Ideālists
Laimonis Zaķis ir selekcionārs ar vairāk nekā 40 gadu stāžu. Vasaras sākumā viņa dārzā Kandavas pusē izplaukst visdažādākās īrisu šķirnes, bet, tuvojoties rudenim, tos nomaina krāšņas gladiolu rindas
Sarunāt ciemošanos pie Laimoņa Zaķa augustā nemaz nav tik vienkārši. Mēneša vidū aizvadīta jau 26. gladiolu izstāde Latvijas Dabas muzejā, bet nupat selekcionārs atgriezies no līdzīga pasākuma Liepājā. Abas sarīkotas ar Zaķa vadītās Latvijas Gladiolu un īrisu biedrības gādību un, lai arī sagādā prieku gan pašiem, gan apmeklētājiem, aizņem gana daudz laika. Bet Zaķim sezonā «katra minūte ir dārga».
Tikšanos ar saimnieku gaidām ne tikai mēs, bet arī nepārstādīti īrisi un apkopjamas gladiolu vagas. Kad svētdienas pēcpusdienā apstājamies pie Zaķa dārza, pašā ceļmalā dažus kilometrus no Kandavas, atrodam dārznieku veicam «lielo tīrīšanu». Viņš atbrīvojas no lūstošiem kātiem un vecajiem ziediem — tos labāk noplūkt, lai mitrākā laikā neizplatās puve. Tāpat Zaķis piefiksē, kurām no izaudzētajām skaistulēm ir potenciāls kļūt par jaunas šķirnes pārstāvēm.
Ar selekciju harismātiskais kungs nodarbojas jau vairāk nekā 40 gadus un apjomīgās zināšanas ieguvis vienīgi pašmācības ceļā. Viņaprāt, tieši tā var kļūt par labu speciālistu un ne tikai ziedkopības jomā, jo visa pamatā ir nenogurstoša interese un vēlme uzzināt un izmēģināt arvien vairāk.
Savu pirmo zemes pleķīti Zaķis ieguva tad, kad bija uzaicināts strādāt par militārās mācības vadītāju toreizējā Aizupes meža tehnikumā. Par darbu vīrs runā ar ironiju, bet priecīgi atceras, kā sācies viņa ceļš gladiolu audzēšanā. «Katram iedeva savu mazdārziņu, un kaut kas tajā bija jāiestāda. Mamma kopš manas bērnības mājas priekšā vienmēr bija audzējusi gladiolas, kaut kādas aizvēsturiskās šķirnes, toties katru gadu. Tā es iestādīju ēdamlietas, vēl šo to un kādu gladiolu. Man radās interese — bet kādas tad tagad ir jaunās šķirnes? Pamazām sāku pētīt un pēc dažiem gadiem jau biju savācis simt šķirņu kolekciju. Tas bija turpat aiz tehnikuma, vismaz bija, kur pārtraukumā aiziet atpūtināt galvu, acis un uzpīpēt.»
Pēcāk Zaķis ķēries pie literatūras. Lasījis grāmatas, visus vectēva sakrātos žurnāla Dārzs un Drava rakstus par gladiolām, līdz iepazinies ar puķkopības leģendu selekcionāru Aldoni Vēriņu, kurš šī gada martā devās mūžībā.
Jaunās šķirnes
Kolēģi Vēriņu Laimonis atceras ar lielu sirsnību un cieņu — viņš iepazīstinājis ar dažādiem noderīgiem knifiem. Padomju laikā, kad puķu sīpolus no ārzemēm iegādāties nācās «ar drebošām rokām un par bargu naudu», Vēriņš tos «kaut kā dabūja iekšā». No otras puses, tieši grūtības tikt pie jaunākajām šķirnēm pamudināja vietējos entuziastus, to skaitā Zaķi, veidot savas.
Līdzīgi bijis ar īrisiem. 80. gados Vēriņš sarīkoja pirmo moderno īrisu izstādi Pēterbaznīcā. «Pirms tam pat botāniskajos dārzos auga, kā mēs tos saucam, žogmalas īrisi. Pagājušā gadsimta sākuma šķirnes, visai nožēlojamas uz jaunāko fona. Kad ieraudzījām milzīgos, kruzuļainos amerikāņu īrisus, uzreiz ar tiem saslimām!» atminas Laimonis. Tagad viņš var lepoties ar virkni paša izlolotu šķirņu, kas īpaši piemērotas mūsu klimatam. «Varu diezgan droši teikt, ka esam tie, kas vistālāk uz ziemeļiem nodarbojas ar īrisu selekciju. Man ir priekšrocība, ka tad, kad brauc ekskursanti, varu parādīt: šeit aug «ārzemnieki», te — manējie. Viņiem nav jātic man uz vārda, var paši pārliecināties, cik kurš bagātīgi zied, cik labi pārziemojis, cik veselīgs.»
Pavasarī selekcionārs izdod īrisu katalogu, bet pasūtījumi pēc tam ceļo uz Skandināviju, Īriju un citām Eiropas valstīm. Savukārt atvērto durvju dienas vietējiem īrisu interesentiem Kandavas pagasta Intēs tradicionāli notiek jūnijā. Saimnieks novērojis, ka tie piesaista vairāk tūristu nekā gladiolas, kas pašlaik svin savu uzvaras gājienu. Par pēdējām biežāk ieinteresējas spontāni garāmbraucēji, kuri nereti piestāj pavaicāt, vai var dabūt kādu ziedu. «Kad visas izstādes un fotosesijas ir beigušās, tad kaut ko nogriežu,» pieticīgi teic saimnieks, lai gan vēlāk dodamies uz Rīgu ar gladiolām pilnu mašīnas bagāžnieku. Tas tikai atvieglošot viņa dzīvi, jo pašam jau visas vāzes ir ziedu pilnas.
Perfekciju meklējot
Lai arī gan īrisi, gan gladiolas nāk no īrisu dzimtas, ciešāku attiecību tiem nav, un arī savā starpā sakrustot tos nevar. Arī Laimoņa dārzā sava platība atvēlēta vieniem, sava — otriem. Saimnieks atzīst, ka nepārtraukti cieš no «totāla vietas trūkuma». No neveiksmīgākajām šķirnēm nākas regulāri atvadīties. Lielāko daļu aizņem viņa paša selekcijas lauks, nepilnas divas vadziņas — lielākoties krievu un vietējo kolēģu radītās gladiolu šķirnes. Labākās — pirmajā rindā, pāri palikušās — «rezerves laukā». Piemājas dārziņos augošās un visparastākās te neatrast. Cita par citu skaistāka, tās sacenšas krāsu gammās, ziedu lielumos un formās.
Katras jaunas šķirnes radīšanas mērķis ir pārspēt jau esošo. Lūgts vienkāršā veidā paskaidrot selekcijas procesu, dārznieks sāk to demonstrēt. Izvēlas «mammu» un «tēvu», uzsmērē putekšņus uz drīksnas. «Tēloju bitīti!» viņš smaida. Ja zieds apputeksnējas, veidojas sēklas, kuras nākamajā gadā audzē līdz ziedēšanai. «No katras sēklas kaut kas citāds uzzied. Kāds var būt strups, cits — šķībs un greizs. Pēc tam atlasu labāko.»
Vienas formulas selekcionēšanā nav, un rezultāts nekad nav līdz galam paredzams. Procesā ir liela azarta deva. «Teorētiski, ja mēs ņemsim divus baltus vai divus sarkanus ziedus, tad pirmajā gadījumā iznākums būs pārsvarā balts ar dažādām niansēm, otrajā — sarkans. Bet var sakrustot zaļu ar zilu un dabūt rozā. Gladiolām ir ļoti sarežģīta ģenētika,» spriež Laimonis. «Tehniski sakrustot ziedus var iemācīt bērndārznieku, bet galvenā ir atlase, jāpārzina viss sortiments, lai neizvēlētos kaut ko sliktāku par jau esošu.»
Ar skaistumu vien nepietiek. «Labākā» gladiola, pēc selekcionāra domām, ir vesela, ar vismaz divdesmit pumpuriem divās rindās, ar vismaz astoņiem izplaukušiem ziediem, kuri stingri turas pie spēcīgas vārpas. Tie nekarājas un negriežas uz otru pusi.
Ar jēgu
Ideālo gladiolu šeit netrūkst. Ne velti šobrīd situācija, salīdzinot ar dzelzs priekškara laiku, ir pavērsusies otrādi, un vairākas amerikāņu firmas lūdz latviešu selekcionētās gladiolas. «Varu droši teikt, ka esam sasnieguši augstu līmeni. Gladiolu ziņā Latvijas selekcija ir izvirzījusies gandrīz pirmajā vietā pasaulē,» lepojas Laimonis, taču vienlaikus ar nožēlu atzīst, ka nākotne nerādās spoža. «Lielākā problēma ir tā, ka mēs, selekcionāri, novecojam, un jaunās paaudzes vienkārši nav,» viņš saka un nosauc pāris uz rokas pirkstiem saskaitāmus kolēģus. Tie ir pieredzes bagātākais un sirmākais Visvaldis Viņķelis, kura ‘Ziedu laiks’ aug arī Laimoņa dārzā, Juris Bāze Jūrmalā un vēl daži.
Savā dārzā Zaķis visu dara pats, sieva šad tad palīdz ar tirdzniecības lietām. Rudenī visas gladiolas jārok laukā. «Tās ir vienas šausmas! 2017. gadā makšķerēju no ūdens laukā līdz 17. novembrim. 18. novembrī bija dubulti — valsts un gladiolu novākšanas — svētki!» smaidot atceras Laimonis. Pašlaik viņam ir vairāk nekā 200 gladiolu šķirņu. Lavierējam cauri vagām, pētām dažādus eksemplārus, sākot no sīkziedu līdz milzu ziedu gladiolām.
«Es vairāk esmu uz kruzuļotajām,» saka selekcionārs un norāda uz pāris piemē-riem — ‘New Rococo’, unikālo ‘Nakts kristāli’. «Sākumā gribēju to nosaukt par ‘Kris-tāla nakts’, bet tie, kuri zina vēsturi, var pārprast,» komentē Zaķis, atsaucoties uz nacistu sarīkoto grautiņu Berlīnē 1938. gadā.
‘Zīda tīkli’, ‘Viļņu zilgme’, ‘Smalkais stils’ — šie ir daži no viņa piešķirtajiem šķirņu nosaukumiem. «Izdomāt atbilstošu vārdu ir pats grūtākais! Cilvēku vārdos principā nesaucu. Tas man liekas prasts mārketings ar domu, ka kāds nopirks to, kas būs viņa vārdā. Man gribas poētiskāk, ar jēgu,» stāsta Laimonis. ‘Brīnumdare’ vispirms izplaukst zaļa un tad nosārtojas, ‘Vīna svētki’ nodēvēta par godu pasākumam Sabilē, ‘Biznesa lēdija’ ir vēsi violeta un stalta.
«Šī ir ‘Arēna’. Ilgi prātoju nosaukumu, bet tās smailās, sarkanās lapas lika man domāt par toreadoru, kurš baksta vērsi!» smejas dārznieks, rādot uz vēl kādu. Šobrīd popularitāti iemantojušas gladiolas ar zaļām ziedlapu maliņām. Bet kopumā «ja kaut kas neparasts parādās, tad arī rodas sekotāji, kas to cenšas vēl papildināt un uzlabot».
Foto — Lauris Aizupietis
Lepnums
«Vienu šķirni izvēlēties ir ļoti grūti, jo mēs, selekcionāri, vienmēr ceram, ka tā labākā šķirne vēl tikai top,» saka Zaķis, taču šoreiz izraugās ‘Zaļo salu’. Tā viņam pašam patīk un izceļas ar īpatnēju krāsu salikumu.