Tempus fugit*
Vai esat gatavi sev godīgi pavaicāt, cik vērts ir jūsu laiks?
Biju noskaņojusies izšaut pulveri. Gribēju klāstīt gari un plaši par to, cik grūti rakstīt «steidzīgajā digitālajā laikmetā» un cik grūti rakstīt «labi», kārtīgi pafilozofējot par valodu kā instrumentu. Man bija pamatoti argumenti, un man bija dusmas, kas sakrājušās no intensīvas rakstīšanas, tulkošanas un rediģēšanas, sadarbojoties ar cilvēkiem, kas ar to ikdienā nenodarbojas. Katru reizi, saņemot tādus komentārus kā «te ir tikai viens teikumiņš», «apskaties, lūdzu» (lasi: «pārraksti») vai «vispār es jau pats varēju», es jutos nesaprasta un žultaina.
Pilinot sakrāto žulti uz papīra, nonācu pretrunā ar savu galveno argumentu, ka, lai rakstītu labi, jāraksta patiesi, taču manas dusmas neatklāja patiesību. Tāpēc, pabeigusi rakstīt žultaino sleju, izgāju pastaigāties un secināju, ka mans aizkaitinājums pleš dziļākas saknes nekā redzamie palīdušie asniņi. Jo, galu galā, tekstu veidotāji nav vienīgie «nabadziņi», kuri cīnās par savām vērtībām. Kuram profesionālim vispār ir viegli? Turklāt, godīgi sakot, arī es esmu gan apzināti, gan neapzināti darbā uzvedusies kā āmurgalva, piemēram, lūdzot kolēģiem dizaina komandā fiksi «sataisīt bildīti» vai programmētājiem «pačekot», kāpēc lapa gļuko, mēģinot paslaucīt zem paklāja lielāku problēmu, kurai vajadzēja pievērsties no sākta gala.
Kaut kur pie Rīgas pils pār mani nāca apskaidrība. Es degu par valodu un rakstīšanu, jo tas ir mans darbs. Un mans darbs ir mans laiks. Un laiks ir vienīgais, kas man īsti pieder. Es dusmojos tad, kad man nedod laiku, lai es kvalitatīvi veiktu savu darbu. Laiks! Tas viss ir laiks!
Vienkārša atziņa, bet man vajadzēja laiku (ha-ha), lai pie tās nonāktu. Pirmo klikšķi sajutu jau šī gada februārī, kad pieredzes apmaiņas kafijas pauzē ar kādu citu valodas speciālisti spriedām par tulkošanas atalgojumu. Līdz šim biju pieradusi mērīt darbu vārdos un rakstzīmēs. Bet mana sarunas biedre atklāja, ka prasa samaksu par stundām, sev godīgi vaicājot, «cik maksā mans laiks»? Nav tā, ka pirmoreiz saskāros ar šādu pieeju: manu draugu lokā ir speciālisti, kas tā rēķina savu atalgojumu. Šķiet, man tikai vajadzēja to dzirdēt vēl vienu reizi, lai tas pa īstam aizķertos.
Uzskatu, ka laiks ir pirmais obligātais nosacījums, ar kuru jārēķinās, lai uzrakstītu kvalitatīvu tekstu. Cenšos atgādināt Printful tekstu veidotājiem, ka, lai arī tempus fugit, mums ir iespēja izvēlēties — laiku ieguldīt vai iztērēt. Vai veikt sagatavošanas darbus pirms rakstīšanas vai cīnīties ar sekām pēc? Uzdodot visus «stulbos» jautājumus jau melnraksta fāzē (piemēram, «kāpēc mums šito vajag?»), teksta un konteksta izpētē ieguldītais laiks atvieglos pūles nākamajos posmos. Savukārt, ja kolēģus ar «stulbiem» jautājumiem baksta pēc teksta uzrakstīšanas, pastāv risks, ka tos tiešām uztvers kā stulbus, bet laiku — izčakarētu, jo darbs būs jāpārstrādā.
Protams, otra kaitinoši neaizstājamā kvalitātes zīme tekstveidē ir valodas normu ievērošana. Tas, ko uzskatām par «labu» tekstu, ir gadsimtiem senas retorikas tradīcijas. Tādi tekstveides principi kā kopta, pareiza valoda un izteiksmes piemērotība kontekstam sāka riņķot mūsu asinīs vēl pirms Aristoteļa. Rakstot valodas likumus un skaidru izteiksmi var ignorēt, taču lasot šo elementu trūkumu nepalaidīs garām ne teksta autors, ne redaktors, ne lasītājs: atšķirsies tikai interpretācija. Autors: «Īsti nezinu, ko te uzrakstīju, bet lai nu paliek.» Redaktors: «Kas ar šo bija domāts?» Lasītājs: «Kas tas par sviestu?»
Manu frustrāciju pirms pastaigas noteikti paspilgtināja fakts, ka jau gadu netieku pie ierastā stresa novadīšanas mehānisma, proti, nevaldāmas ņirgšanas ar draugiem, smiekliem šķīstot nevis uz ekrāniem, bet nospurdzot citam citu. Ieskandinot «otro jauno gadu», novēlu mums nepagurt, novērtēt savu darbu un cīnīties par laiku, kas mums dots!
* Laiks skrien — no latīņu val.
The post Tempus fugit* appeared first on IR.lv.