Izmeklēšanas sprādziens

Pēc milzīgā amonija nitrāta kravas sprādziena Beirūtas ostā radušās aizdomas, ka kuģa īpašniekam ir saistība ar islāmistu Hezbollah, turklāt daļa bīstamās ķimikālijas jau pirms tam bija pazudusi no noliktavas

Pirms septiņiem gadiem, 2013. gada septembrī, astoņi ukraiņu un krievu jūrnieki diezgan noskretušā kravas kuģī izbrauca no Gruzijas, lai it kā dotos uz Mozambiku. Kuģa Rhosus tehniskais stāvoklis bija bēdīgs — tam bija vairākas sūces un bojāta trauksmes signalizācija un glābšanas aprīkojums. 

Par spīti šiem trūkumiem, kuģī bija iekrauta bīstama krava: 2750 tonnu amonija nitrāta ar īpaši augstu koncentrāciju — slāpekļa līmenis bija gandrīz 35%, un šādu nitrātu parasti izmanto sprāgstvielu izgatavošanai. Tieši šī krava šā gada 4. augustā eksplodēja Libānas galvaspilsētā Beirūtā, smagi izpostot daļu pilsētas, nogalinot aptuveni 200 cilvēku un vairākus tūkstošus ievainojot.

Kopš šīs traģiskās dienas pasaule pievērsa īpašu uzmanību kuģim Rhosus un tā vēsturei. Pēdējā ceļojuma detaļas cenšas atšķetināt arī izmeklētāji. Kā Rhosus nonāca Beirūtā? Kas īsti bija pasūtījis sprādzienbīstamās ķimikālijas?

Līdz šim stāsts bija šāds: kuģis piederēja krievam Igoram Grečuškinam, bet krava bija paredzēta uzņēmumam Fábrica de Explosivos de Moçambique jeb FEM Āfrikas dienvidu valstī Mozambikā. Tomēr izmeklēšana, ko Der Spiegel veicis kopā ar Organizētās noziedzības un korupcijas žurnālistu projektu OCCRP atradis aizdomīgus caurumus šajā vispārpieņemtajā skaidrojumā. Mūsu izmeklēšana noskaidroja, ka Rhosus īpašnieks nav Grečuškins, bet gan Kipras uzņēmējs Čaralamboss Manoli, kas ir saistīts ar libāniešu Hezbollah. Turklāt ievērojama daļa amonija nitrāta bija pazudusi no noliktavas Beirūtas ostā jau pirms sprādziena.

Vai Rhosus apkalpe vispār bija plānojusi doties uz Mozambiku? Varbūt sprāgstvielas bija paredzētas islāmistu partijai Hezbollah, kurai ir sava kaujinieku vienība un kura Libānā darbojas kā valsts valstī, turklāt bijusi iesaistīta militārās operācijās Sīrijā un Irākā?

Mēģinājums slēpt īpašnieku

Vispirms acīs iekrīt Manoli mēģinājumi slēpt to, kam īsti pieder Rhosus. Viena no viņa kompānijām izkārtoja, ka kuģis ir reģistrēts Moldovā. Cita firma — Gruzijā strādājošā Maritime Lloyd izsniedza sertifikātu, ka 34 gadus vecais Rhosus ir kuģotspējīgs. Un krievs Grečuškins caur savu Māršala salās reģistrēto firmu Teto Shipping nofraktēja kuģi tikai šīs vienīgās kravas pārvešanai.

Atbildot uz OCCRP jautājumiem, Manoli sākumā apgalvoja, ka kuģi pārdevis Grečuškinam, bet vēlāk atzina, ka krievs esot tikai izteicis piedāvājumu pirkt kuģi. Vēlāk viņš atteicās sniegt jelkādu papildu informāciju.

Grečuškins tik tiešām bija tas, kas deva rīkojumus Rhosus apkalpei, ieskaitot iepriekš neplānotu piestāšanu Beirūtas ostā pa ceļam no Gruzijas un Mozambiku. Oficiālais skaidrojums izklausās apšaubāmi: Grečuškins apgalvoja, ka viņam trūcis naudas, lai samaksātu nodevu par Suecas kanāla šķērsošanu. Tieši tāpēc izlemts uzņemt papildu kravu Beirūtas ostā, lai to nogādātu Jordānijā. Papildu kravā bija «12 lieli kravas auto, 15 mazāki auto, kā arī tikai 40 pēdu konteiners un divi 20 pēdu konteineri», rakstīts Libānas Transporta ministrijas ziņojumā.

Visas automašīnas bija paredzēts izvietot uz Rhosus klāja. Taču problēmas sākās jau pirmā auto iekraušanas laikā — manevrēšanas laikā tas ietriecās vienās no kuģa durvīm. Kravas iekraušana tika pārtraukta.

Galu galā Rhosus tā arī nekad neizbrauca no Beirūtas. Vismaz divas kompānijas, kam Manoli bija parādā, pieprasīja kuģa arestēšanu. Turklāt Beirūtas Ostas pārvalde atzina, ka Rhosus nav kuģotspējīgs.

Libānas varas iestādes apgalvo, ka nav zinājušas, kas ir patiesais kuģa īpašnieks. Katrā ziņā kipriešu biznesmeņa vārds tik tiešām neparādās nevienā oficiālajā sarakstē, kuras apjoms ir diezgan ievērojams. Taču atšķirībā no kuģi nofraktējušā Grečuškina, Manoli ir biznesa saites ar Libānu. Tiesu dokumenti parāda, ka Manoli jau 2011. gadā ir ņēmis četru miljonu ASV dolāru kredītu no Tanzānijas bankas FBME Bank, lai finansētu citu kuģa Sakhalin iegādi.

Tomēr FBME nav parasta banka. Amerikāņu izmeklētāji jau agrāk to apvainojuši par Hezbollah nelegāli iegūtas naudas atmazgāšanu. Vēl viens bankas klients ir Sīrijas kompānija, kuru uzskata par oficiālo seju šīs valsts ķīmisko ieroču programmas īstenošanā.

Arestētie holdingi

Jau mēnesi pēc aizdevuma saņemšanas Manoli piederošā kompānija Seaforce Marine Limited, kas bāzēta Centrālamerikas valstī Belizā, nespēja veikt pirmo kredīta iemaksu. Manoli piedāvāja Rhosus kā ķīlu, taču FBME bankai bija aizdomas par kuģa īpašnieka vēlmi pārdot pašu kuģu, tāpēc tā arestēja vairākus Manoli piederošus nekustamā īpašuma holdingus Kiprā.

Iekšējie FBME dokumenti liecina, ka 2014. gada oktobrī Manoli aizvien bija parādā bankai 962 000 eiro. Tagad kiprietis noliedz jelkādu saistību starp viņa parādiem un kuģa piestāšanu Beirūtā. Tomēr kāds izmeklētājs pievērš uzmanību faktam, ka FBME ir bēdīgi slavena ar centieniem piespiest savus maksātnespējīgos kredītņēmējus iesaistīties darījumos ar apšaubāmiem klientiem, ieskaitot Hezbollah.

Izmeklētāju redzeslokā nonācis arī oficiālais amonija nitrāta pircējs — Mozambikas FEM. Spānijas varas iestādes veica izmeklēšanu par kompāniju Moura Silva e Filhos, kurai pieder 95% FEM akciju. Spāņiem bija aizdomas par šīs kompānijas iesaisti islāmistu terora aktos Madridē 2004. gadā, kad pilsētas vilcienos eksplodēja 10 bumbas, nogalinot 193 cilvēkus. Lai gan spāņi nespēja pierādīt kompānijas tiešu līdzdalību teroristu atbalstīšanā, izmeklētāji tomēr atklāja, ka no uzņēmuma grāmatvedības mīklaini izgaisuši 785 kg sprāgstvielu.

Moura Silva e Filhos acīmredzami nav īpaši izvēlīga savu biznesa partneru izvēlē. Amerikāņu ieroču kontrabandas eksperte Keitija Linna Ostina apgalvo, ka šī firma cita starpā cieši sadarbojas ar Mozambikā valdošo kliķi.  

Aizdomas rada fakts, ka FEM nekad nav pieprasījusi, lai 2750 tonnas Beirūtā iesprūdušā amonija nitrāta beidzot tiktu piegādātas pasūtītājam. Libānas varas iestādes pat nebija oficiāli konfiscējušas šo kravu.

Tikai 2015. gadā amonija nitrāta brokera advokāts palūdza libāniešiem veikt kravas kvalitātes un kvantitātes inspekciju. Tajā pašā laikā neviens tiesas dokuments neliecina, ka brokeris būtu centies atgūt kravu, kuras sākotnējā vērtība bija 700 000 ASV dolāru.

Nekādus centienus atgūt kuģi neizrādīja arī Manoli. Rhosus galu galā nogrima netālu no Beirūtas ostas 2018. gada februārī. 

Pamestā krava

Amonija nitrāts tā arī palika pamesta krava: neviens neatzina, ka būtu par to samaksājis, un neviens to necentās atgūt.

Sprādzienbīstamā ķimikālija sešus gadus tika glabāta Beirūtas ostas angārā nr. 12. Vietējās amatpersonas, it īpaši muita, regulāri brīdināja izvest amonija nitrātu no pilsētas centra. Taču viņu petīcijas visu laiku tika nosūtītas uz nepareizo tiesu. Tas rada jautājumu — vai advokāti tiešām ir tik nekompetenti, kā viņi rīkojās? Vai varbūt kāds vēlējās panākt, ka nitrāts paliek 12. angārā?

Pēc kārtējās kravas apskates 2020. gada pavasarī Libānas valsts drošības dienests izteica aizdomas par to, vai angārā joprojām glabājas visas 2750 tonnas. Vieni no noliktavas nožogojuma vārtiem bija izlauzti, bet angāra dienvidu sienā bija liels caurums. «Ja notiktu zādzība, noziedznieki šo preci varētu izmantot kā sprāgstvielu,» bija rakstīts dienesta ziņojumā. Pre-cīza kravas apjoma pārskatīšana gan netika veikta.

Brīdinājums par noliktavas drošības uzlabošanu Libānas ģenerālprokuroru sasniedza tikai jūnijā. Līdzīgu brīdināju-mu drošības dienests jūlija vidū nosūtīja arī Valsts prezidentam un premjeram. Nekāda tūlītēja rīcība nesekoja.

Līdz pat šim brīdim tā arī nav zināms, cik daudz amonija nitrāta eksplodēja 4. augustā. Eiropas izlūkdienestu amatpersonas, kas iesaistījušās izmeklēšanā, lēš: 700—1000 tonnu.

Kur tad ir palikusi pārējā krava? Tas ir viens no jautājumiem, kas būs jāatšķetina izmeklētājiem.

Kuģa Rhosus maršruts

The post Izmeklēšanas sprādziens appeared first on IR.lv.