Utopisks aicinājums?
Latviešu valodā izdotā franču kibernētiķa un mākslinieka Bernāra Sordē grāmata ir meditācija par mūsdienu anēmijas saknēm un sekām. Sordē uzskata, ka ir jāmaina dominējošais priekšstats par valdošo subjektu — cilvēku — kā būtībā pašpietiekamu, individuālistisku, egoistisku būtni. Cilvēks rodas nevis sevī, bet caur otru, ir vienmēr saistīts ar to. Antropologi jau izsenis norāda uz sabiedrībām, kurās sociālie pieņēmumi par personas uzbūvi ir plūstoši un izplūduši — ikviens no mums ir tikai rezultāts tam sociālo attiecību kopumam, kas mūs ieskauj. Sordē cenšas iet tālāk, norādot uz cilvēka iekļaušanos dabā — nepieciešamību sekot tās ritmam.
Šis solis sasaucas ar vairāku zinātnieku pasludināto antropocēnu — jaunu ģeoloģisku laikmetu, kurā cilvēka aktivitāte skar katru apkārtējās vides molekulu, un nepieciešamību novērst katastrofālās klimata pārmaiņas. Sordē iecerētais subjekts ir pārteritoriāls, universāls un atvērts «bezgalīgai citādībai». Nav šaubu, ka šis sentiments ir izplatīts izglītotu, sociāli mobilu ļaužu aprindās. Tomēr, kā norādu tālāk, tā, manuprāt, nav atbilde uz aktuālajiem politiskajiem izaicinājumiem.
Sordē veic intriģējošu manevru: viņš izceļ migrantu kā esošās sistēmas noteicošo upuri, vienlaikus to pozicionējot kā nākotnes struktūru būtisku sastāvdaļu. Autors tic, ka «viņu [migrantu] misija ir veidot citu pasauli», viņu pagātne ir cilvēces pagātne un savos nelabvēlīgajos likteņos tie vēstī visas sabiedrības nākotni. Uz paradoksālo subjektu — migrants vai bēglis — jau norādīja Hanna Ārente pēc Otrā pasaules kara, kā arī Džordžo Agambens, uz kuru atsaucas Sordē. Manuprāt, šis produktīvais virziens tomēr pieprasa svaigu skatījumu. Lai šo subjekta pozīciju padarītu patiesi pilnvērtīgu, iespējams, to nepieciešams vispārināt.
Zviedru profesors Čārlzs Vulfsons (Charles Woolfson) runā par austeriātu (austeriat) — cilvēku grupu, kuri ir spiesti migrēt savas valsts publisko finanšu pārvaldības dēļ. Pie šīs kategorijas neapšaubāmi pieder arī liela daļa Latvijas iedzīvotāju, kuri pameta valsti «taupības politikas» dēļ. Austrumeiropa, Ziemeļāfrika, kā arī vairākas citas pasaules valstis ir strukturāli ekvivalentās pozīcijās. Cilvēku eksports ir neizbēgamas sekas fundamentāli ierobežotai publiskā sektora finanšu kapacitātei. Turklāt migranta subjekta pozīciju var vispārināt vēl plašāk: vai tie, kas paliek savās vietās, arī neiemanto šī subjekta īpašības — nenoteiktību, ticības zudumu un sociālo saišu sairumu? Varbūt migrantu raksturo ne tik daudz teritoriāla transformācija, cik totāla iekšējās un ārējās dispozīcijas maiņa? Kādas politiskās sekas būtu šādam skatījumam?
Piekrītu Sordē diagnozei jautājumā par politiskās vides problēmām: impēriju ambīcijas, autoritārisma uzplaukums, fundamentālisma izplatīšanās un monokultūras (vienveidīgas domāšanas) krīze. Tomēr neesmu pārliecināts, vai viņš piedāvā korektu redzējumu attiecībā uz nepieciešamajiem risinājumiem. Autors atklāti ierakstās kristietības intelektuālajā tradīcijā, kas uzsver universālismu un zināma veida ideju globalizāciju. Sordē aicina atbalstīt kosmopolītismu, sakot «nē» nacionālismam; novērst nevienlīdzību, uzsverot solidaritāti un autonomiju; veidot Pasaules universitāti un Pasaules lauksaimniecības politiku. Kopumā idejas ir patīkamas, un, iespējams, nav produktīvi pieprasīt, lai autors apraksta praktiskus soļus ceļā uz to īstenošanu, tomēr — kā šos cēlos mērķus sasniegt? Vai tie paredz Pasaules valdību? Vai arī pašregulējošu vietēju pārvaldību? Sordē bieži piemin finanšu hegemoniju (tēma, kas vēsturiski ir cieši saistīta ar kristietības rašanos, lai gan autors izvēlas šo asociāciju neparādīt), taču lasītājs grāmatā neatradīs idejas par to, kā mainīt naudas rašanos un apriti, sekmēt tās likvidāciju.
Ļoti iespējams, Sordē nemaz nevēlas sniegt praktiskus padomus, aicinot uz vispārēju konceptuālu skatījuma maiņu. Tomēr ir svarīgi norādīt, ka tieši «dzīves formu universalizēšana», «jauna izpratne par robežām» un atvērtība migrācijai ir perspektīvas, kas iedveš raizes vairumam iedzīvotāju. Materiāli spiedīgie apstākļi, parādu verdzība, slikta veselības aprūpe ir tieši šķēršļi spējai iztēloties tādu pasauli, kas ir radikāli atvērta visam un visiem. Iespēja sasniegt jaunu apziņas formu bieži vien izrādās privilēģija, kam piekļūt var tikai daži. Pārējie turpina cīnīties par izdzīvošanu. Tie meklē ne tikai materiālu, bet arī garīgu drošību, kas tiek rasta esošajās robežās — gan fiziskajās, gan arī konceptuālajās. Spiediens no tām atteikties var izrādīties politiski ačgārns solis.
Tas, ka Sordē darbi tiek lasīti un popularizēti Latvijā, ir vērā ņemami, jo savā ziņā viņš aicina uz tādu kā transcendentālu komunismu: uz to nepārprotami norāda idejas par piederību pasaules enerģijas tīklam un atteikšanos no tiesībām uz privātīpašumu un centieni pārvarēt esošās politiskās kategorijas. Vai tas nozīmē, ka cilvēki — iespējams, neverbālā, intuitīvas izjūtas līmenī — nebūt nav negatīvi noskaņoti pret vienlīdzīgāku sabiedrību, taisnīgāku bagātības pārdali un līdzjūtīgāku sociālo politiku?
Andris Šuvajevs (1991) ir politikas un ekonomikas pētnieks, studējis sociālo antropoloģiju Oksfordas Universitātē, iegūstot maģistra grādu. Pievērsies Latvijas ekonomisko problēmu izpētei. Pašlaik fokusā atjaunotās Latvijas valsts veidošanās 90. gadu sākumā.
The post Utopisks aicinājums? appeared first on IR.lv.