Putina parazīti

Protesti Habarovskā atklāj plūstošās smiltis, kurās stāv režīma dzelzsbetons

The post Putina parazīti appeared first on IR.lv.

Protesti Habarovskā atklāj plūstošās smiltis, kurās stāv režīma dzelzsbetons

Čekisti ir nepārspējami taktiķi un bezcerīgi stratēģi. Apsēsti ar varas spēlēm un kārtības iecementēšanu, viņi nespēj saprast, ka dzīves augstākais likums ir nemitīga pārmaiņu plūsma. Var censties to vadīt, var pagūt tai pielāgoties, bet nav iespējams to novērst. Jo biezāks būs pār dzīves upi mestais dambis, jo smagāks būs satricinājums, kad tas tiks aizskalots prom.

1. jūlijā noslēdzās detalizēti režisētā teātra izrāde ar nosaukumu «Konstitucionālais referendums», kas ļauj prezidentam Putinam palikt amatā līdz 2036. gadam, kad viņam būs 83.

Taču tikai nedaudz vairāk par nedēļu pēc rezultāta pasludināšanas šajā simtprocentīgi prognozējamajā referendumā Krievijas austrumos uzšvirkstēja protesti, kuri liek domāt, ka valdnieka tālākais ceļš var izrādīties tikpat dangains kā šoseja no Maskavas uz vairāk nekā 6000 kilometrus attālo Habarovsku.

Putins 2000. gadā kļuva par prezidentu, solīdams iedibināt «kārtību» pēc pusratā palikušajiem centieniem Krieviju pārveidot par demokrātisku valsti ar tirgus ekonomiku. Tomēr «kārtība» Putina izpratnē nav ne taisnīgums, ne likuma vara, ne brīvas attīstības iespējas Krievijas pilsoņiem. Tā ir jaunas čekistu — tā saukto «siloviku» — oligarhijas radīšana, kura neko citu neprot, kā vien vairot savu bagātību, atņemot to citiem.

Spoži Putina režīma būtību atklāj nesen iznākusī ilggadējās Financial Times korespondentes Maskavā Katrinas Beltonas (Catherine Belton) grāmata Putina cilvēki (Putin’s People). Grāmatu jau uzslavējis Latvijā pazīstamais bijušais Economist korespondents Edvards Lūkass («labākā un svarīgākā grāmata par mūsdienu Krieviju») un vēsturniece Anna Aplbauma («kļūs par pamattekstu par Putina un putinisma nākšanu pie varas»). Plaši pētījumi un intervijas ar Putinam pietuvinātām personām atklāj, kā darbošanās Drēzdenē 80. gadu otrajā pusē saveda toreizējo VDK ārējās izlūkošanas virsnieku Putinu kopā gan ar čekas un partijas naudas turētājiem Rietumos, gan arī, iespējams, ar PSRS draudzīgām teroristiskām organizācijām. Kā 90. gadu sākumā Putins Sanktpēterburgā veidoja attiecības ne tikai ar turienes drošībniekiem, bet arī ar pilsētā valdošo mafiozo Tambovas grupējumu. Kā prezidenta amatā Putins ar saviem tuvākajiem līdzgaitniekiem nu jau visas Krievijas mērogā lika lietā gan Sanktpēterburgā apgūtās reiderisma iemaņas, gan VDK jau pirms PSRS sabrukuma attīstītos tīklus savas melnās kases — «obščaka» — slēpšanai Rietumos.

Nostiprinājuši varu Krievijā, Putins un Co. ķērās pie Rietumu elites pārstāvju uzpirkšanas. Kā liecina pagājušajā nedēļā pēc ilgstošas kavēšanās beidzot publiskotais Lielbritānijas parlamenta pētījums par Krievijas ietekmi uz britu demokrātiju, arī šī operācija izrādījusies gana sekmīga.

Taču, kamēr Putina cilvēki siro pa pasauli, pašu zemē rūgst neapmierinātība. Sankciju un naftas cenu krituma rezultātā cilvēki dzīvo aizvien sliktāk, bet pie varas esošie neprot neko radīt, prot tikai labumus pārdalīt. Nekas nedrīkst notikt bez Kremļa akcepta, neviens nedrīkst labi dzīvot, ja nav «pietuvināts».

Jau pēc ievēlēšanas 2018. gada rudenī Krievijas mediji prognozēja, ka Habarovskas gubernatoru Sergeju Furgalu gaida smags liktenis, jo viņš bija atļāvies uzvarēt pret tautas nīsto, toties Kremļa svētību saņēmušo bijušo gubernatoru. Vainu pastiprinoši apstākļi bija Furgala augošā popularitāte (viņš samazināja sev algu, piešķīra miljonus skolēnu brīvpusdienām un pārdeva iepriekšējā vietvalža iegādāto jahtu) uz Putina krītošo reitingu fona. Pēdējais piliens bija referenduma rezultāts — Habarovskā Furgals nebija iesprindzis izrādīt lojalitāti. Oficiālā līdzdalība bija tikai 42%, un «par» nobalsoja 62% pretstatā 68% līdzdalībai un 79% «par» valstī kopumā.

9. jūlijā Furgalu arestēja saistībā ar pirms padsmit gadiem izdarītām slepkavībām. 11. jūlijā Habarovskā sākās protesti, kuri turpinās nu jau vairāk nekā divas nedēļas ar augošu dalībnieku skaitu un aizvien radikālākiem saukļiem: «Putin — atkāpies!» un «Putinu — uz tiesu!»

Svarīgs šeit ir nevis pats Furgals, kurš diezin vai ir kāds demokrātisko ideālu aizstāvis, bet gan bezizeja, kādā režīms sevi iedzinis. Tā parazītiskais raksturs nevar pieļaut pat nelielas atkāpes no organizētās zagšanas, par kuru pārvērtusies varas vertikāle, un čekistiem pietrūkst gan iztēles, gan politisko iemaņu, lai rastu kādu risinājumu, kas nav saistīts ar represijām. Putina pilnvaru pagarināšana līdz 2036. gadam liecina nevis par viņa režīma varenību, bet gan par tā progresējošo sklerozi.

Jāšaubās, vai kārtējā Krievijas revolūcija varētu sākties Habarovskā. Tomēr tur notiekošais liecina, ka režīma pamati nemaz nav stabili. Kamēr tautas neapmierinātība aug, pastiprināsies arī «siloviku» iekšējie konflikti. Kad viss jau izlaupīts, izplesties viņi turpmāk varēs tikai cits uz cita rēķina. Kaut kādā brīdī čekistu dzelzsbetona virsbūvē parādīsies plaisas, kuras pat Putins nespēs aizdrīvēt.

Kad tas notiks, nav iespējams prognozēt. Taču, jādomā, nebūs jāgaida līdz 2036. gadam.

Komentārs 140 zīmēs

Zemgalē dzīvojuši aizdomīgi zaļi. KNAB nosūtījis uz tiesu lietu pret Ķekavas amatpersonu un aizturējis Jelgavas prokuroru.

Apsteidz Lembergu. Malaizijas bijušais premjerministrs atzīts par vainīgu miljardus vērtā 1MDB afērā. Tiesa ilga mazāk nekā divus gadus.

Vīruss neļauj izplest spārnus. Rīgas lidostā šobrīd pasažieru plūsma ir tikai 20% no pērnā gada līmeņa.

The post Putina parazīti appeared first on IR.lv.