Laima no Latvijas

Pusi savas trīsdesmitgadnieces dzīves mākslas vēsturniece Laima Ruduša ir pavadījusi ārpus Latvijas. Taču viņai nekad nav bijusi sajūta, ka aizbraukusi prom

The post Laima no Latvijas appeared first on IR.lv.

Pusi savas trīsdesmitgadnieces dzīves mākslas vēsturniece Laima Ruduša ir pavadījusi ārpus Latvijas. Taču viņai nekad nav bijusi sajūta, ka aizbraukusi prom

Laima Ruduša (31) ir uzaugusi starp cilvēkiem no dažādām pasaules malām. Pirmie seši dzīves gadi pagāja Latvijā, nākamos sešus viņa ar māsu Dainu un mammu Ritu Rudušu, toreiz Radio Brīvā Eiropa žurnālisti, dzīvoja Prāgā. Tur viņu ģimenei pievienojās mammas draugs Marks Keiss (Mark Case), kurš Laimai un Dainai bija un joprojām ir kā tēvs. Marks ir anglis, tāpēc Laima ģimenē runāja divās valodās. Kad meitenei bija 12, ģimene atbrauca uz Latviju, bet Markam patika ik pa laikam nomainīt mājokli. «Man šķiet, viņš manī un māsā ieprogrammēja dzinuli visu laiku būt kustībā. Man pat bail domāt, ka varētu dzīvot tikai vienā vietā,» atzīst Laima. 

Tuvojoties pilngadībai, vispirms Daina, tad arī Laima ieguva stipendiju mācībām Apvienotās pasaules koledžā. Pasaulē ir 18 šādu vidusskolu, Daina aizbrauca uz Norvēģiju, bet Laima — uz ASV, Ņūmeksiku. Pēc absolvēšanas Laima studēja mākslu universitātē Bostonā, pēc tam devās pie savas ģimenes, kas tolaik dzīvoja Londonā, bet drīz pēc tam atgriezās Rīgā, kur strādāja Rīgas Mākslas telpā un laikmetīgās mākslas centrā Kim? Vai jūs domājat, ka ar to beidzās viņas ceļojumi? Nē, kad 2015. gadā piedzima Laimas dēls, jaunā ģimene apceļoja 20 dažādas valstis, līdz apmetās uz dzīvi Vācijā, kur Laima maģistrantūrā studēja Minsteres Universitātē. Šogad aprīlī viņa atgriezās Rīgā, lai kļūtu par Kim? izpilddirektori un koordinētu izglītības programmu. 

«Es vienmēr esmu bijusi Laima no Latvijas. Tā man ir būtiska identitāte,» saka Laima, satikta saulainā rudens dienā. Viņa atceras, ka bieži vien pēc iepazīšanās sarunas biedri Amerikā mēģināja definēt, no kurienes ir. Nācās nosaukt vairākas valstis, jo aizvien vairāk cilvēku piedzimst multinacionālās ģimenēs, aug vienā, bet mācās, studē un strādā citās valstīs. Robežas starp nācijām kļūst nenoteiktas. Kāpēc Laimai bijis svarīgi noturēt savu latvietes identitāti, un kā viņai tas ir izdevies?

ASV atklāj mūsdienu mākslu

«Kad sāku mācīties Ņūmeksikā, līdz galam nesapratu, ka braucu prom no mājām. Nokļuvusi koledžā, uz Latviju nezvanīju mēnešus divus — tik ļoti man patika tas starptautiskais burbulis, kurā nokļuvu,» atceras Laima. Rīgas Kultūras vidusskola, kurā pirms tam viņa mācījās, Laimai arī patika, bet ASV koledžā bija iespēja izvēlēties, kādā līmenī visus priekšmetus apgūt. Mākslu Laima gribēja visaugstākajā. 

«Uzaugu ar intelektuālu māti un patēvu, kuri lasīja grāmatas, gāja uz operas izrādēm un izstādēm, pirka mākslu. Bet, kad aizbrauca uz Ņūmeksiku, spēcīgāk nekā Rīgā izjutu mākslas klātbūtni,» skaidro Laima. Mākslas skolotājs ļāvis skolēniem radoši izpausties jomās un tēmās, kas viņus aizrāva. 

«Mani, 18 gadus vecu meiteni, interesēja feminisms, piemēram, nodarbināja doma, kāpēc gan sievietēm pienākas noskūt visu apmatojumu. Mākslas stundās no žiletēm izveidoju korseti. Ar mani kopā mācījās puisis no Ungārijas, kurš nodevās fotomākslai, citu skolas biedru interesēja Marka Rotko māksla, un viņš gleznoja.»

Pēc koledžas Laima bija nolēmusi Si-monsa universitātē Bostonā studēt mākslu. Viens no lekciju kursiem bija mākslas vēsture, kas toreiz viņai saistījās ar kaut ko garlaicīgu. Bet studijas pilnībā mainīja Laimas priekšstatus, un drīz viņa to izvēlējās par galveno studiju priekšmetu. «Kāpēc?» pārjautā Laima. «Laikam tāpēc, ka manā mākslas vēstures izpratnē bija caurums. Latvijas izglītības sistēmā tik ļoti koncentrējas uz visu agrīno un klasisko! Neklausām Rotko, kurš ieteicis mākslas vēstures apguvi sākt no modernisma. Uz Kim? nāk cilvēki un prasa, kāpēc laikmetīgā māksla ir māksla, tā taču nav nekāda māksla! Tas nozīmē, ka jāatgriežas pie definīcijas, kas vispār tā ir. Vai Latvijas skolās iemācītā izpratne par mākslu nav pārlieku koncentrēta uz kaut ko vizuāli reprezentējošu un nav attālināta no konceptuālās mākslas? Tāpēc, ka arī man nebija izpratnes par mūsdienu mākslu, tā mani interesēja.»

Studenta vīza neļāva Laimai strādāt ārpus universitātes, tāpēc darbu viņa meklēja augstskolā. Latvietei piedāvāja kārtot mākslas vēstures pasniedzējas diapozitīvus. «Viņa nāca pie mums, nesot diapozitīvus pītā groziņā,» atceras Laima. «Bet es kā bibliotekāre vakaros tos sakārtoju pa gadsimtiem un mākslinieku vārdiem, turklāt varēju attēlus labi izpētīt.»

Vēlāk viņa strādāja universitātes mākslas galerijā par asistenti jeb tehnisko palīdzi. Laimas uzdevums bija arī baltos cimdos kārt pie sienām darbus, viņa iemācījās, kā pareizi nomērīt augstumu, lai mākslas darbs būtu labi apskatāms, kā piemeklēt rāmjus. Māksliniecei Filisai Evenai (Phyllis Ewen) iepatikās Laimas uzcītība, un viņa uzaicināja studenti par savu asistenti. Viens no latvietes pienākumiem bija sakārtot arhīvu, kas māksliniecei bija izveidojies 20 darba gados. «Piņķerīgs darbiņš, bet ļoti interesants. Uzzināju visu par viņas darbību,» stāsta Laima. «Mūsu starpā izveidojās mīļa draudzība un uzticība. Palīdzēju veidot viņas skulptūras un kolāžas, piedāvāju tās dažādām galerijām. Tajā laikā sāku praksi arī Masačūsetsas Tehnoloģiju institūta Lista vizuālo mākslu centrā, kur gādāju par finanšu piesaisti — rakstīju projektu pieteikumus.»

Paralēli studijām Laima gandrīz visu laiku strādāja, un nav šaubu, ka viņai bija nospriegota ikdiena. Taču pāris reizes gadā Laima gāja uz baznīcu. Nevis tāpēc, ka būtu kristiete, bet tāpēc, ka tajā bija latviešu draudze. «Dievkalpojumos bija tikai sirmgalvji un es, jo man vajadzēja dzirdēt latviešu valodu,» Laima ar smaidu atceras un piemin, ka visur, kur dzīvojusi, meklēja krievu veikaliņus, jo tajos var nopirkt biezpiena sieriņu Kārums.

Jādzīvo no mākslas vien

Kad Laima absolvēja universitāti, viņai piedāvāja laikmetīgās mākslas kuratores darbu mākslas patroneses Izabellas Stjuartes Gārdneres vārdā nosauktajā muzejā (Isabella Stewart Gardner Museum). «Bet sešu gadu laikā manī bija kaut kas sakrājies, un gribējās pabūt mājās pie ģimenes. Būtu bijis skaisti palikt Bostonā, bet es nekad savu dzīvi neesmu pakārtojusi karjerai,» saka Laima. 

Toreiz mamma un patēvs dzīvoja Londonā, un Laima devās pie viņiem, māsas un jaunākā brāļa. Darbu atrada jaunā mākslas galerijā Hackney. Dzīvojot Londonā, izmantoja iespēju biežāk nekā no ASV lidot uz Latviju. «Kad biju Rīgā, sapratu, ka tajā ir tik forša enerģija!» stāsta Laima. Apjautusi, cik ļoti viņai Amerikas gados pietrūka Rīgas arhitektūras un ēdiena, kādu var dabūt tikai Latvijā. Laima bija iedomājusies, ka viņai kā mūsdienu mākslas speciālistei Latvijā nebūs daudz iespēju. Tomēr urdošā galvaspilsētas dzīve liecināja par pretējo, un Laima, gadu nodzīvojusi Lielbritānijā, pārcēlās uz Latviju, lai strādātu Rīgas Mākslas telpā. 

Darbu 300 kvadrātmetru plašās telpās zem Rātslaukuma viņa apraksta kā pasakainu. Taču domstarpības starp Rīgas pašvaldības institūcijām bija radījušas bardaku, kura dēļ Laimu nepieņēma darbā oficiāli. Vairākus mēnešus viņa strādāja bez atlīdzības. «Dzīvoju draugu dzīvoklī un pārtiku no vecmāmiņas kartupeļiem. Atceros krīzes momentu, kad apjautu, ka man kontā ir 11 centu. Tuvākajai draudzenei Rīgā bija līdzīga situācija. Un tad abas sapratām, ka jādzīvo no mākslas,» smejot dzidrus smieklus, atzīst Laima. Jo Kaņepes Kultūras centrā un Kalnciema kvartālā koncerti bija bez maksas, tāpat arī daudzas festivāla Homo Novus norises un citi pasākumi. Lai piepelnītos, Laima nedēļas nogalēs pasniedza angļu valodas privātstundas.  

Tad viņa izlēma mūsdienu kultūras forumā Baltā nakts pieteikties brīvprātīgo darbam laikmetīgās mākslas centrā Kim? Centra darbinieki uzaicināja viņu iesaistīties vēl vairākos projektos, līdz mudināja palikt un veidot izglītības programmu. Uz Kim? pasākumiem pārsvarā nāk radoši cilvēki, kuriem ir priekšstats par mūsdienu mākslu, taču tie nevilina ļaudis, kuri par laikmetīgo mākslu neko nezina. Laima uzņēmās rīkot pasākumus bērniem, senioriem un daudzām citām sabiedrības grupām. Jebkuram, kurš kaut uz mirkli ir domājis par to, kas tad īsti ir māksla. Par centra izglītības programmu Laima gādā joprojām. Taču darbā Kim? radās četru gadu pauze, kurā viņa rūpējas par dēlu Kosmo un studēja Minsteres Universitātē. 

Vienmēr kustībā

Laima īsi izstāsta, ka pirms četriem gadiem piedzima dēls un, kad viņam bija četri mēneši, viņa ar mazo un bērna tēvu iekāpa mašīnā, lai trijatā apceļotu Eiropu. «Izbraucām 20 valstis, līdz apstājāmies Vācijā. Tur arī paliku trīs gadus,» saka Laima.

Viņa ātri saprata, ka ar mammas pienākumiem nepietiek, jādara vēl kaut kas. Tāpēc, atradusi Minsteres Universitātē maģistrantūras studiju programmu par nacionālisma un transnacionālisma jēdzienu, Laima sāka studijas, kurās īpaši  pievērsās tēmai, kā valsts un arī nevalstiskās institūcijas veicina nacionālās identitātes izpausmes mākslā. Maģistra darbā viņa pētīja, kā nācijas, arī latvieši, sevi prezentē Venēcijas mākslas biennālē. 

Šajā pavasarī Laima kopā ar dēlu atgriezās Rīgā un arī laikmetīgās mākslas centrā Kim?, lai strādātu ne tikai par izglītības programmu vadītāju, bet arī par izpilddirektori. Runājot abas vienojamies, ka laikmetīgā māksla ir Laimas kaislība. Viņa ir absolūti laimīga, strādājot centrā, kas veicina mūsu izpratni par mākslu, mudina to saprast un gribēt redzēt dažādās izpausmēs. «Laikmetīgajā mākslā ir kustība, un man patīk, ka visu laiku ir kaut kas jauns,» saka Laima.  

Kā dēls uztvēris dzīvesvietas maiņu? Laima pastāsta, ka pārmaiņas izraisīja mazu satraukumu, kas izpaudās nepieciešamībā pēc mammas apkampieniem, sapratnes un pacietības. Taču dēlam Latvijā ir daudz mīļu cilvēku — viņa vecāmamma, ko viņš sauc par Murmuru, mammas brālis un pusaugu brālēni, arī vecvecmāmiņa. Viens no iemesliem, kāpēc Laima ir Latvijā, — lai būtu kopā ar savu vecomammu.  «Radoša, skaista, nāk uz Kim? senioru dienās,» saka Laima. 

Jautāta, vai paliks Latvijā uz ilgu laiku, viņa vaļsirdīgi atbild — nav ne jausmas. Rīgā vienmēr būs viņas mājas, taču Laimas ģimene, pēc viņas vārdiem, ir «plūstoša». Pati ir dzīvojusi piecās valstīs, māsa Daina — septiņās, nupat pārcēlusies uz Ņujorku. Mamma Rita ir Rīgā, Marks ar savu jauno ģimeni — Norvēģijā. «Visa pasaule kļūst transnacionāla. Agrāk bijām viena no retajām ģimenēm, kas ik pa laikam maina dzīvesvietu, taču tagad tādu ir daudz,» saka Laima. «Man visi kolēģi kādu laiku ir dzīvojuši ārzemēs. Tā ir norma, un tas ir skaisti.»

Līdzatvestās atziņas

Kā visvairāk pietrūkst no dzīves ārpus Latvijas?
Smaidu. Tagad to ir vairāk nekā agrāk, jaunieši ir smaidīgi. Bet senāk, kad atbraucu uz Latviju un gāju pa ielu smaidīdama, daži uz mani noskatījās kā uz pilnīgu idioti.

Jauna lieta, ko iemācījās svešumā
Nezinu. Jau patēvs iezīmēja kaut kādus britu kultūras punktus manā dzīvē, bet Amerikā es amerikanizējos — pieņēmu draudzīgo komunikācijas stilu. Bet varbūt vienmēr esmu bijusi atvērta? Man nepatīk, ka sūdzas aiz muguras un nepasaka nepatīkamo tieši acīs. Visu var izrunāt. Un ne vienmēr nepatīkamais jāsaka kā kritika, var izrunāties arī konstruktīvi. Man patīk atklātība, uzticība, pozitīvas noskaņas attiecībās. 

Ko gribētu ieviest Latvijā?
Pirms dažiem gadiem man bija misija panākt, lai pārdevēja tuvākajā stūra veikalā ar mani sasveicinās un pasmaida, nevis stāv pikta. Anglijā, Amerikā un Vācijā cilvēki arī ar svešiniekiem labprāt parunājas un apmainās domām. Gribētu, lai tā būtu Latvijā. 

Sentimentāla lieta, kuru atveda sev līdzi
Kad mācījos Bostonā, un tas jau bija pirms gadiem desmit, brīvo laiku un naktis pavadīju grafikas studijā. Veidoju savus mākslas darbus, arī šo — mans dzejolis, rakstīts ar vasku uz koka. Kopš pārcēlos uz Londonu un vēlāk uz Rīgu, visi mani radošie spēki aiziet, lai izdomātu, kā māksliniekam īstenot viņu projektus.

The post Laima no Latvijas appeared first on IR.lv.