Visa dzīve pienā
No govju ganiņa bērnībā līdz lielu piensaimniecības uzņēmumu vadītājam. Ēvalds Putniņš ar dēlu Rolandu saredzēja potenciālu pamestajā Trikātas pienotavā ne tikai tāpēc, ka šī ir viņu senču dzimtene. Pamazām izdodas atjaunot Trikātas siera labo slavu un arī ieviest ko jaunu
The post Visa dzīve pienā appeared first on IR.lv.
No govju ganiņa bērnībā līdz lielu piensaimniecības uzņēmumu vadītājam. Ēvalds Putniņš ar dēlu Rolandu saredzēja potenciālu pamestajā Trikātas pienotavā ne tikai tāpēc, ka šī ir viņu senču dzimtene. Pamazām izdodas atjaunot Trikātas siera labo slavu un arī ieviest ko jaunu
Pēc tam, kad vēsturiskā Trikātas pienotava Beverīnas novadā četrus gadus stāvēja aizzīmogota un pamesta, daudzi vietējie neticēja, ka tās jaunajiem īpašniekiem būs tālejoši plāni. Taču Rolands un Ēvalds Putniņi, dēls un tēvs, kas pienotavu pārņēma 2016. gadā, uz galda izliek tik plašu ražojumu klāstu, ka visus nemaz nav iespējams nogaršot. Holandes, Krievijas un Maasdam bioloģiskie sieri, bioloģiskais sviests, vājpiena un pilnpiena biezpiens.
Pagājušogad pārstrādāts ap 1000 tonnu piena. Produkts, par kuru pašiem vislielākais prieks, esot zilā pelējuma siers Bio Blue. SIA Trikātas piens vienīgā Latvijā gatavo arī zilā pelējuma kausēto sieru ar kūpinājuma garšu. Uz Jāņiem — ķimeņu sieru. «Dizains bija liela investīcija, piesaistījām aģentūru DPJN (Diena pirms Jāņu nakts),» uzņēmuma saimnieki, rādot glīto iepakojumu, atkal piemin vasaras saulgriežus. «Viņi specializējas tieši pārtikas produktu dizainā.»
Iemācījies nebaidīties
«Rolanda vectēvs un vecāmāte no mammas puses, Jānis un Zinaīda Koltovi, visu mūžu bija sviesta meistari Meirānu krejotavā,» uzsver tēvs Ēvalds Putniņš. Arī pašam pieredze ar pienu mērāma vairāku gadu desmitu garumā. Pusaudža gados mātes dzimtas mājās Aknīstē ierīkotajā kolhoza fermā ganījis govis, ticis pielikts arī pie slaukšanas. «Man vienmēr šis ir paticis,» viņš met plašu žestu pāri galdā noliktajai produkcijai. «Viena no manām izglītībām ir elektroniķis. Iznāca tā, ka 1978. gadā Rīgas Piena kombinātā bija vajadzīgs elektroniķis ar mehāniķa iemaņām, tā es tajā pasākumā iekritu. Sākumā strādāju saldējuma fabrikā, tālāk jau visa dzīve aizgāja pienā.»
Karjera turpinājusies uzņēmumā Limbažu Piens. «Limbažus izcēlu no sabrukuma, izveidoju ekskluzīvu parmezāna siera ražotni, kas 99% strādā eksportam. Labu laiku nostrādāju arī Rīgas Piena kombinātā par vadītāju, pēc tam atkal Limbažos.»
Bet tikmēr piensaimnieku kooperatīvs Trikāta, viens no lielākajiem Latvijā, izlēma savu pienu pārstrādāt paši, nevis nodot citiem. Kopā ar kooperatīviem Dzēse un Piena partneri 2012. gadā izveidoja SIA Latvijas Piens. Tā kā trikātiešu partneri bija no Kurzemes un Zemgales, pārstrādes rūpnīcu izlēma celt viduspunktā, Jelgavā. Ēvalds Putniņš tikai pieaicināts tās projektēšanā.
«Kā es atnācu uz Trikātu?» viņš jautā. «Abi dēli strādāja pie manis Limbažu Pienā — Rolands, kurš ir mācījies uzņēmējdarbību, atbildēja par eksportu, viņa vecākais brālis Kaspars bija mehāniķis. Trikātas pienotava 2016. gadā bija izlikta izsolē, dēli mudināja: vai mēs varētu likt kopā spēkus un darboties šeit? Kad nopirkām, te sākumā ņēmās viņi, bet es vēl biju Limbažu Piena īpašnieks un vadītājs.»
Sakritības dēļ Putniņu senči pa tēva līniju cēlušies Trikātā. «Uzvārdā Putni,» piebilst Ēvalds. «Mans tēvs ir dzimis Krievijā, viņa ģimene pie Pleskavas nopirka zemi. Kara laikā uzvārds mainījās. Tētis mācījās jūrasskolā, un tur bija pat vairāki Putni, viņš bija vismazākais augumā. «Putniņ, Putniņ,» visi teica, un, kad viņam pasi izsniedza, iedeva uzvārdu «Putniņš». Viņam esot bijis bail no sovjetijas varas, tāpēc neko nesacīja. Brālim palika uzvārds «Putnis», māsas pārgāja vīru uzvārdos.»
Tomēr dzimtas saknes nebija galvenais, kāpēc Ēvaldu nevajadzēja skubināt pieņemt jaunu izaicinājumu. «Esmu vairākkārt mēģinājis sākt biznesu,» viņš atklāj. «90. gados bija pirmais mēģinājums, diezgan neveiksmīgs, bet — kurš biznesmenis nav bankrotējis? Otrreiz sāku strādāt savai kabatai 2010. gadā lielā biznesa projektā. Tā brīvības sajūta, ko tas dod, ir to vērts!»
Kad esi algots darbinieks, tad vari iedomāties, ka esi nonācis laivā straujā upē, bet sēdi, pietauvots krastam un jūties drošībā, viņš salīdzina. «Savas uzņēmējdarbības sākumā ir jāsaņem dūša un jāatlaiž virve, pie kuras turies, lai laiva tevi iešūpo viļņos. Tad arī redzēsi, vai izpeldēsi krastā, vai tiksi uz priekšu. Būs daudz sēkļu un problēmu, būs viss. Galvenais ir nebaidīties sākt!»
Pašam vienmēr būs jāizdomā, ko darīt, jāuzņemas par to simtprocentīga atbildība, dēls Rolands piebalso tēva vārdiem: «Tagad daudzi to sajutuši saistībā ar pandēmijas krīzi, sēžot mājās, nevis birojā. Nepiezvani kādam, neaizbrauc pie kāda un redzēsi, kas mainīsies!»
Tagad — bioloģisks
Baltā Trikātas pienotava, laika zoba krietni apbružāta, gan visus šos gadus stāvējusi savā vietā. Putniņi atraduši dokumentālas liecības, ka tā būvēta 1896. gadā. Šo gadskaitli lieto arī iepakojuma dizainā.
Piensaimniecības tradīcijas Trikātā bijušas iespaidīgas, jo kopš 1947. gada šeit strādāja hrestomātiska personība, siera meistars Vladislavs Čulčs. Trikātas pienotava līdz 90. gadiem bija Valmieras piena kombināta struktūrvienība, tāpēc 1962. gadā patriarhs izstrādāja tehnoloģiju Latvijā labi zināmajam Valmieras sieram. 1964. gadā Čulčs pirmais Latvijā no Ukrainas ieviesa Krievijas siera ražošanu, kura «sencis» Eiropā ir Tilzītes siers. «Pateicoties viņam, Trikātas sieri kļuva populāri labās kvalitātes un garšas īpašību dēļ. Pirmoreiz Latvijā zilais siers parādījās, kad Čulčs 80. gados izdomāja, ka vajag vēl kādu sieru. Viņš ar to auklējās gadiem,» stāsta Ēvalds Putniņš.
2013. gadā mūžībā aizgājušais Čulčs tagad atdusas Trikātas kapos, bet Putniņu ģimene ir restartējusi viņa atstātās tradīcijas. «2016. gadā pārtaisījām visu tehnoloģiju,» atzīmē Ēvalds. «Šis ir sestais piensaimniecības uzņēmums, ko esmu pārbūvējis. Man ir pieredze, kā efektīvāk un vienkāršāk tehnoloģisko procesu sagrozīt. Liela problēma «vecajai Trikātai» bija ar siltuma avotu. Uzlikām šķidro gāzi un automātisko katlumāju, tas bija tikai sākums.»
«Zilā siera ražošanu, izmantojot baktērijas no Dānijas un viņu speciālistus, divas reizes mainījām, un iznāca arvien labāk,» turpina dēls Rolands. «Mūsu zilais bioloģiskais siers ir unikāls visā Eiropā. Katru gadu braucam uz izstādi Vācijā, Nirnbergā, un tur ir vēl tikai divi ražotāji, kam ir bioloģiskais zilais: viens dāņu, viens holandiešu.»
Bioloģisko līniju Putniņi izvēlējušies par savu nišu, taču tai ir stingras kvalitātes prasības. «Ne tikai pienam jābūt bioloģiski sertificētam, bet arī ieraugam un baktērijām. Iekārtu mazgāšanas līdzekļi ir īpaši, fasējot nedrīkst saskarties ar citiem produktiem. Bioloģisks — tātad klāt nav nekādu vielu, kas pagarinātu realizācijas termiņu.»
Izstādēs par zilo sieru vienmēr esot vislielākā interese, bet pasūtītājus neapmierina īsais derīguma termiņš. Tagad gan Rimi starptautiskajā līgumā piedāvājis zilo sieru pārdot visās trijās Baltijas valstīs, tikmēr SIA Trikātas piens bestsellers esot Krievijas siers. Eksportam populārākais — Holandes siers blokos. «Eksportējam uz Itāliju, Poliju, Igauniju. Eksportējam arī sviestu,» stāsta Rolands Putniņš. «Bez zīmola — ar to Eiropā nav, ko darīt. Trikātas pienotavas zīmols kaut ko nozīmē tikai Latvijā. Pat Lietuvā vai Igaunijā ne.»
Pirms neilga laika medijos uzvirmoja skandāls par sviestu Trikata (bez garumzīmes), kas ražots Vācijā. Šo vārdu savas produkcijas marķēšanai joprojām izmanto SIA Latvijas Piens, kurā savulaik tika iekļauts piensaimnieku kooperatīvs Trikāta. Kopš 2017. gada šī uzņēmuma galvenais akcionārs ir Vācijas koncerna Fude + Serrahn Milchprodukte meitasuzņēmums Eximo Agro-Marketing, un daļa ražošanas notiek Vācijā. Kā vēsta Jelgavā bāzētās kompānijas mājaslapa, zīmols «Trikāta» joprojām tiek pielietots arī piecu veidu «sniega bumbu» mārketingā.
«Jā, cilvēki bieži jauc, mums raksta sūdzības vai atsauksmes par viņu produkciju, pieņemu, ka arī viņiem par mūsējo,» apstiprina Rolands. Veidojot nosaukumus, viņš konsultējies Patentu valdē. «Mēs nedrīkstam nosaukumos likt kopā vārdus «Trikātas siers», jo tā jau ir reģistrēta preču zīme. Varam likt «Trikātas pienotava» un, piemēram, «Krievijas siers».» Tomēr uzņēmumu starpā spriedzes neesot, situācija sakārtojusies dabīgā ceļā. «Vācieši, kas nopirka Latvijas Pienu, Trikātas zīmolu izmanto maz. Viņi galvenokārt ražo industriālu produktu pārstrādei un fasēšanai, kam svarīgs ir sastāvs, nevis nosaukums.»
Arī Trikātas piena vadībā laiks ienesis korekcijas. Vecākais brālis Kaspars izstājies no uzņēmuma, toties Rolands uz Trikātu pārvācies ar visu ģimeni. Tēvs Ēvalds smejas, ka viņš kā jūrnieks pirmdienā no Rīgas brauc šurp uz darbu un piektdienā — mājās.
Kopš pagājušā gada Putniņi Trikātas pienotavas resursus sezonāli izmanto arī sulas saldējuma ražošanā, šim nolūkam dibināts SIA Fruitis Foods. «Savā laikā Rīgas Piensaimniekam palīdzēju uzbūvēt fabriku, kas ražo kaut ko līdzīgu,» stāsta Ēvalds. «Mūsu produkts Latvijā nemaz neparādās, iet uz Lielbritāniju un Īriju, to ražojam kā privāto zīmolu veikalu tīkliem Aldi un ACDA.»
Sarunas beigām Rolands sagatavojis pārsteigumu: «Mums ir vēl trešais projekts, kas tuvāks sieram un pienam. Inte-resants projekts manā uztverē, bet par to vēl pāragri runāt.»
Dzinējspēks, kas liek darboties biznesā
Ēvalds: «Pēc biznesa teorijas — peļņa. Priekš kam tad bizness ir? Bet, protams, man bizness ir arī dzīvesstils.»
Lielākā kļūda, kas devusi mācību
Rolands: «Kļūdu bijis daudz. Par daudz saražots, par daudz pārdots — arī tā var būt kļūda. Līdz optimālajam apjomam katram ir jāizaug pašam.»
Vērtīgākais padoms jaunam uzņēmējam
Rolands: «Tikai ar motivāciju nepietiks. Tā 1. janvārī ir visiem. Ir jāspēj turpināt, iet uz sporta zāli arī 3. janvārī.»
Ēvalds: «Neko nav sarežģīti uztaisīt, ja cilvēks dara darbu ar mīlestību. Tiklīdz strādāsi pa roku galam, tā nekas nebūs. Vari paņemt vislabāko pienu, labākās kultūras, «dzelžus», bet, ja nebūs mīlestības pret to, ko dari, nekas nesanāks.»
Baltā Trikātas pienotava ir laika zoba krietni apbružāta. Putniņi atraduši dokumentālas liecības, ka tā būvēta 1896. gadā.
Foto — Ieva Salmane
The post Visa dzīve pienā appeared first on IR.lv.