Dzīves svinēšanas trešais cēliens

Nupat klajā nācis pēc Noras Ikstenas romāna motīviem topošās filmas Mātes piens videopieteikums. Bet rakstniece jau ir citās iekšējā ceļa jūtīs — top jauns romāns. Dzīve turpinās, pat ja to nevaram dzīvot un svinēt, kā ierasts

The post Dzīves svinēšanas trešais cēliens appeared first on IR.lv.

Nupat klajā nācis pēc Noras Ikstenas romāna motīviem topošās filmas Mātes piens videopieteikums. Bet rakstniece jau ir citās iekšējā ceļa jūtīs — top jauns romāns. Dzīve turpinās, pat ja to nevaram dzīvot un svinēt, kā ierasts

Ikšķilē esot labi. Draudzīga un savstarpēji mīloša drošības sajūta kā īstā kopienā. Nora Ikstena iesaistījusies labdarības komūnā, kas gatavo un piegādā siltu ēdienu kaimiņiem, kuri nonākuši lielā vientulībā vai smagās finansiālās sprukās. Ēdienu kārbām nav pielīmētas spožas zīmītes, kas vēstītu, ka tās nākušas no slavenas rakstnieces virtuves, kurā šobrīd kā slepena zupa klusi burbuļo un vārās jauna grāmata.

2019. gada novembrī Nora Ikstena LTV raidījumā Daudz laimes, jubilār! atzinās, ka pēdējos gadus pavadījusi uz čemodāniem, ceļojot līdzi sava romāna Mātes piens neskaitāmajiem tulkojumiem. Nu viņa izlēmusi palikt mājās un kārtīgi rakstīt. Nāca vīrusa pandēmija, un rakstniecei, tāpat kā daudziem citiem, nebija citas izvēles, kā palikt mājās un rakstīt. 

Loģisks turpinājums Ikstenas darbam pie daudzām latviešu rakstnieku un dzejnieku biogrāfijām ir iesaistīšanās Rakstniecības un mūzikas muzeja jaunā koncepta izveidē. Bet jaunais romāns top kā loģisks turpinājums Dzīves svinēšanai un Mātes pienam. Iespējams, tas ir trešais cēliens. Labās lugās trešajā cēlienā svinības, kaislības un slepkavības beidzas. Dzīve tiek svinēta bez ballītes vai kara trokšņiem. 

Pirms divām nedēļām tika publicēts topošās filmas Mātes piens video — ieskats kino jaundarbā. Kā jūtas rakstnieks, pēc kura grāmatas motīviem top filma? Lepnums, bailes, skudriņas pār kauliem?
Mūsu filmas stāsts gājis caur ērkšķiem uz zvaigznēm. Kad režisore Ināra Kolmane pirms četriem gadiem izlasīja Mātes pienu, viņai uzreiz bija skaidrs, ka gribētu taisīt filmu, bet tobrīd bija jāpabeidz lielie Billes darbi. Ar Ināru 20 gadus esam strādājušas kopā, veidojot dokumentālo ciklu Rakstnieks tuvplānā. Kad startējām pirmajā konkursā, Mātes pienam naudu nepiešķīra. Pacietīgi gaidījām. Tagad filmai ir līdzekļu piešķīrums. Man ir sajūta, ka tā būs laba filma.

Meitas lomu atveidos Rūta Kronberga — meitenīte, kas spēlēja Billi. Komentāros lasīju: vai tad Latvijā vairs nav citas meitenes?
Bet Rūta ir fantastiska! Kad Ināra meklēja aktrisi Billei, viņa nekādi nevarēja atrast īsto. Tā biju es, kas viņai ieteica Rūtu! Kad veidoju dokumentālo filmu par Daini Īvānu, viņa mājā nakšņoju vienā istabā ar Rūtu, lasīju viņai priekšā pasakas. Rūta aizgāja uz Billes provēm, bet Ināra nezināja, ka tā ir manis ieteiktā meitene. Notika tas, ko sauc par «bingo». 

Neizsakāmi priecājos, ka Rūta izvēlēta arī Mātes pienam. Man šķiet, ka tā ir liktenīga likumsakarība.

Vai aktieru izvēlē jums kā grāmatas autorei ir kāda teikšana?
Absolūti nekādas. Uzskatu, ka filma ir autonoms mākslas darbs, kuram ir savi autori. Negrasos iejaukties viņu radošajā darbā, dot padomus, kaut ko pieprasīt. 

Runājot par aktieru atlasi, esmu sajūsmā par Maiju Doveiku mātes lomai. Viņa ir fantastiska aktrise. Maija kā personība izgājusi cauri vairākiem smagiem pārbaudījumiem. Viņa ir ārkārtīgi inteliģenta un emocionāli dziļa. Šī absolūti ir viņas loma, es pat nevaru iedomāties citu aktrisi, kas spētu to pacelt.

Romāns Mātes piens joprojām turpina savu ceļu pasaulē, nesen iznācis zviedru valodā. Varat svinēt pusapaļu jubileju — tas ir divdesmit piektais tulkojums.
Tuvāko mēnešu laikā romāns iznāks arī norvēģu un fēru valodā — Fēru salu valsts valodā. Fēru valodā grāmatu tulkojis viens no izcilākajiem speciālistiem, bet viņš tulkoja no angļu valodas.

No rakstnieka puses tas prasa lielu uzticēšanos, jo jūs taču nevarat izlasīt japāņu, itāļu vai fēru valodu izdevumus un pārliecināties, ka nekas nav «pazudis tulkojumā», citādi interpretēts.
Par tulkojumiem spriežu pēc tā, kā lasītāji dažādās zemēs grāmatu ir pieņēmuši. Līdz šim labi pieņēmuši un uztvēruši — tātad nekas nav pazudis. Man ir laimējies, jo būtībā ar katru grāmatas tulkotāju esmu personīgi pazīstama jau daudzus gadus. Japāņu tulkotāja Ajumi ir japāniete, kas ilgi dzīvojusi Latvijā, perfekti prot latviešu valodu. Itāļu tulkotājas Margaritas Karbonaro tēvs ir sicīlietis, bet māte latviete, un viņa vispirms sāka tulkot manu Dzīves svinēšanu. Margita Gailītis angļu valodā izcili pārtulkojusi vairākus manus darbus. Es tā varētu stāstīt par katru tulkotāju. Šiem cilvēkiem pilnībā uzticos. 

Zigmunds Skujiņš ir teicis — tā ir liela laime, ja rakstnieks var sevi uzturēt tikai ar rakstniecību. Vai jūs šobrīd, būdama visvairāk tulkotā mūsdienu latviešu rakstniece, varat sevi uzturēt?
Es varu. Dzīvoju no pasaules izdevumu autortiesībām. Tas mani šobrīd glābj, jo mūsu Valsts ieņēmumu dienests man atteica dīkstāves pabalstu.

Saņemat autoratlīdzības, tāpēc pabalsts nepienākas.
Trakākais ir tas, ka man nepienāktos pabalsts arī tad, ja es autortiesībās saņemtu 100 vai pat 20 eiro mēnesī. No valsts puses tas ir ass gājiens attiecībā pret tiem radošajiem cilvēkiem, kuru ienākumu pārskatos skaidri redzams, ka viņi dzīvo trūcīgi. Tādu cilvēku ir daudz, bet viņi par to skaļi nerunā. Negrib atklāt savu izmisīgo, pazemojošo situāciju. Saprotu, ka dīkstāves krīze skar visas nozares, visi šūpojamies vienā laivā vienos ūdeņos. Protams, šī laika lielākie varoņi manās acīs ir tie, kuri katru dienu iet uz darbu lielveikalā vai slimnīcā. Man sāp par tiem, kuri šobrīd zaudējuši darbavietas. No otras puses, tauta un valsts nevar pastāvēt bez savas kultūras satvara. Tiešām nevar.

Rakstnieku iztika lielā mērā ir atkarīga no grāmatu izdevējiem. Kā, jūsuprāt, patlaban klājas latviešu grāmatniecībai?
Individuālā līmenī varbūt daļa cilvēku vairāk pievērsušies grāmatu lasīšanai, un tas ir brīnišķīgi. Bet pašai industrijai klājas grūti. Grāmatu tirgi un izstādes nenotiek, arī festivāli un tikšanās ar lasītājiem. Godīgi sakot, grāmatniecībā izdzīvos stiprākie. Mazās izdevniecības ir sliktākajā situācijā. Labi, ka kultūrkapitāla fonds sniedz atbalstu. 

Runājot par rakstniekiem — mēs esam viena no retajām profesijām, kas nekādu valsts algu nekad nav saņēmusi. Tomēr valsts pret rakstniekiem izturas kā pret liekēžiem. Šobrīd redzu, ka Kultūras ministrija dara labāko, bet viņi ir saistīti ar to, ko saka Finanšu ministrija. Un Finanšu ministrijas skatījumā radošie cilvēki ir apgrūtinājums. To ir skumji apzināties, kad gadiem ilgi esi Latvijas vārdu nesis un daudzinājis pasaulē, pārstāvējis valsti ne tikai ar savām grāmatām, bet arī ar Latvijas karodziņu, Triju Zvaigžņu ordeni pie krūtīm un tautiskajiem maučiem uz rokām. Un esi maksājis nodokļus. Es priecātos, ja mūsu valsts reāli palūkotos uz radošo cilvēku mēneša autortiesību ienākumiem.

Pēdējo mēnešu laikā bieži izskanējuši arī optimistiski saukļi,  ka šis ir radošs un auglīgs laiks, jaunu iespēju un citādas domāšanas laiks. Vai varat tam piekrist?
Radošais darbs arī normālos apstākļos ir grūts, dedzina tevi no visiem galiem. Piedodiet, bet šis noteikti nav radošs laiks, jo tas ir eksistenciāli smags. Ja vien negribi taisīt tingeltangeļus un mājās nodziedāt vienu jauku dziesmiņu feisbukā… Šīs pozitīvās runas par iespējām iepazīt sevi, veltīt laiku ģimenei vai radoši strādāt — piedodiet, tas ir virspusēji un nav patiesība. Man kā radošam cilvēkam ir grūti. Esmu pamanījusies uzrakstīt divas trešdaļas no jaunā romāna, bet neteiksim, ka man iet gludi. Jo es šo slimības, neziņas, iznīcības laiku izjūtu ļoti spēcīgās, dziļās kategorijās. Par laimi, ir dārzs un suns. Ozols plaukst, ķirši zied, un suns ir priecīgs par dzīvi. Dzīve ir jādzīvo, kāda tā ir, bet par šo pandēmijas periodu plēst jokus vai muļķīgi jūsmot galīgi negribas.

Kuri ir tie retie cilvēki, ar kuriem pēdējo mēnešu laikā esat tikusies klātienē?
Ir divi cilvēki, kuri ar savu mīlestību un klātbūtni šajā vientulības laikā mani ir tiešām izglābuši: mans tētis un sirdsdraudzene Liega Piešiņa. 

Teicāt, ka esat uzrakstījusi divas trešdaļas jaunās grāmatas. Kurp ved jūsu iekšējais ceļš pēc Mātes piena?
Tas ir romāns Ūdens mirdzēšana. Sievietes Marijas ceļojums cauri dažādiem laikiem un dažādām pasaules vietām, viņas dzīves pieredzes ceļojums. Mans personīgais Orlando stāsts, ja tā var teikt. Sev esmu noformulējusi, ka šī grāmata būs pieaugusi dzīves svinēšana. Nākamais pieturas punkts tam ceļam, kas sākās ar Dzīves svinēšanu un turpinājās ar Mātes pienu. Rakstot šo grāmatu, jūtos, it kā raugoties uz dzīvi no malas — mierīgi skatos. Un visu redzu.

13. maijā notika Dzintara Soduma balvas literatūrā pasniegšana. To saņēma kinopētnieks Viktors Freibergs par grāmatu Kinomāna slimības vēsture. Televīzijas operatori bija noķēruši mirkli, kad izplūstat aizkustinājuma asarās. Pirms astoņiem gadiem bijāt tā, kas izcīnīja šādas balvas pastāvēšanu.
Šogad viss notika emocionālā gaisotnē, raudāja visi. Un es arī neesmu nekāda Iron Maiden (dzelzs jaunava — red.). Bet balvas dibināšanā lieli nopelni ir Ikšķiles pašvaldībai kā uzticamam mecenātam un manam tēvam Jānim Gunāram Rubenim. Viņš savulaik man ļoti palīdzēja kopt rakstnieku Dzintaru Sodumu, kurš mūža nogali pavadīja mūsu mājās un kura vārdā šī balva nosaukta. Naudas izteiksmē tā ir lielākā literatūras balva Latvijā, un katrs, kas to saņem, ir priecīgs. Viktors Freibergs teica, ka nespēj tam noticēt un jūtas kā nerealitātē… Viņa grāmata ir īpašs gadījums, jo ne katrs spētu tik atklāti, tieši un godīgi rakstīt par to, kādiem elles lokiem iet cauri. Viņa cīņa ar slimību, cīņa par fizisko un garīgo eksistenci ir simboliska šim laikam. 

Kā klājas otram jūsu iedibinājumam — Ventspils rakstnieku mājai? Dīkstāve var piebeigt tik mazas radošas salas pastāvēšanu.
Domāju, ka māja ir drošībā. Šobrīd tur uzturas tikai daži rakstnieki no Latvijas. Bet uz Ventspils māju ir divus gadus gara gaidīšanas rinda, kurā gaida rakstnieki no visas pasaules! Tur ir neskaitāmi Eiropas, Amerikas un Austrālijas autori! Pieteikumu skaits ir liels. Šādu rakstnieku māju pasaulē ir daudz, bet mūsējai ir īpaša aura un īpaša komanda, kas tur strādā. Labā slava aizgājusi no mutes mutē. Tur ir jūras tuvums, Ventspils tirgus, baznīcas un bibliotēkas tuvums. Kad man radās trakā doma dibināt rakstnieku māju Latvijā, kā paraugu redzēju Visbijas rakstnieku namu Gotlandē. Mūsu nams ir auglīgs veiksmes stāsts. Juris Zvirgzdiņš teica: «Nora, tavas grāmatas ir labas, bet vēsturē tu paliksi ar to, ka nodibināji Ventspils rakstnieku māju!»

Tad jau sanāk, ka vēsturē ieiesit ar radošās viesmīlības biznesu.
Radošā viesmīlība — tas skan ļoti labi!

Vai drīkstu jautāt, kādas šobrīd ir jūsu attiecības ar Gruziju? Vienpadsmit gadus tās bija jūsu otrās mājas. Esat šķīrusies no Gruzijas tāpat kā no gruzīnu vīra, rakstnieka Levana Beridzes?
Nekad nebūšu šķīrusies no Gruzijas, jo esmu pieņēmusi Gruzijas pareizticību un tāpēc, ka izšķīros no vīra, negrasos ticību uzteikt. Man ir savi rīta un vakara lūgšanu rituāli, savs altārītis mājās. Man vienalga, ko kāds domā par manu ticību vai pašu faktu, ka esmu ticīga. Bet, kad tevi nodod tuvākais cilvēks… Vēl neesmu atradusi sevī spēkus aizbraukt uz Gruziju. Rudenī būs divi gadi. Tomēr neesmu gatava tur braukt. Bet ir skaidrs, ka man obligāti jāaizbrauc uz Bodbes klosteri. Pietrūkst kontakta ar šo garīgās pieredzes avotu, ar savām māsām. Bodbes klosteris ir manas dvēseles mājas. 

Pietrūkst arī tās vienkāršības, sirsnības un  mīlestības, ko izstaro gruzīnu cilvēki. Tā, es negribu sākt raudāt… Tagad es uzpīpēšu. To jau mūsdienās skaļi nedrīkst teikt, ka 50 gadus veca sieviete vēlas uzpīpēt — fui, šausmas! Smēķēt sāku nesen, tā ir mana izvēle un atbildība. Mēs apgalvojam, ka esam kļuvuši par iecietīgāku sabiedrību. Patiesībā nosodīšana, ar pirkstiem bikstīšana un pamācīšana ir vareni augusi. Visi ir tik pareizi un svēti, ka bail paliek. Nevienam nav ne melnumiņa uz sirds, nekādu kaitīgu ieradumu! Atceros, kā agrāk leģendārās latviešu rakstnieces un dzejnieces savās darbistabās vai virtuvēs sēdēja, ietinušās biezā cigarešu dūmu mākonī… Vizmu Belševicu tajos dūmos knapi varēja saskatīt. Tā, pie kā mēs palikām?

Vai, būdama radošs cilvēks, izmantojat un baudāt daudzos pandēmijas laika kultūras piedāvājumus: tiešsaistes izrādes, koncertus, muzeju virtuālās tūres?
Neko no tā. Es to negribu. Es strādāju dārzā un rakstu. Vienīgā filma, ko šajā laikā esmu vairākas reizes noskatījusies, ir režisores Kristīnes Želves Mērijas ceļojums — neticams stāsts par trauslu sievieti, kura Otrā pasaules kara laikā viena pati būtībā izglāba visu Nacionālā mākslas muzeja kolekciju. Viņas varoņdarbs ir pāri jebkādām robežām. Kad klausos pārspīlētās vaimanas un saukļus, ka šis ir šausmīgu grūtību laiks, arī šim galējam viedoklim nevaru piekrist, tāpat kā salkanajam «iespēju un radošuma» laikam. Piedodiet, ja salīdzinām sevi ar to cilvēku grūtībām, kuri pārdzīvoja Otro pasaules karu, izsūtīšanas un trimdu, man gribas jautāt, kādas tieši ir šīs necilvēcīgās grūtības, kas mums jāizcieš? Šis nav labs laiks. Ir smagi. Cilvēki zaudē darbu un iztikas līdzekļus. Saasinās vientulības sajūta tiem, kuri dzīvo vieni. Sava un apkārtējā vientulība sastopas, apvienojas un emocionāli žņaudz. Bet nav arī nekāds pasaules gals. 

Esmu ievērojusi, ka daži psihoterapeiti jau piedāvā tiešsaistes lekcijas par tēmu «kā nesajukt prātā». Tas liecina tikai par to, cik labi līdz šim esam dzīvojuši. Cik negatavi esam jebkādām patiesām grūtībām un eksistenciāliem jautājumiem. Cik ātri esam aizmirsuši, kas ir maize un ziepes uz kartītēm vai karā sagrautas pilsētas.

2022. gadā jaunās telpās durvis vērs Rakstniecības un mūzikas muzejs ar vērienīgu ekspozīciju. Esat viena no šīs ekspozīcijas autoriem. Nosaukums šķiet amizants — ProkrastiNācija.
ProkrastiNācija pagaidām ir darba nosaukums. Mans uzdevums bija uzrakstīt 100 tekstus — stāstus un epizodes par dažādiem latviešu komponistiem, dzejniekiem un rakstniekiem. Pusotra gada laikā to izdarīju. Viss balstīsies uz diennakts principu: ir nakts cilvēki, rīta cilvēki un vakara cilvēki. Ekspozīcijas apmeklētājs, izejot cauri izstādei kā diennakts ciklam, sapratīs, kad, kā un kāpēc radās Gaismas pils, Aleksandra Čaka dzeja un Vizmas Belševicas Indriķa Latvieša piezīmes uz Livonijas hronikas malām. 

Vai jūs arī mēdzat prokrastinēt, novilcināt rakstīšanu līdz pēdējam brīdim?
Gluži otrādi — mani vajā pienākuma izjūta, un radošam cilvēkam tas brīžam ir vēl stulbāk nekā atlikt darbu uz rītdienu. Jo rītdiena var atnest jaunu domu, sajūtu, kādu zelta gabalu. Man drīzāk ir jāmācās atlaist grožus un veselīgi prokrastinēt.

Ejot cauri nepielūdzamajai diennaktij, kad ir jūsu radīšanas laiks?
Esmu absolūts rīta cilvēks. Labā ritmā dzīvojot, ceļos piecos un rakstu līdz pusdienlaikam, tad dodos gatavot ēdienu, strādāt dārzā. Ap deviņiem vakarā jau eju pie miera. Tāds ir mans ideālais dienas režīms — kā putnam vai meža zvēram.

5 iedvesmas

Krustmeita Nora Anna. Viņa ir mana beznosacījumu mīlestība. Es esmu dzimusi 1969., viņa 1996. gadā. Viņas gaišums un labestība mani iedvesmo dzīvot un rakstīt.

Tētis. Viņa spēks, vitalitāte un pamatīgums ļauj man turēties pie realitātes slitas.

Ozols manā pagalmā. Man ir rituāls katru rītu šo koku trīs reizes nobučot. Ozolam ir vairāk nekā 120 gadu. Kādreiz, citā dzīvē, es gribētu būt šis ozols.

Pērkons. Pirms diviem gadiem paņēmu viņu no patversmes Ulubele. Vienkāršs čalis. Priecīgs un laimīgs par katru dienu. Un, kad Nora nobučo viņa purnu un saka: «Pērkonīt», tad viņš ir vēl laimīgāks.

Filma Airisa (2001) par rakstnieci Airisu Mērdoku. Patiess, izsmalcināts, izcils mākslas darbs.

CV

Dzimusi 1969. gadā Rīgā

Studējusi latviešu filoloģiju Latvijas Universitātē un angļu valodu un literatūru Kolumbijas Universitātē ASV

Piecu romānu, sešu stāstu krājumu, septiņu biogrāfiju autore

Nozīmīgākie darbi: Dzīves svinēšana, Nenoteiktā bija, Mātes piens

Visvairāk tulkotā mūsdienu latviešu rakstniece

Dzintara Soduma balvas un Ventspils rakstnieku mājas dibinātāja

Triju Zvaigžņu ordeņa virsniece

The post Dzīves svinēšanas trešais cēliens appeared first on IR.lv.