Atpakaļ vasarā

Pēc padsmit ārzemēs pavadītiem gadiem arhitekts Harijs Alsiņš ar ģimeni atgriezies uz dzīvi Latvijā un vasaru bauda Lapmežciemā

The post Atpakaļ vasarā appeared first on IR.lv.

Pēc padsmit ārzemēs pavadītiem gadiem arhitekts Harijs Alsiņš ar ģimeni atgriezies uz dzīvi Latvijā un vasaru bauda Lapmežciemā

Jau 2006. gadā, kad Harijs Alsiņš devās uz Braitonu studēt arhitektūru, viņš zināja, ka agri vai vēlu būs atpakaļ dzimtenē. Kad un no kurienes — to gan ne. «Tobrīd gribējās nokļūt kaut kur pēc iespējas tālāk, lai būtu interesanti. Izsūtīju CV uz kādiem 200 arhitektūras birojiem visā pasaulē,» Harijs stāsta, kā pēc bakalaura studijām nonāca praksē Pekinā. 

Karjeras ģeogrāfija jaunajam profesionālim ir plaša. Šķiet, visi, kas kaut reizi pieredzējuši pārcelšanās pakošanos kaut tikai pilsētas ietvaros, varētu tikai apbrīnot, cik raiti un ar kādu vieglumu Harija stāstījums pārslēdzas no vienas valsts uz otru, no Lielbritānijas dienvidiem uz ziemeļiem, no Ņujorkas līdz Barselonai. Turklāt prestižās Londonas AA jeb Arhitektūras Asociācijas skolas, kuras absolventu vidū ir tādi nozares grandi kā Rems Kolhāss un Zaha Hadida, absolventa balsī nav ne miņas no iedomības vai pārspīlējumiem. Gluži pretēji — šis ievads vienkārši paskaidro, kāpēc Lapmežciemā lielākoties sanācis atpūsties tikai vasaras atvaļinājumos.

Bez steigas

Dzīvojamā māja Alsiņu zaļajā pagalmā ierīkota ēkā, kurā agrāk atradās galdniecība. Saglabājot ēkas apjomu, bet ieviešot otrā stāva logus, apšujot to ar pelēkiem dēļiem un pamatīgi labiekārtojot iekštelpas, «tukšo šķūni» pievilcīgā dzīvojamā platībā pārvērst bija vienkāršāk, nekā apdzīvot tam paredzēto māju pagalma vidū. Ilgtermiņa plāns ir atbrīvot tās iekšpusi un izveidot telpu ģimenes pasākumiem, taču pagaidām centrālā būve kalpo kā noliktava. 

«Man šeit patīk tas, ka viss ir procesā. Strādājot pie pasūtītāja projekta, laiks vienmēr ir ierobežots. Bet pēc mēnešiem diviem vai pusgada, vēlreiz paskatoties uz to projektu, vienmēr ir redzams, ko vēl varētu uzlabot. Savās mājās var atļauties darboties nesteidzīgi, plūstoši. 

Protams, viss nekad nav pabeigts, bet tieši tas ir forši! Nepabeigtība rada atmosfēru,» spriež Harijs, kamēr malkojam kafiju uz «noliktavas» priekšā izbūvētās terases. 

Lapmežciema Ievās pastāvīgi dzīvo Harija vecāki Anita un Arnis, un lielākoties viss, kas te redzams, ir viņu darba nopelns. Vai nebija izaicinājums atrast īpašumu tik skaistā vietā, jautāju Anitai, kad viņa atnākusi pie mums ar pašceptu ogu kūku. Sarežģītāk bijis salīdzinoši netālu no Rīgas tikt pie kā vienkārša un gaumīga: «Problēma rodas, ja ir jau gatava trīsstāvīga sarkano ķieģeļu pils, kuru noteikti negribi un neapdzīvosi. Bijām gatavi paši kaut ko darīt vai vismaz piekoriģēt tā, lai patīk,» saimniece atzīst. 

«Mans pienesums ir neliels, piemēram, pirmā stāva vannasistabā, kur atšķirībā no visa pārējā ir sarkanas flīzes, lai interesantāk. Nav jau nekāds meistardarbs!» smaidot papildina Harijs un piebilst, ka atbraucot tomēr cenšas kaut ko palīdzēt. Arī dzīvojot ārzemēs, visi vasaras atvaļinājumi pavadīti šeit. «Te ir panākami dažādi apstākļi — var sadzīvot vienā mājā, var palikt pirtiņā, kur vasarās vienmēr ir patīkami vēss un kluss. Ir dažādi stūrīši, kur nolīst.» 

Mieru, palīdzīgas rokas un iespēju izgulēties šobrīd īpaši novērtē Harija sieva komponiste un mūziķe Aija Alsiņa, kura pievienojas uz kafiju, vienlaikus auklējot pāra jaunāko atvasīti Ernestu. Tikmēr vecākais brālis Alberts palīdz omei aplaistīt dārzu. 

Atšķirībā no smilšainās Jūrmalas Lapmežciemā, kur priežu nav, toties, kā zina stāstīt saimniece, ir kārtīga melnzeme, viss aug griezdamies. Persiks bijis tik ražīgs, ka saimnieki vairs nav zinājuši, ko ar augļiem iesākt. Ar āboliem ir citādi — tie pārtop vīnā, ko namatēvs elegantā stikla pudelē atnesis nobaudīt. Vairākkārt uzziedējis eksotiskais Amerikas tulpjukoks, bet Alberts ar prieku aicina apskatīt banānkoku, kas nupat jau pāraudzis puiku pašu. Viņa lielākais lepnums gan ir pašam sava «būda» — ar vectēva, starp citu, pēc izglītības arī arhitekta, gādību šopavasar tapis namiņš kokos dārza džungļainajā pusē.

Atcerēties zināmo

Tieši Barselonā dzimušais Alberts, kurš nupat ar lielu jampadraci, baseinu un piepūšamajām atrakcijām Lapmežciemā nosvinējis ceturto dzimšanas dienu, pamudinājis vecākus šopavasar atgriezties Latvijā. Anglijā viņam jau rudenī pamazām būtu jāsāk skolas gaitas, bet Aija un Harijs vēlējušies aiztaupīt biežo valstu un dažādo institūciju maiņu. Alberts priecājas, ka nu ar visiem var runāt latviski, Aija — par Rīgas komfortablo mērogu, un arī Harijs pamazām sāk pierast pie mierīgāka ritma. 

«Londonā katru rītu braucu uz biroju, tagad esam iekārtojušies daudz brīvākā režīmā. Lai arī es diezgan daudz laika veltu darbam, sajūta ir gandrīz kā brīvdienās, jo varu strādāt jebkurā diennakts laikā,» saka Harijs, kurš, uzkrājis noderīgu pieredzi dažādos arhitektūras birojos, nu izveidojis savu — Alsins Architecture. «Beigu beigās gribējās pašam iegūt lielāku kontroli pār visiem procesiem, cik nu arhitektam tas vispār ir iespējams,» viņš pamato. Tagad palēnām iepazīstas ar jauniem cilvēkiem, pa dažādiem ceļiem atrod jaunus projektus, katrā no tiem meklē ko interesantu un kaļ plānus biroja attīstībai. 

Profesionālo saikni ar Latviju arhitekts gan centies uzturēt arī iepriekš, piemēram, piedaloties vietējos arhitektūras metu konkursos. Pērn Tabakas fabrikas radošā kvartāla konkursā ieguvis otro vietu, piekāpjoties mūsu vasaras stāstu pirmā varoņa Ulda Lukševica vadītajam NRJA. «Plānojām atgriezties Latvijā, tāpēc bija svarīgi neaizmirst, kā šeit izskatās,» smejas Harijs, jau nopietnāk piebilstot, ka vēlējies izprast vietējos nozares procesus, projektu virzību, apbūves noteikumus.

Lapmežciema mājās gan nekāda strādāšana nesanāk. Kad vaicāju, kā jaunie Alsiņi šeit atpūšas, saulainajā terasē atskan vienbalsīgs: «Šādi! Mēs te būtu sēdējuši jau daudz agrāk, ja negaidītu jūs!» Pēc iespējas vairāk laika ģimene cenšas pavadīt ārā, otrpus mājai iekurina grilu vai kūpinātavu, aiziet līdz pludmalei. «Nesen no Londonas ciemos atbrauca draugs, kurš dzimis Korejā. Viņš bija milzīgā sajūsmā par jūru, negribēja nākt laukā kā mazs bērns. Tad es sapratu, cik paši to patiesībā nenovērtējam. Aizejam, nopeldamies — ko tur daudz. Tagad, kopš mums ir vecākais dēls, kuru arī dabūt prom no pludmales ir pagrūti, esam sākuši iet biežāk,» stāsta Harijs.

Lai atbildētu uz jautājumu, kas interesants no brīvdienu vai privātmājām redzēts, apceļojot pasauli, arhitektam brīdi jāpadomā: «Ir, protams, būts vecās modernisma privātmājās, bet tas ir citādi, jo jau iekšā ej ar apziņu, ka esi kā muzejā. Vari novērtēt risinājumus, bet ir grūti iedomāties sevi tur dzīvojam.» Talkā nāk Aija un atgādina par izcilā Japānas biroja SANAA projektētajām arhitektu rezidencēm Tokijā. «Jā, tās ir elegantās metāla konstrukcijās ar ļoti lieliem stiklojumiem. Skaisti! Bet es tās neuztveru kā privātmājas,» piebilst Harijs. Viņaprāt, gluži kā Lapmežciema Ievās, mājai jābūt ar plašu teritoriju un dabu visapkārt. «Ir redzētas privātmājas Pierīgas ciematos, kur cilvēki dzīvo it kā mājā, bet patiesībā apstākļi ir tieši tādi kā dzīvoklī, tikai ar nelielu zāles pleķīti. Man liekas, ar to nepietiek.»

Ar kuru risinājumu savā mājā lepojos?
Man katru reizi ir interesanti uzkāpt dzīvojamās mājas otrā stāva koridorā. Tur ir ceļojumu suvenīri, bibliotēka un tāda krāsu gamma un gaisma, kas rada patīkamu, jūrmalā iederīgu atmosfēru.

Kam noteikti jābūt vasaras mājā?
Teritorijai apkārt, dārzam. Kārtīga dabas klātbūtne, nevis neliels zāles pleķītis un viens krūmiņš, kas it kā atšķir māju no dzīvokļa. 

Ko es nekad nedaru, pavadot laiku laukos, bet esmu spiests darīt ikdienas dzīvē pilsētā?
Es izbaudu pilsētas skriešanu un darbošanos — arhitektiem lielākoties patīk savs darbs. Šeit vienkārši ir citādi, šeit nestrādājam, tikai atpūšamies. Bez stresa un steigas.

The post Atpakaļ vasarā appeared first on IR.lv.