus Latvijas?
Kaspars. «Copes. Tādus vēžus, lielos saldūdens omārus kā Austrālijā te noķert nevar. Ar nirēja tērpu līdu tiem pakaļ kalnu upēs. Ūdens — ledaini auksts, dzidrs kā kristāls, koki sagāzušies, akmeņi, apakšā omāri sēž. Dabū ārā, lai pirkstā neiekož.»
Jauna lieta, ko iemācījās svešumā
Solvita. «Tolerance. Sharing is caring — dalīšanās ir rūpes. Vecākā dēla bērnudārzā jau no pirmajām dienām viss bija kopīgs. Mūsu atnestos zīmuļus viņi salika uz viena galda, katram nebija sava penāļa, ko tu saudzē. Tur arī valda cieņa citam pret citu, pret dažādām tautībām, reliģijām, raksturiem.»
Ko gribētu ieviest Latvijā?
Solvita. «Lai cilvēkiem visos līmeņos būtu lielāka atbildība pret savu darbu. Skolotājiem, valsts pārvaldes darbiniekiem. Izskatās, ka šobrīd Latvijā cilvēki vairāk katrs domā par sevi. Ieeju mazā veikaliņā, pārdevēja galvu nodur. Uzreiz redzu, ka viņa nav īpašniece, viņai vienalga, vai kaut ko nopirkšu. Tas brīžiem tā krīt acīs — cilvēkam nav lepnuma par savu darbu.»
Sentimentāla lieta, kuru atveda sev līdzi
Solvita. «Latviešu draudzene, kad braucu projām, man uzdāvināja bumerangu, lai es atgriežos kā bumerangs. Paradokss: viss sagriezās tā, viņa pati tagad ir Latvijā.»
Foto — Gints Ivuškāns
The post Pāri visai kartei appeared first on IR.lv.