Neiespējamā misija izdevusies

Kā sīriešu bēgļu bērni izglāba mazu vācu ciemu. Un ciems izglāba sevi

The post Neiespējamā misija izdevusies appeared first on IR.lv.

Kā sīriešu bēgļu bērni izglāba mazu vācu ciemu. Un ciems izglāba sevi

Ielūgums bija riskants — mērs Franks Šulcs to labi apzinājās. Atvest sīriešu bēgļus uz nomaļu Vācijas ciemu, kur ir liels atbalsts galēji labējām antiimigrācijas partijām un kur daudzi vietējie jau tāpat jūtas kā otrās šķiras cilvēki?

«Pilnīgi traks!» secināja ciema friziere.

«Neiespējami!» bija pārliecināts kāds zemnieks.

Taču tas bija vienīgais veids, kā no slēgšanas paglābt skolu, kas ir Golzovas ciema centrs un dvēsele — gluži tāpat kā daudzās citās bijušās sociālistiskās Austrumvācijas apdzīvotajās vietās, kas kopš Berlīnes mūra krišanas zaudējušas trešdaļu iedzīvotāju.

2015. gada vasarā, kad Vāciju sasniedza simtiem tūkstošu patvēruma meklētāju, skolas vecuma bērnu skaits Golzovā noslīdēja līdz vēl nepieredzēti zemam rādītājam. Pirmās klases vairs vienkārši nebūtu. Un pavisam drīz nebūtu arī skolas, kas savulaik kļuva par pamatu lielam kinematogrāfiskam eksperimentam: Vācijas Demokrātiskās Republikas kinostudija DEFA tur 1961. gadā sāka filmēt dokumentālu seriālu Golzovas bērni par pirmklasniekiem, sekojot viņu pieaugšanai. Tas ilga līdz 2007. gadam, iekļūstot pat Ginesa rekordu grāmatā kā visilgāk filmētais kinodarbs.

Un tad mazajā Golzovā kopā ar vecākiem ieradās Kamala, Burhans, Hamza, Nura, Tasnims, Ritadžs, Rafīfs, Roa, mazais Muhameds un lielais Muhameds. Tie ir mūsu jaunie Golzovas bērni, deklarēja mērs. 

«Šie sīrieši izglāba mūsu skolu,» intervijā stāsta Šulcs.  Un var teikt, ka tādā veidā Golzova izglāba arī sevi.

Golzova ir Vācijas mikrokosmoss, vismaz aritmētiski. Šajā ciemā ar 820 iedzīvotājiem apmetās 16 sīrieši — līdzīga proporcija ir visā valstī, kura 2015. gadā uzņēma 1,5 miljonus patvēruma meklētāju. 

Interesants ir arī fakts, ka pēdējās vēlēšanās katrs ceturtais Golzovas iedzīvotājs nobalsoja par galēji labējo partiju Alternatīva Vācijai. 

Tajā pašā laikā var secināt, ka integrācijas process valstī darbojas. Statistika liecina, ka vairāk nekā trešdaļa ieceļotāju jau atraduši pastāvīgu darbu. 

Mulsums par torti

Četros gados kopš sīriešu ierašanās Golzova ir mainījusies uz labo pusi, piekrīt lielākā daļa vietējo. Vairākos pamestajos mājokļos atkal ir dzīvība. Kad skolas pārvaldniekam vajadzīga palīdzība rudens lapu savākšanā, pirmie brīvprātīgie parasti ir Fadi, Ahmeds un Mahmuds — trīs sīriešu tēvi. 

Kāds vecāks vācu kungs, kura mazbērni dzīvo simtiem kilometru attālumā, ikdienā daudz laika pavada ar trim sīriešu bērniem, par kuriem uzņēmies simbolisku šefību. Māca peldēt un makšķerēt. Bērni viņu sauc par opi.

Taču sākumā šādas idilles nebija. Kad mērs pirmo reizi sapulcināja ciema iedzīvotājus, lai pastāstītu par savu ideju uzaicināt sīriešus, sanākušo vidū bija liela skepse. «Es prātoju: nē, tas nedarbosies! Viņiem ir cita reliģija, viņu bērni pat nemāk normāli runāt vācu valodā,» atceras Marko Seidelts, kura 11 gadus vecā dēla klasei pēkšņi pievienojās trīs sīriešu vienaudži. 

Citi bažījās, ka iebraucēji būs skaļi un zags, izskanējušās sūdzības atstāsta mērs. 

Skeptiska bija arī Halima Taha. «Austrumvācija? Tu esi traka?» viņa atceras savu draugu reakciju, kad ģimene bija ceļā no bēgļu centra Berlīnē uz valsts austrumiem un šo jaunumu paziņoja pa telefonu no autobusa. 

«Viņi tur necieš ārzemniekus!» brīdināja draugi. «Tur ir bīstami!»

Tomēr abas puses izrādīja labvēlīgu iniciatīvu un bija pārsteigti, cik ļoti patīk cits citam. 

Kustīgā Taha (32), kurai ir trīs bērni, tagad runā vāciski ar vieglu reģionālo akcentu un atstāsta, cik ļoti priecājās par sagaidīšanu — mērs pasniedza puķes un rotaļlietas bērniem, izrādot jauno mājvietu. Ciema iedzīvotāji saziedoja sadzīves priekšmetus un mēbeles dzīvokļa labiekārtošanai, pat aļņa ragus. 

Pirmajā skolas dienā vācu bērnu vecāki sīriešu ģimenes sagaidīja ar lielu torti, nezinot, ka tobrīd ir ramadāns un islāma ticīgie dienas gaišajās stundās atturas no ēšanas. Iestājās mulsuma brīdis. Pēc tam visi sāka smieties un Taha sagrieza torti gabaliņos.  

Saviem bērniem jau kopš pirmās dienas Taha mācīja uz ielas vāciski sveicināt katru pretimnācēju. «Sākumā es pati daudz ko mācījos ar acīm,» par centieniem iedzīvoties stāsta iebraucēja.

Ģimene ir iegādājusies vācu aitu suni un audzē dārzeņus savā piemājas dārziņā, kas ir tradicionāla vācu pēckara aizraušanās. Tahas vīrs Fadi kopā ar citiem vīriem regulāri iet makšķerēt. 

Visi seši pieaugušie sīrieši ir atraduši darbu. Farmaceites Tahas diploms Vācija netiek atzīts, tāpēc viņa strādā pansionātā, kurā vakanču ir daudz — tāda ir modernās un strauji novecojošās Vācijas realitāte. 

«Viņi ir kļuvuši par svarīgu mūsu kopienas sastāvdaļu,» par sīriešiem saka skolas direktore Gabija Tomasa. Lūzuma punkts vietējo attieksmē notika 2015. gada oktobrī, tas ir, dažus mēnešus pēc pirmo sīriešu ierašanās. Saniknotie iedzīvotāji sapulcē skaļi apsauca reģiona politiķus, kuri bija atbraukuši, lai pārliecinātu vietējos skolas sporta zālē izmitināt vairākus desmitus gados jaunu bēgļu vīriešu. Negaidīti pēc mikrofona pasniedzās arī Taha. Arī viņa teica, ka ir nobažījusies par vīriešu izmitināšanu līdzās skolai un pansionātam, un apšaubīja ciema spēju absorbēt vēl vairāk bēgļu. «Es arī, es satraukums,» lauzītā vācu valodā paziņoja sieviete.

Pēc šī paziņojuma daudzi vietējie atmetuši savu kareivīgo noskaņojumu pret pirmajiem iebraucējiem. «Es uz to necerēju, taču viņi ir labi integrējušies,» saka Marko Seidelts, kuru pirms četriem gadiem māca nopietnas bažas.

Tikt pāri aizspriedumiem ir grūti, un Golzovas iedzīvotāji to labi zina. Kad pirms 30 gadiem krita Berlīnes mūris, austrumvācieši tika pie brīvības un demokrātijas. Taču burtiski vienas nakts laikā liela daļa zaudēja darbu, statusu un savu bijušo valsti. Daudzi no viņiem uzskata, ka valsts atkalapvienošanās patiesībā bija Rietumvācijas īstenota jaunu teritoriju pārņemšana, īpaši nerēķinoties ar vietējo interesēm un problēmām.

«Mūsu 40 gadus ilgā vēsture tagad ir noreducēta līdz [drošības dienesta] Stasi noziegumiem,» ar rūgtumu saka pensionāre Karina Kafidofa. Viņa norāda, ka vairākums rietumnieku nekad pat nav dzirdējuši par dokumentālo filmu Golzovas bērni, kura sekoja 18 bērniem no viņu pirmās skolas dienas 1961. gada augustā līdz pat 2007. gadam. Viņasprāt, filma ir ļoti niansēts dzīves vērojums komunisma režīmā. Bet rietumnieki tikai turas pie stereotipiskiem aizspriedumiem. 

«Mēs dzīvojām, mēs mīlējām, un mēs svinējām svētkus tāpat kā cilvēki citās vietās,» saka pensionētais traktorists Bernhards Guderjāns. Viņš pats bija viens no filmas varoņiem. 

Ja var uzskatīt, ka Golzovas bērni palīdz lauzt Rietumu aizspriedumus par austrumvāciešiem, tad var teikt, ka jaunie Golzovas bērni palīdz lauzt mītus par imigrantiem. 

Un izrādās, ka dažas lietas ir kopīgas. Daudziem austrumvāciešiem ir pašiem savs imigrācijas stāsts. Arī Golzovā savulaik ieradās cilvēki, kuri pēc Otrā pasaules kara bēga no vācu teritorijām tagadējās Polijas teritorijā. Viens no viņiem bija ciema bijušais mērs. 

«Sīriešu bērniem ir tāda pati dzīves pieredze kā vairākiem mūsu ciema sirmgalvjiem,» secina tagadējais mērs Šulcs. «Gan vieni, gan otri zina, kā skan tuvumā sprāgstošas granātas.» Mērs pamanījis, kā viņi nervozi saraujas, kad sākas salūts ikgadējā Saulespuķu festivālā.

Kā liela ģimene

Halima Taha nevēlas runāt par divus gadus ilgušo ģimenes ceļojumu no savām dzimtajām mājām Sīrijas ostas pilsētā Latākijā uz Golzovu. Viņai joprojām murgos uzplaiksnī skats, ko viņa no pārpildītās laivas redzēja Vidusjūrā — ūdenī peldošus bērnu ratiņus un pudelīti zīdaiņa barošanai.

Sīrijā viņas ģimene dzīvojusi pārticīgi. Tagad viņa vienkārši ir laimīga, ka ir dzīva. Reizēm, kad meita sāk sūdzēties par mājas kopšanu, jo, redz, Sīrijā viņiem bijusi sava apkopēja, Taha meitu stingri sagrābj aiz pleciem un atgādina: «Mēs tagad esam bēgļi. Bēgļi.»

Taču lielākoties jaunā dzīve ir laba, saka Taha. 12 gadus vecā meita Kamala un viņas brāļi Burhans (11) un Hamza (6) vāciski runā jau tik labi, ka ķīviņu laikā lieto pat vācu lamuvārdus. Viņu vācu draugi iemācījušies skaitīt līdz desmit arābu valodā. 

Pēc četriem gadiem ģimene plāno pieteikties Vācijas pilsonībai. «Šis ciems ir kā liela ģimene,» saka Taha. «Un mēs esam kļuvuši par šīs ģimenes sastāvdaļu.»

The post Neiespējamā misija izdevusies appeared first on IR.lv.