Zubra par metālistu

Romāns Jelgava ‘94 režisora Jāņa Ābeles versijā kļūst par kino stāstu, kurā trīsdesmitgadnieks atceras sevi pusaudža gados. Kas šajā pieaugšanas stāstā viņam šķiet patiešām svarīgi?

The post Zubra par metālistu appeared first on IR.lv.

Romāns Jelgava ‘94 režisora Jāņa Ābeles versijā kļūst par kino stāstu, kurā trīsdesmitgadnieks atceras sevi pusaudža gados. Kas šajā pieaugšanas stāstā viņam šķiet patiešām svarīgi?

Agri vai vēlu tam bija jānotiek — kādam bija jāuztaisa filma Jelgava ‘94. Kad Jāņa Joņeva literārais darbs 2014. gadā saņēma vispirms Latvijas, pēc tam Eiropas Literatūras balvu un kļuva par kulta romānu, daudzi gaidīja, kad uz lielajiem ekrāniem ieraudzīs vizualizētus romāna pirmos teikumus: «Ir 1994. gads. Nāk vīri rūtainos flaneļa kreklos. Jelgava sīc.» Un tad atskanētu šāviens, lode ietriektos grupas Nirvana līdera Kurta Kobeina galvaskausā, jo tieši tā taču sākas Joņeva romāns.

Nu tas ir noticis. Režisors Jānis Ābele ir pabeidzis piecus gadus ilgo darbu pie filmas. Uz pirmizrādi 17. septembrī Jelgavas Kultūras namā netiku — visas biļetes bija izpārdotas. Toties iespraucos preses seansā interesentu pilnā zālē Rīgā. 

Filmā skan Jelgavas underground mūzika, rosās garmatainie zēni rūtainos kreklos un saplēstos džinsos, ir arī stāsts par šāvienu Kobeina galvā. Tomēr filma nav romāna ekranizējums, drīzāk balstīta grāmatā attēlotajos notikumos. Un tā noteikti nav par Jelgavu 90. gadu vidū, lai gan uz ekrāna redzamā pilsēta ļoti līdzinās tai, kādu es, jelgavniece būdama, atceros to deviņdesmitajos. Par ko tad ir filma, un kāpēc tā būtu jāredz katram, lai cik vecs būtu un kādu mūziku klausītos, jautāju filmas režisoram.

Kā radās doma ekranizēt romānu Jelgava ‘94?
Ar grāmatu iepazinos, kad tā nebija populārāka par jebkuru citu jaunu latviešu literatūras oriģināldarbu. Visiem tagad šķiet, ka romāns iznāca un uzreiz kļuva superslavens. Bet tāds tas kļuva tikai pēc Eiropas Literatūras balvas saņemšanas. Arī ar Jāni Joņevu tikos vēl pirms tam.

Par šo grāmatu man izstāstīja kāda draudzene, kura teica: «Tev tas varētu patikt.» Es izlasīju, un patika. Visvairāk uzrunāja trešā daļa Pēc apokalipses, kurā autors pamostas savas dzimšanas dienas rītā jau kā pieaudzis cilvēks. Man grāmata nav par četrpadsmitgadnieka piedzīvojumiem, bet gan par to, kā 30 gadus vecs cilvēks atceras to, kā ir būt četrpadsmit gadus vecam. Jau pabeidzis Kultūras akadēmiju, gribēju izveidot filmu par pieaugšanu. Kad biju izlasījis grāmatu, sapratu — tur ir šis materiāls. Būt par metālistu — tas ir protesta veids, bet protests ir padsmitgadnieka būtība.

Kas ir filmas mērķauditorija: pusaudži, viņu senči, kas ar splīnu atceras sevi ādas vai džinsu jakās, vai varbūt daudz plašāks loks?
Tas ir jautājums producentiem. Mūsdienu kinopasaulē filmas ir jāveido noteiktām mērķauditorijām. Bet gribu cerēt, ka šī filma, tāpat kā grāmata, kļūs populāra to cilvēku vidū, kas piedzīvojuši deviņdesmitos, un patiks arī tiem, kas ir galveno varoņu vecumā.

1994. gadā jums bija četri gadi. Kā noorganizējāt sev ceļojumu laikā, lai līdz nervu galiem sajustu, kādi tad bija deviņdesmitie?
Filmu veidoju par jauniem cilvēkiem. Kādi viņi ir tagad, tādi bija 1994. gadā. Komandā bija divi cilvēki, kas strādāja ar vizuālo pusi: operators Aigars Sērmukšs un mākslinieks Aivars Žukovskis. Viņi abi ir Joņeva vienaudži, bijuši saistīti ar 90. gadu metālmūzikas subkultūru.

Kāpēc 90. gadu vidū jauniem cilvēkiem mūzika bija tik svarīga?
Jauns cilvēks, kurš ir sapratis, ka ir personība, meklē identificēšanos, un mūzika ir viens no pateicīgākajiem veidiem. Bija jāizvēlas — būt bariņā, kas klausās jauku mūziku un kurā ir smukie un veiksmīgie, vai piederēt pie tiem, kas protestē pret visu. Tikai ar laiku cilvēks saprot, ka nepietiek ar mūziku, lai saprastu, kas esi.

Ģirtam Šolim, kurš filmā tēlo metālmūzikas kasešu pārdevēju, 90. gados Jelgavā bija mūzikas grupa Frontline. Kā jūs izdomājāt radīt viņam tēlu?
Viņa varonis ir veidots no vairākiem grāmatas tēliem. Man vispateicīgākais skatītājs būs tas, kurš nebūs lasījis grāmatu.

Jo nebūs muļķīgā «kāpēc nav kā grāmatā»?
Man jau tas daudzreiz uzdots, vairs negribas atbildēt uz jautājumu, kāpēc filmā nav tieši tās epizodes, kas «man ir vismīļākā»? Katram cita vieta grāmatā ir vismīļākā. Romānā Jānis aizbrauc uz Biržu (nelegāla metālmūzikas ierakstu tirgotava mežā aiz Gaiļezera slimnīcas — red.) un sastop dažādus džekus, kas spriež par mūziku. Es no viņiem radīju metalomānu — kasešu tirgotāju, un Ģirts Šolis šai lomai bija brīnišķīgs aktieris. Viņš arī veidoja saspēli ar autentiskajiem pirmavotiem, kas man bija ļoti svarīga. 

Biržas epizodē ir redzami trīs Latvijas alternatīvās mūzikas elementi: Dambis (pankroka grupas Inokentijs Mārpls līderis — red.), Urbiks (Normunds Štefenhāgens no Jelgavas smagā metāla grupas Huskvarn — red.) un Poļiks (Viesturs Poļikarps, hārdroka grupas Rūsa līderis — red). Tā izrādu cieņu viņiem, kas toreiz bija jauni puiši un turpat Biržā tusēja. Filmā ir daudzas lietas, kas man ir kā rotaļa ar laiku. Piemēram, uz skatuves uzstājas folkmetāla grupa Skyforger, kuras mūziķi tagad jau pussirmi. Bet filmu nemēģinājām veidot kā autentisku 90. gadu materiālu. Notikumus atainojām tā, it kā redzētu tos caur atmiņu perspektīvu.

Pusmūžā var šķist aizkustinoši, ka jaunam cilvēkam ir «forši, ka dzīvē nav jēgas». Bet kāpēc pieaugšanas procesā ir jāizaug caur tādām skarbām izjūtām?
Tas bija 90. gadu pusaudžu veids, kā pieaugt. Es nekad to neteiktu tādā intonācijā kā tie džeki. Bet kaut kādā ziņā arī es uzskatu, ka dzīvei nav noteiktas jēgas. Citā intonācijā, bet es tam piekrītu.

Dzīve nav bulta, kas jāizšauj līdz noteiktam mērķim. Vai pareizi sapratu jūsu domu?
Labi teikts!

Tomēr mani urda doma, vai dzīvē, tāpat kā filmā, pieaugšanai vajadzīgi skarbi pārdzīvojumi? Ja nekas cits, tad kaut asinis no deguna vai lauzta kāja.
Filmas galvenie varoņi ir vecumā, kad cilvēks ir tik ideālu pilns, kā nekad. Un šiem ideāliem ir jāsaskaras ar pasaules realitāti. Ideāli laika gaitā nesalūst, bet pievīlējas. Ja salūst, tad ļoti žēl. Piemēram, filmas galvenajam varonim Jānim ļoti patīk klasesbiedrene Kristīne, viņa sirdī ir visskaistākās jūtas. Bet viņš saprot, ka tikai ar to nepietiek.

Kāpēc jūsu filmā tik liela nozīme ir romantiskām attiecībām?
Tā ir mana interpretācija, grāmatā romantiskās līnijas ir krietni mazāk. No filmas veidošanas viedokļa romantiskas attiecības nav obligātas. Bet man tās šķiet interesantas. Līdzīgu jautājumu man uzdeva, kad pabeidzu savu iepriekšējo filmu [7 miljardi gadu pirms pasaules gala], kas ir tikai par mīlestību, īsts love story. Citiem patīk trilleri, bet man mīlestība ir svarīga. Man arī šķiet, ka attiecības ir svarīgas tajā, kā cilvēks top par cilvēku.

Runājot par attiecībām — kā veidojāt stāstu par trīs draugiem, kas redzami arī uz plakātiem?
Pirmavots jāpārveido izstāstāmā scenārijā, un tas funkcionē pēc kinostāsta principiem. Izkopēt scenārijā viens pret vienu grāmatas notikumus nevar. Kopējas intereses ir tas, kas vieno draugus arī īstajā dzīvē. Mazais puika Jānis draugos meklē ne tikai alfa tēviņus, bet arī kaut kādu lirisko dzirksti. Tā izveidojas draudzība starp skarbo [Nāvi], jokdari [Zombi] un mazo gudrinieku [Jāni].

No 90. gadu metālmūzikas cienītājiem lielākoties izveidojušies inteliģenti cilvēki. Iespējams, pusaudžu gados viņus vienoja iespēja interesanti parunāt.
Taisnība. No metālistiem izauguši ļoti intelektuāli cilvēki. Iespējams, pusaudžu gadu skumšana par pasauli kopā ar gatavību protestēt nozīmē, ka jaunais cilvēks domā par pasauli. Tā ka metālmūzika ir labs sākums.

Vai tā ir taisnība, ka īstais Zombis jeb Ivars Diržinis atvēlēja jums savu dzīvokli, kur 90. gados notika romānā minētie tusiņi?
Jā. Dzīvoklī, protams, kaut kas bija pamainījies, piemēram, ielikti plastmasas logi. Bet 90. gadu plakāti vēl joprojām palikuši pie sienām, Ivara mamma nav radikāli mainījusi viņa istabu. Filmā Ivara dzīvoklis redzams trijās ainās: tajā, kur draugi klausās mūziku un runā par grupas izveidošanu, dzīvoklī notiek ballīte ar piepūšamo lelli, un trešā epizode, kurā Jānis atgriežas pie draugiem ar asiņojošu degunu.

Kā režisoram bija strādāt ar tik jauniem aktieriem, kādi bija filmas Jelgava ‘94 uzņemšanas laukumā?
Skaidrs, ka liela nozīme bija improvizēšanai. Aktierus atlasīja tādus, lai viņi pēc izskata, rakstura un uzvedības būtu līdzīgi savam tēlam. Lai nebūtu jātēlo, viņi visu laiku varētu atļauties būt viņi paši. Bet tik un tā ik pa laikam bija jāizdomā kaut kas jauns, lai panāktu, ka viņi izdara tieši to, kas vajadzīgs filmas epizodei. Bieži vien bija jāizmanto arī visiem režisoriem zināmā mānīšanās, kad epizodē kādam no filmētajiem visu līdz galam neizstāsta, citi rīkojas atbilstoši scenārijam, un tad noteiktā brīdī šis viens aktieris patiesi, netēlojot reaģē uz citu izdarīto.

Vai bija kaut kas no 90. gadu reālijām, kas tagadējiem pusaudžiem bija īpaši jāpaskaidro?
Jā, bija jāizstāsta, kā magnetofonā klausījās kasetē ierakstīto mūziku un kā ar zīmuli pārtina kasešu lenti.

Kā, jūsuprāt, atšķiras dzīves izjūta 14—15 gadu vecumā 90. gados un tagad?
Cilvēks būtībā maz mainās. Varbūt pirms 25 gadiem sabiedrībā bija izteiktāka hierarhija, tāpēc metālistiem bija, pret ko protestēt, bet tagad cilvēki ir daudz vienlīdzīgāki nekā toreiz. Man šķiet, ka toreiz jauniešiem bija daudz vairāk lietu, kas viņus pārsteidza. Tagad sociālajos tīklos var ieraudzīt vispārsteidzošākās lietas, «skrollē» tik telefonu un skaties. Bet tas, kā cilvēks pusaudža vecumā jūtas, iemīlas, kā dusmojas, kā grib būt labāki vai citādi, nemainās. Parunāju ar aktieriem filmēšanas pauzēs, un, protams, viņi lieto citādus izteicienus un vārdus nekā es pusaudžu vecumā, viņu hobiji ir atšķirīgi. Bet izjūtas nemainās.

Viņi klausās mūziku?
Jā, Nāve (tās atveidotājs Aleksis Tauriņš — red.) ir īsts metālists. Filmēšanai bija jānomaina tikai krekliņi ar uzrakstiem. Bet gariem matiem un saplēstos džinsos viņš staigā arī ikdienā.

Vai nav tā, ka 90. gadu vidū bija svarīgi, vai tu klausies popsu, grunge vai metālu, bet tagad informācijas pieejamība neliek vilkt tik striktas robežas starp vienu vai otru kultūru un jaunieši ir atvērtāki citādajam.
Jā. Vima Vendersa filmā Debesis pār Berlīni ir atainots filmēšanas process, kura starplaikos aktieri, kas tēlo ebrejus koncentrācijas nometnē, sapīpē kopā ar nacistu tēlotājiem. Mazliet radniecīga sajūta mani pārņēma filmēšanas laukumā, jo filmā Nāve ar rupjiem vārdiem pasūta skūtgalvjus, bet starplaikos viņi visi draudzīgi spēlēja novusu un pļāpāja.

Riskēju jūs nokaitināt, bet vai romānā bija tik smags kautiņš kā jūsu filmā?
Kautiņā ir apvienotas vairākas epizodes, kas ir romānā, tāpat kā filmā ir tēli, kuros ir apvienoti vairāki romāna varoņi. Joņevs arī nav lēcis pa logu ārā, bēgot no vecākiem.

Un Jānis romānā nepiedzīvo tādus strīdus ar vecākiem kā filmā.
Nē, filma nav Jāņa Joņeva biogrāfija. 

Bet kāpēc jums kā režisoram bija svarīgi parādīt, ka bēgšana no vecāku mājas ir daļa no pieaugšanas?
Tāpēc, ka laiks, kad cilvēks vairs nedara visu, ko liek pieaugušie, ir daļa no pieaugšanas.

Bet vai jaunie aktieri nebija paklausīgi?
Diezgan. Jā, arī es esmu dzirdējis, ka kādreiz pusaudži sēdēja zem tiltiem un sacerēja repu, bet tagad sēž mājās blakus mammas istabai un dzer tēju.

Filmā oriģinālmūziku spēlē [latviešu postroka grupa] Tesa, jo, pēc jūsu vārdiem, viņiem ir kinematogrāfiska mūzika. Ko tas nozīmē?
Tas nozīmē, ka viņu izpildītā mūzika labi saaug kopā ar kino materiālu. Kad aizgāju pie filmas skaņu režisora Ernesta Ansona un teicu, ka mums vajag oriģinālmūziku un ieminējos par Tesu, viņš bija sajūsmā. Viņš esot jau citus režisorus mēģinājis pierunāt izmantot Tesas mūziku, kas atdod vietu attēlam un stāstam. Tā neiebaksta ar pirkstu acī. Metālistiem nav kauns klausīties metālmūziku Tesas izpildījumā, jo pati Tesa izaugusi ar smago mūziku. Filmas mūzikas konsultants ir Dambis.

Bet Nirvana filmā neskan. Kāpēc?
Bija problēmas ar pasaules mūzikas konglomerātu. Mēs daudz un ilgi cīnījāmies, bet tiesības atskaņot kaut vienu Nirvanas dziesmu tā arī neieguvām. Pats personīgi sarakstījos ar filmā minēto [trash metālmūzikas grupu] Asphyx, tagad jau piecdesmitgadīgie holandiešu onkas teica: jā, lieciet filmā mūsu mūziku, mums tas būtu tikai gods! Bet viņu dziesmas autortiesības pieder Sony Music, un izdevniecībai ir pilnīgi «pofig», ko saka onkas, jo tas, ko mēs būtu varējuši samaksāt, ir tāda sīknauda, ka neviens uz mūsu vēstulēm neatbild.

Kāpēc jūs riskējāt pieaugušo lomām ņemt Jaunā Rīgas teātra un arī citas latviešu teātra un kino zvaigznes. Vai viņi neaizēno jaunos aktierus?
Nezinu. Piemēram, Andris Keišs ir jelgavnieks, kurš 90. gadu vidū dzīvoja Jelgavā. Filmā ir vismaz četri aktieri no Jelgavas: Keišs, Kaspars Gods, Ģirts Šolis, Kristians Kareļins. 

Laba līmeņa profesionāliem aktieriem ir spēja nevis zīmēties un lepoties ar saviem muskuļiem, bet strādāt pie tā, lai kopējiem spēkiem sanāktu laba filma.

Vai tagad pazīstat Jelgavu?
To nu gan esmu iepazinis, pa Jelgavu varu braukt bez jebkādām navigācijām. Mani arī Joņevs ir izvadājis pa pilsētu. Šajā pilsētā iemācījos, cik būtiski ir taisīt filmu ar cilvēkiem, ar kuriem kopā veidojam patiešām vienu un to pašu filmu. Starp citu, pirms Otrā pasaules kara Jelgava bija skaistākā Latvijas pilsēta.

Kura jums ir skaistākā Latvijas pilsēta?
Rīga. Bet katru reizi, kad aizbraucu uz Liepāju, priecājos, ka esmu tur. Žēl, ka neesmu no Liepājas.

The post Zubra par metālistu appeared first on IR.lv.