Latviešu stāsti 2020. Labprāt tā dzīvotu, kad pienāks pensijas vecums
Jauni cilvēki stāsta par to, kas šajā pandēmijas laikā zaudēts un iegūts
The post Latviešu stāsti 2020. Labprāt tā dzīvotu, kad pienāks pensijas vecums appeared first on IR.lv.
Jauni cilvēki stāsta par to, kas šajā pandēmijas laikā zaudēts un iegūts
Mārcis Kalniņš, tūrisma aģentūras Baltic GSA vadītājs
Tūrisma industrijai gads sākās cerīgi. Kamēr Ķīnā plosījās vīruss, pie mums cilvēki pirka ceļojumus kā traki. Janvāris un februāris bija labāki mēneši nekā parasti. Kāpēc? To man grūti komentēt. Pieļauju, ka mēs Latvijā un Baltijā bijām kļuvuši turīgāki un varējām to atļauties.
Pirmie trauksmes zvani man ieskanējās, kad vīruss parādījās Eiropā. Taču arī tas sākumā tirgū neko nemainīja. Latvijā cilvēki pirka ceļojumus līdz pašam pēdējam brīdim. Faktiski līdz dienai, kad valstī ieviesa ārkārtas stāvokli. Tas sakrita ar robežu slēgšanu visā Eiropā, kas ar dažu dienu starpību notika gandrīz vienlaikus. Tad vienā dienā apstājās pilnīgi viss. Es sakravāju mantas un aizbraucu dzīvot uz laukiem.
Tūrisma industrijā esmu kopš skolas sola, jo uzņēmums sākotnēji piederēja manai mammai un es viņai palīdzēju ģimenes biznesā. Nopietni sāku darboties no 18 gadu vecuma, tūlīt pēc skolas beigšanas. Sākumā turpat ģimenes uzņēmumā, tad pārgāju citur. Ieguvu pieredzi. Atnācu atpakaļ un ar laiku mūsu ģimenes uzņēmumā kļuvu par priekšnieku.
Ceļošana man nav tikai bizness, tas ir arī dzīvesveids, pats to esmu darījis daudz, vēl šoziem atgriezos no ekspedīcijas pa Ganu.
Šobrīd netālu no Valmieras skaldu malku, daru lauku darbus, vēroju dabu, fotografēju dzērves. Patiesībā es to izbaudu. Labprāt tā dzīvotu, kad pienāks pensijas vecums. (Smejas.) Nupat pieteicos dīkstāves pabalstam un par nākotni cenšos nedomāt. Lasu industrijas prognozes, taču scenāriji ir tik dažādi, ka lielas jēgas no lasīšanas nav. Apzinos, ka uzņēmējdarbībā būs zaudējumi, bet šobrīd mēģināt izrēķināt skaitļus ir bezjēdzīgi.
Vairums cilvēku, kas nopirkuši ceļojumus, tos ir pārcēluši uz vēlāku laiku. Naudu atdot mēs viņiem nemaz īsti nevarētu. Nauda ir pārskaitīta viesnīcām un aviokompānijām, un dabūt to atpakaļ ir grūti un laikietilpīgi. Taču esmu optimists un ceru, ka varbūt uz rudens pusi kustība atsāksies. Ja ne, tad tā būs būtiska problēma.
Un vēl — kas notiks, kad ceļošana pamazām atsāksies? Nevienam nav ne jausmas, vai lidmašīnās atstās brīvas vidējo krēslu rindas, vai lidostās būs papildu pārbaudes, neviens neko nezina. Tam visam būs liela ietekme uz biznesu. Skaidrs arī, ka pat ar vislabāko scenāriju 2019. gada apjomus mēs vēl ilgi neredzēsim. Nemaz nerunājot par visu pārējo, ekonomiskā krīze samazinās cilvēku iespējas ceļot.
Visā ir par daudz nezināmā. Esmu nolēmis netērēt savus resursus, lai mēģinātu izrēķināt to, ko nav iespējams. Esmu pieņēmis, ka nākotne būs citāda. Pasaulē notiek lielākās pārmaiņas droši vien kopš Otrā pasaules kara laikiem. Jāpieņem jaunā realitāte tāda, kāda tā būs, jādzīvo tālāk un jācer.
Labāk pastāstīšu par to, kas man šobrīd sagādā prieku. Kopā ar divām draudzenēm pirms krietna laika izveidojām ceļojumu blogu Celojumupiezimes.lv. Tagad ir laiks ar to darboties, pārtulkot tekstus angliski, ievietot materiālus, kas bija kaut kur aizķērušies.
Esam salikuši stāstus, ko uzrakstījuši cilvēki, kas šobrīd dzīvo ārzemēs. Karantīnas laikā visi to labprāt lasa. Cilvēki nevar ceļot, bet vēlas zināt, kā noris dzīve Keiptaunā, Prāgā vai kur citur. Viņi vēlas lasīt ne tikai ziņas, viņi vēlas zināt, kādas sajūtas ir uz vietas. Tādas sajūtas, ko parasti var iegūt ceļojumā.
The post Latviešu stāsti 2020. Labprāt tā dzīvotu, kad pienāks pensijas vecums appeared first on IR.lv.