Stendera pētniece

Ar literatūrzinātnieci Māru Gruduli sarunājas Pauls Daija

The post Stendera pētniece appeared first on IR.lv.

Ar literatūrzinātnieci Māru Gruduli sarunājas Pauls Daija

Māra Grudule (1963) ir literatūrzinātniece, Dr. philol., LZA īstenā locekle. Līdztekus profesores darbam Latvijas Universitātes Humanitāro zinātņu fakultātē arī LU Literatūras, folkloras un mākslas institūta pētniece. Nozīmīgu monogrāfiju un plašu monogrāfisku pētījumu autore kolektīvajās monogrāfijās. Pašlaik saistīta ar Garlība Merķeļa 250. jubilejai veltītas konferences organizēšanu.

Pauls Daija (1984) ir Dr. philol., strādā LU Literatūras, folkloras un mākslas institūtā un Latvijas Nacionālās bibliotēkas Letonikas un Baltijas centrā. Grāmatu Apgaismība un kultūrpārnese (2013) un Literary History and Popular Enlightenment in Latvian Culture (2017) autors. Pēta vācbaltiešu kultūras vēsturi un latviešu grāmatniecību 18. gs. otrajā pusē un 19. gs. sākumā.

 

Latviešu literatūras vēsturē pastāv priekšstats par «senākā posma literatūru», dažkārt sauktu arī par «pirmsnacionālo» literatūru — reliģiska un laicīga satura grāmatām, kas sacerētas laika periodā no 16. līdz 19. gadsimta pirmajai pusei un kuru autori lielākoties bijuši Baltijas vācu mācītāji. Šis periods — bieži atradies literatūras vēstures perifērijā — jau daudzus gadus ir literatūrzinātnieces, filoloģijas doktores Māras Grudules redzeslokā. Pateicoties viņai, latviešu senākā posma literatūras vēstures izpēte ir ieguvusi starptautisku rezonansi, iekļaujoties Rietumeiropas kultūras vēstures kontekstos. 

Kāpēc ir būtiski mūsdienās interesēties par senākā posma latviešu literatūras vēsturi?
Var arī neinteresēties — nekas nenotiks. Var mierīgi piedzimt un nomirt, neko par to nezinot. No otras puses, daļa sabiedrības agri vai vēlu nonāk pie jautājuma — kas es esmu kā latvietis? Man ir sava valoda un kultūra, bet kāda tā ir un cik sena? Kas un kā to ir ietekmējis? 

Senākā perioda latviešu literatūra ir brīnišķīgs līdzeklis mūsu pašcieņas un pašapziņas celšanai. Līdzās reliģisko rakstu tulkojumiem 16. un 17. gadsimtā nevar nepamanīt vāciešu cieņu pret mūsu valodu, 18. gadsimtā — daļā vācu sabiedrības cieņu arī pret tautas kultūru plašākā nozīmē. Un šis process — mūsu valodas un kultūras pētīšana un izzināšana — turpinās arī 19. gadsimtā, to pamazām pārņemot pašiem latviešiem. 

Pārsteigums, ja ne vienmēr apbrīna jaušama latviešu tēlojumā vēl 20. gadsimta Baltijas vācu literatūrā — Zigfrīda fon Fēgezaka, Oskara Grosberga un Herberta fon Hernera darbos. Un tās ir latviešu īpatnējās, ļoti ciešās attiecības ar dabu. Fēgezakam un Grosbergam ir iemīļots bitenieka jeb biškopja tēls, fon Hernera meistarstāstā Lielais koks tieši latviešu un dabas attiecībām ir ierādīta būtiska loma, stāsts diemžēl latviski nav tulkots. Mūsu kultūrā vācieši ierauga kādu segmentu, kuru viņiem tā arī neizdodas izprast. Un tur nekādā gadījumā nav smieklu vai ironijas par latviešu «mežonību», kā mums varētu likties. 

Vai ir iespējams kopumā raksturot vācbaltiešu iespaidu uz latviešu kultūru? Viedokļi par to ir bijuši ļoti pretrunīgi.
Samērā ciešas saiknes Baltijas vācu un latviešu sabiedrību raksturo vēl līdz Otrajam pasaules karam, tomēr katrā laikmetā tās ir citādas. Varbūt kļūdos, bet, spriežot pēc tekstiem, visnotaļ līdzsvarotas tās varētu būt bijušas 17. gadsimtā. Tas diezgan skaidri nolasāms Salomona Guberta padomu grāmatā «mājastēviem» jeb lauksaimniekiem — tajā jaušamas pēcreformācijas laikmeta vēsmas, kas līdzi nes jau agrīnas sieviešu un vīriešu līdztiesības idejas, pievērš uzmanību kalpu un saimnieku attiecībām, norādot, ka zemnieki arvien būs izdarīgāki, ja saimē mājastēvs it visā būs pirmais paraugs vīriem un mājasmāte — sievām. 

Cieņpilnu attieksmi pret latviešiem un latviešu valodu redzam arī Manceļa darbos, neņemot vērā viņa kā mācītāja neiecietīgo attieksmi pret dzeršanu un māņticību. Taču situācija mainās. 18. gadsimts šajā ziņā ir daudz sarežģītāks, ar brāļu draudzēm Vidzemē latvieši jau piesaka savas tiesības kā tauta. Neaizmirsīsim, ka tas ir arī apgaismības laikmets, domas par to, kā risināt tālāk vācu un latviešu attiecības, atšķiras arī pašā Baltijas vācu sabiedrībā. Laikam ejot, latvieši kā nācija piesaka savas tiesības aizvien noteiktāk, aktualizējot jautājumu par varu un īpašumu. Protams, līdz ar to saasinās arī savstarpējās attiecības. 

Latviešu un Baltijas vācu attiecības, tajā skaitā 1905. gada revolūcijas cēloņus, ļoti precīzi savos rakstos ir atklājis Jānis Krēsliņš seniors — šajā laikā jau ir izveidojusies spēcīga latviešu zemnieku šķira, krietni pieaugusi turība pilsētas latviešu vidū. Pieaug prasības un pārliecība, ka materiālie labumi nav vienlīdzīgi sadalīti. Jāatceras arī tas, ka 1905. gadā latviešu nav nevienā no Kurzemes un Vidzemes pašpārvaldes institūcijām, kaut gan latviešu skaits Vidzemē vairāk nekā piecas reizes, bet Kurzemē gandrīz desmit reizes pārsniedz vāciešu skaitu. Protams, šāda situācija prasa pārmaiņas.¹ 

Arī starpkaru periodā par harmoniskām latviešu un vācu attiecībām runāt joprojām nav viegli. 19. un 20. gadsimta mijā aizsākusies Baltijas vācu modernās literatūras tulkošana latviski faktiski ar pavisam retiem izņēmumiem apsīkst periodā starp abiem pasaules kariem. Spriedzi, kāda tobrīd valda latviešu un vācu starpā, labi atklāj ne tikai nule Nacionālajā teātrī iestudētais fon Fēgezaka romāns — izrāde Baltijas gredzens —, bet arī īsa, precīza epizode Vizmas Belševicas romāna Bille ekranizējumā: tiem vācu un latviešu bērniem, kas Rīgā neilgi pirms Otrā pasaules kara kopā dodas meklēt leiputriju, būtu bijis jāizaug tepat Latvijā, bet tas tā diemžēl nenotiek.

Kas tevi aizveda tieši pie reformācijas, baroka un apgaismības laikmeta pētniecības? Atceros — lekcijās Filoloģijas fakultātē stāstīji par senākā posma latviešu literatūras vēsturi ar tādu aizrautību, ka tā pielipa arī mums, studentiem.
Šķiet, interese sākās filoloģijas studiju laikā. Tolaik studiju programma bija piecgadīga ar diviem virzieniem — literatūrzinātni un valodniecību —, semestra darbi bija jāraksta katrā no tiem, vienu gadu literatūrzinātnē, otru — valodniecībā. Neatstājās arī pārdomas — mans tēvs un māte bija mediķi, brālis studēja medicīnu, bet es biju izvēlējusies kaut ko pavisam citu. Kad bija jāraksta semestra darbs valodniecībā, tēvs ierosināja pievērsties medicīnas terminiem Gotharda Frīdriha Stendera vārdnīcā (1789). Toreizējam dekānam Reinim Bērtulim mājās bija Stendera vārdnīca, un viņš man to aizdeva vasaras brīvdienām. Lasīju, veidoju sev kartotēku un atklāju, ka arī vecā latviešu valoda ir ārkārtīgi dzīva — Stenders medicīnas terminus tulkojis tā, lai katram latvietim būtu skaidrs, ko tie nozīmē. Piemēram, tīkleni šodien saucam vienā vārdā, bet Stenderam tā ir «tas izstiepts autiņš acī, uz ko visas āra lietas atspīd», tik brīnišķīgi! Valodniecībā par Stendera vārdnīcu uzrakstīju arī diplomdarbu, tomēr kļūt par valodnieci man nenāca ne prātā. 

Pēc studiju beigšanas Gunārs Bībers mani aicināja sagatavot lekcijas LU Pedagoģijas fakultātē par latviešu literatūras senāko posmu. Viņš teica: tu esi pētījusi Stenderu, tātad pārzini šo laiku. Protams, tā nepavisam nebija. Lai uzzinātu ko vairāk un studentiem būtu interesanti (tās bija 80. gadu beigas, piemēram, Andreja Johansona lieliskās esejas Latvijā vēl nebija viegli pieejamas), kontekstam lasīju Aleksandra Grīna Pasaules vēsturi. Pēc tam aizstāvēju disertāciju un tā arī paliku pie šī perioda izpētes. 

Pēdējo gadu tava pamatdarba vieta ir LU Literatūras, folkloras un mākslas institūts.
Institūts, kas atrodas Latvijas Nacionālajā bibliotēkā, ir brīnišķīga, iedvesmojoša sala. Un pētniecība arī sagādā visvairāk prieka. Tāpat simpātiska šķiet kolēģu ieinteresētība un atbalsts. Tepat Letonikas stāvā mitinās virkne bibliotēkas pētnieku ar līdzīgām interesēm, vispārējā gaisotne ir ļoti rosinoša darbam. 

Savulaik īpaši uzsvēri, ka ir nepieciešams raudzīties uz latviešu literatūru starptautiskā kontekstā.
Šai tēmai līdzi nāk jautājums par to, kādā valodā publicēties, un par starptautiskās datubāzēs indeksētām publikācijām. Manuprāt, būtu jāatrod saprātīgs vidusceļš. Nenoliedzot nepieciešamību pēc starptautiskas atpazīstamības, prestižām ārzemju publikācijām un sakariem ar ārzemju zinātniekiem, būtu vienlīdz jānovērtē arī padziļinātu pētījumu publikācijas latviešu valodā. Reizē ar pētniecību latviski tiek kopta zinātnes valoda un attīstās terminoloģija. Pretējā gadījumā (un diemžēl šāda tendence nereti parādās) angļu vai vācu programmu vai augstskolu beidzis vai ilgāku laiku ārzemēs pavadījis apdāvināts jauns latviešu pētnieks latviešu konferencēs vairās piedalīties, vai arī par saviem pētījumiem latviski runā smagnējā un sarežģītā valodā. Visai bieži tiek tieši tulkots no citas valodas vai netulkots nemaz, jēdzieniem un parādībām tikai pieliekot latviskas izskaņas, tā ka klausītājs teikto pat nesaprot. 

Kā attīstīsim zinātnisko latviešu valodu, zinātnes terminoloģiju, ja paši zinātnieki šajā procesā neiesaistīsies? No otras puses, mēs arvien pārāk maz lepojamies ar to, kādu lielisku, arī starptautiski interesantu kultūru un kultūras vēsturi pārstāvam — latviešu kultūra bez sakariem ar vāciešiem, poļiem, zviedriem, krieviem, igauņiem, lietuviešiem un daudzām citām pasaules tautām nav iedomājama. Tas rosina uz abpusēji auglīgu sadarbību. Stendera trīssimtgadei veltītā konference 2014. gadā izvērtās par interesantu atklājumu vairākiem Vācijas pētniekiem, viņi savukārt aktualizēja tēmas, kuras iepriekš nepārzinājām mēs.

Pagājušajā gadā klajā nāca tevis sastādīta kolektīvā monogrāfija par Gotfrīdu Frīdrihu Stenderu. Vai arī nākotnes plāni saistīti ar šīs personības izpēti?
Stendera vācu fabulu un dziesmu tulkojumi, viņa Augstas gudrības grāmata ved latviešus prom no pierastā priekšstata, ka grāmatas galvenokārt ir reliģiska satura, tamdēļ izmantojamas baznīcā vai mājas svētbrīžos. Stenders ir arī neparasti daudzpusīgs. Viņš ir daudz ceļojis — Hamburga, Braunšveiga, Kēnigslutera, Pēterburga, tie ir tikai daži no pieturas punktiem — un vērīgi sekojis jaunumiem literatūrā, valodniecībā, pedagoģijā, bet ne tikai. Jautājumu loks, kas viņu interesē, ir ļoti plašs, ne visu esam jau apzinājuši. Protams, ļoti daudz kas jau ir darīts, ir Zigrīdas Frīdes lieliskā monogrāfija Latvis (2003), taču pēdējos gados atklājušies jauni Stendera darbības aspekti, skaidrāk iezīmējušies arī viņa dzīves eiropeiskie konteksti, piemēram, dzīvojot Kopenhāgenā, Stendera līdzdalība t. s. tehniskajā apgaismībā, radot pirmo aprakstu par mehānisko veļasmašīnu vācvalodīgajā telpā. 

Pašlaik strādāju ar Stendera alķīmijai veltīto manuskriptu, kas glabājas Tartu Universitātes bibliotēkā. Stendera un alķīmijas saikne ir zināma, bet manuskripta saturs līdz šim plašākam lasītāju lokam nav bijis pieejams. Un arī alķīmija ir viens interesants apgaismības virziens. Ir doma šo apcerējumu tulkot latviski un publicēt abās valodās ar komentāriem. Kolēģis no Minhenes profesors Klauss Prīzners (Claus Priesner), apgaismības alķīmijas pētnieks, būtu gatavs rakstīt priekšvārdu. Izdevumā ir ieinteresēts arī profesors Valdis Pīrāgs. Viņš uz Stendera tekstu raugās filozofiskās alķīmijas kontekstā, kas saistīta ar garīgo izaugsmi un attīstību. 

Kā apgaismības racionālisms saistās ar alķīmiju?
Runājot par izglītības vispusību, pašizglītība un garīgā izaugsme kaut kādā ziņā nevar būt racionāla vien. Turklāt 18. gadsimtā pasaule vēl ir neizzināta. Stenders uzmetumā Reliģijas patiesībai (1765) raksta, ka, piemēram, procesi, kas saistīti ar elektrību, cilvēkam nav izprotami, bet ir apbrīnojami kā dievišķa izpausme². Līdzās šim manuskriptam Stenderam ir arī Augstas gudrības grāmata (1774). Kad viņa dēls Aleksandrs Johans Stenders 1796. gadā to sagatavo jaunā, papildinātā izdevumā, viņš jau sniedz gan elektrības izskaidrojumu, gan pirmo zibensnovedēja aprakstu latviešu valodā. Cilvēka alkām izzināt pasauli un sevi nav robežu. 

Kādi vēl Stendera darbības aspekti atklājušies?
Kā piemēru var minēt Johana Gotfrīda Herdera atbildes rakstu Stendera publikācijai par svēto Trīsvienību (abi anonīmi, 1766)³, līdz šim ne tikai Herdera raksts, bet arī tik cieša Herdera un Stendera saikne nebija zināma. Tāpat būtu pārvērtējamas Stendera un latviešu folkloras, konkrētāk — pasaku, saiknes. Latviešu tautas pasakas tika pierakstītas 19. gadsimtā. Nenoliedzot, ka daudzas no tām ir senas cilmes, ka daudzas ietver arī daudzām tautām kopējos t. s. ceļojošos motīvus, pārskatot Stendera darbību kopumā, tomēr jādomā, ka viņa Pasakas un stāsti (1766) ir vēl viens literārās pārneses piemērs no 18. gadsimtā vācvalodīgajā telpā ārkārtīgi populārā fabulas žanra. Domāju, ka Stendera krājuma un latviešu tautas pasaku kopējie motīvi vairāk saistāmi ar pirmo folklorizēšanos, nevis Stendera pierakstiem no «tautas mutes». Bet te vēl nepieciešams rūpīgs darbs.

Līdzīgi interesantu, jaunu lauku pētniecībai piedāvā Stendera ziņģu melodijas. Līdz šim ziņģes esam uztvēruši kā Stendera dzeju. Tomēr 18. gadsimtā un arī vēlāk tās tika dziedātas, visām ir norādītas melodijas. Vācu pedagogi, Stendera laikabiedri, uzsver, ka dziesma, ritms, lietojot izplatīto metaforu par cukuroto tableti, arī palīdz pamācības labāk novadīt līdz uztvērējam, trūcīgāk izglītotam zemniekam vai amatniekam. Gandrīz vienlaikus ar Herdera «tautasdziesmas» jēdzienu rodas arī jēdziens «dziesma tautas ritmā» — satura un ritma ziņā vienkārša un prātu vai sirdi «izglītojoša» dziesma. Šādā aspektā būtu vērts arī papētīt latviešu dzejas vēsturi (kad pazūd saikne ar mūziku un dzeja kļūst par lasāmu tekstu un kāpēc?) un pašas ziņģes attīstības vēsturi līdz mūsdienām.

Ir jau arī Stenderam tieši rotaļām domātas dziesmas.
Jā, Tēvu dancis, Sliņķu dancis… Stenders pats raksta, ka tad, kad Vārenbrokas skolā ieviesa dziedāšanu un deju dziesmas, bērniem uzreiz bija lielāks prieks. Ārkārtīgi interesanti ir arī tas, kas latviešu literatūrā notiek turpmāk — Jura Alunāna Dziesmiņās (1856) laba tiesa tekstu ir tā laika vācu sabiedrībā populāras dziesmas, pietiek minēt tikai Heines Loreleju. Vēl līdz pat 19. gadsimta otrajai pusei latviešu dzejā dominē dziesma. Jāņa Ruģēna, Lapas Mārtiņa, pat Ausekļa krājumā, kas pirmais lieto Kronvalda radīto vārdu «dzeja» — Dzeijas no Ausekļa (1873) —, vairākiem dzejoļiem ir norādīta melodija, un Auseklis jau arī pats nereti savus darbus raksta ar piedziedājumiem, Beverīnas dziedonis te ir klasisks piemērs. Būtu interesanti saprast, kurā brīdī dzeja kļūst par atsevišķu, patstāvīgu, lasīšanai domātu tek-stu. Starp citu, Jānis Cimze vēl 1859. gadā Mājas Viesī raksta, ka «grāmatas paliek kungu plauktos un nekāpj zemē, jo viņām trepju, proti, meldiņu trūkst. Dziesma bez meldiņa ir priekš zemnieka kā miesa bez dvēseles». 

Atgriežoties pie Stendera — kā latviešu lasītāji uzzināja melodijas?
Domāju, ka melodijas nāca no muižas. Tur tās vispirms dziedāja vācieši un dzirdēja arī latvieši. Zinot, ka latviski izdoto Augstas gudrības grāmatu lasīja vācu jaunieši, nav neiespējams, ka arī Stendera ziņģes dziedāja vācieši. Starp citu, pirmajā ziņģu izdevumā visas melodijas ir norādītas vāciski, arī satura rādītājs ir vācu valodā. Otrajā izdevumā daļai ziņģu melodijas jau ir latviski. Acīmredzot tās jau arī latviešu dziedātāju vidū ir zināmas. 

Tas atgādina arī Latvijā pazīstamā igauņu filozofa un literāta Jāna Unduska tēzi, ka senākā posma literatūrai vienmēr bijis starpadresāts — vācu vidusšķiras lasītājs.
Jā, domāju, ka tā ir, ļaudis muižā dzīvoja blakus. Māteru Jura romānā Sadzīves viļņi (1879) sulaiņi vai kučieri «šķērso» vācvalodīgo un latviešu telpu. Un Māters nav vienīgais, Zeiboltu Jēkaba romānā Caurie ziedi (1913) latviešu zemnieku kāzās piedalās muižas skroderis un māca vācu rotaļu. 

Grāmatniecības vēsturniekam Aleksejam Apīnim veltītajā konferencē reiz teici, ka būtu vērts īpaši pievērsties margināliem tekstiem literatūras vēsturē.
Margināls teksts, protams, ir nosacīts apzīmējums. Tas ir teksts, kuru par tādu ir padarījuši literatūrvēsturnieki. Vienmēr ir kādas apstākļu sakritības, kas to vai citu tekstu aktualizē, bet nereti turpat līdzās atrodas ne mazāk interesanti darbi. 

Brāļu Kaudzīšu Mērnieku laiki (1879) ir izcils darbs, bet tajā pašā gadā iznāca arī Māteru Jura romāns Sadzīves viļņi, kuru šodien iespējams pētīt ar ne mazāku interesi. Šogad Latvijas Universitātē tika aizstāvēts bakalaura darbs par interjera priekšmetiem šajā romānā, kur neliela, bet svarīga loma ir klavierēm. Skatoties gadsimta garumā, nolasāms, kādas pārmaiņas piedzīvojusi latviešu sabiedrība: 19. gadsimta sākumā klavieres jau ieņem stabilu vietu turīgu Baltijas vāciešu mājokļos, taču gadsimta pirmajā pusē tās jau piemin arī latviešu prese. Gadsimta otrajā pusē Matīss Kaudzīte polemizē ar Ausekli par tautasdziesmu lomu latviešu literatūrā un atkal piesauc klavieres, šoreiz jau kā modernā laikmeta simbolu, pie kurām, pēc viņa domām, tautasdziesmu dziedāšana vairs neiederas. Māteru Jura romāna klaviermūzika jau kļūst par abu galveno varoņu — latvieša Felzenberģa un vācietes Klotildes — dvēseļu valodu. Protams, tā ir sekošana vācu paraugam, bet arī ceļš uz kultūras pasauli plašākā nozīmē. 

Vita Zelče ir izpētījusi, ka daudziem tautas atmodas laikmeta darbiniekiem sievas bija vācietes. Viņa pamatoti secina, ka šādas laulības nozīmēja ne tikai integrāciju vācu aprindās, bet arī manieru un uzvedības skolu. Rūdolfs Blaumanis, strādādams vācu avīzēs, šo skolu ir labi apguvis un ved latviešu rakstniekus, savus kolēģus, ciemos pie Baltijas vācieša Viktora fon Andrejanova. Andrievs Niedra atceras, kā Blaumanis pirms tam viņiem pārbaudījis nagu un apkaklītes tīrību. 

Latviešu un vācu līdzāspastāvēšana un savstarpējās attiecības — apbrīna, naids, alkas, mīlestība — tas viss tur ir, turklāt nereti no abām pusēm. 

Cik lielā mērā Stenders un nacionālās literatūras pamatlicēji, tavuprāt, ir pazīstami šodien?
Jauni cilvēki vairs nezina, skolās par to tikpat kā nerunā. Bija laiks, kad studenti zināja Latvijas vēsturi un kopumā arī latviešu literatūras sākotni, tad jauca Garlību Merķeli un Georgu Manceli, bet joprojām vismaz zināja. Mūsdienās ir palicis tikai Stenders. Un, izstiepies vai saraujies, jauniem cilvēkiem latviešu literatūra sākas ar Juri Alunānu un Dziesmiņām — līdz tam nav nekā. 

Vai redzi sava darba turpinātājus? Kāda aina paveras universitātē?
Kaut arī lekciju skaits ir samazināts, arī pēc pāris mēnešu studijām, kas vecajai literatūrai universitātē atvēlēti, arvien tomēr atrodas kāds, kam tas ir bijis interesanti. Pirms pāris gadiem Estere Ķere-Kalks, kuras radi cēlušies no Saldus puses, pirmoreiz lekcijās izdzirdēja par Stendera Augstas gudrības grāmatu un pamanīja to savās mājās ar vecvectēva skolotāja ierakstu. Viņš acīmredzot mazo sējumiņu bija izmantojis stundās. Estere uzrakstīja lielisku semestra un arī bakalaura darbu par Stendera grāmatu, par kuru šķita, ka jau visu zinām. 

Tavā redzeslokā ir arī vācbaltiešu modernā literatūra. Kāda vēsturiski ir bijusi latviešu sabiedrības interese par to?
Mērķtiecīgas vēlmes ar to iepazīstināt tā īsti nav bijis nekad. Arī mūsdienās ir tulkoti atsevišķi darbi, radīts priekšstats par dažiem rakstniekiem, bet ne procesu kopumā. 

Visvairāk literatūras tika tulkots 19. un 20. gadsimta mijā līdz Pirmajam pasaules karam, kad dzīve vienā skolas solā nolika blakus vāciešus, ebrejus un latviešus. Tomēr mums, tāpat kā paradoksālā kārtā arī pašiem Baltijas vāciešiem, viņu literatūra bija tikai reģionāla, provinciāla literatūra. Kāpēc lasīt vietējos vāciešus, ja var iepazīties ar Rietumeiropas kultūru? Par latviešu literatūru faktiski rakstīja tikai viena vietējā vācu avīze, tikai daži latviešu apskatnieki — par Baltijas vācu kultūru. Runājot par vācbaltiešu eliti, no kuras arī cēlusies laba daļa vācbaltiešu rakstnieku, — viņu acīs latvieši joprojām bija un palika zemnieki. 

No otras puses, latviešu inteliģencē vērojama ignorance pret vācbaltiešu un — arī plašāk — vācu kultūru. Te spilgts piemērs ir Edvarts Virza, kas vācieša vārdu pat nelieto savās publikācijās, — Baltijas vācu rakstnieks Oskars Grosbergs, kurš, iespējams, cēlies no latviešiem, Virzam ir «citas tautas» pārstāvis. 

Tādējādi Johana Mihaela Reinholda Lenca, Eiropā vistālāk aizskanējušā Baltijas vācu — Cesvaines mācītāja — dēla, pāris dzejoļi pirmoreiz atdzejoti tikai Otrā pasaules kara laikā, bet pilna lugu izdevuma latviešu valodā nav. Alvis Hermanis 2012. gadā Zalcburgas festivālā ar lieliem panākumiem iestudēja Cimmermana operu Zaldāti, bet to, ka operas libreta pamatā ir tā paša Lenca luga, nezina gandrīz neviens. 

Ne tikai Stenderu, arī Baltijas vācu kultūru mums vēl pētīt un pētīt. 

Pēdējā laikā iznācis krietns skaits grāmatu, kas veltītas kādai apdzīvotai vietai vai pat vienai muižai. Tās nereti ļauj ieraudzīt visu bagāto dažādu kultūru spektru, kas konkrēto vietu veidojušas. Tūlīt Latvijas Nacionālajā bibliotēkā atklās izstādi par muižu bibliotēkām. Vācu kultūra cauri gadsimtiem tepat mums blakus ir stiprinājusi saikni ar Rietumeiropu un, iespējams, pat palīdzējusi neizšķīst lielajos pārmaiņu laikos citās tautās. Lai kādas kurā brīdī bijušas mūsu savstarpējās attiecības, kopumā mums kā tautai tas nācis par labu.

¹ Sīkāk: Jānis Krēsliņš. Raksti, 2. sējums. Vēstures vārtos. Rīga: Valters un Rapa, 2006.

² Šī vieta manuskriptā: viele Dinge in der Natur, die uns unbegreiflich bleiben. Das elektrische Feuer u.d.g.m. Indessen erkennen wir doch manches von der besondern göttlichen Vorsehung und Regierung, wenn wir drauf acht haben, mit Bewunderung. Tulkojums: «ir daudzas lietas dabā, kas paliek mums netveramas. [piemēram], elektriskā uguns u. tml. Caur tām mēs, ja vien pievēršam tām uzmanību, tomēr ar apbrīnošanu iepazīstam kaut ko no dievišķās providences un valdīšanas.» 

³ Sīkāk Jorka Gotharta Miksa rakstu krājumā Gothards Frīdrihs Stenders (1714—1796) un apgaismība Baltijā (2018).

Māras Grudules nozīmīgākie darbi

Sarakstījusi nodaļu Vācbaltiešu literatūra 1890—1939 grāmatā Vācu literatūra un Latvija, 1890—1945 (2005)

Sarakstījusi nodaļu Igauņi un lietuvieši — kultūra un literatūra latviešu grāmatās un periodikā 17.—19. gadsimtā grāmatā Latvieši, igauņi un lietuvieši: literārie un kultūras kontakti (2008)

Sastādījusi grāmatu Kurzemes dzejnieks Kristofors Fīrekers: dzīve un dziesmas (2015)

Monogrāfija Latviešu dzejas sākotne 16. un 17. gadsimtā kultūrvēsturiskos kontekstos (2017)

Kolektīvās monogrāfijas Gothards Frīdrihs Stenders (1714—1796) un apgaismība Baltijā Eiropas kontekstā (2018) sastādītāja

Piedalījusies hronikas Cilvēki un notikumi latviešu zemēs no ledus aiziešanas līdz Latvijas valstij (2018) izveidē 

Piedalījusies Georga Elgera grāmatas Geistliche Catholische Gesänge (1621) faksimilizdevuma sagatavošanā (2018)

The post Stendera pētniece appeared first on IR.lv.