Avantūra prātā
«Vai tu vēlies uzzināt savu ceļu no manis?»1 iesmejoties policists jautā cilvēkam, kurš steidzas uz staciju un šaubās par izvēlētā ceļa pareizību Franca Kafkas stāstā Padodies! Vai mēs vēlamies uzzināt ko jaunu no Andra Kupriša, kuram iznācis stāstu krājums?
The post Avantūra prātā appeared first on IR.lv.
«Vai tu vēlies uzzināt savu ceļu no manis?»1 iesmejoties policists jautā cilvēkam, kurš steidzas uz staciju un šaubās par izvēlētā ceļa pareizību Franca Kafkas stāstā Padodies! Vai mēs vēlamies uzzināt ko jaunu no Andra Kupriša, kuram iznācis stāstu krājums?
Orbītas bibliotēkas izdevumi pašlaik ir pārsteidzošākā prozas, tulkojumu un dzejas sērija Latvijas literatūrā, un šķietami nelielais grāmatiņu izmērs ir maldinošs, gluži kā smejošais policists Kafkas sarakstītajā ainiņā. Andris Kuprišs, kuram Kafka ir tik mīļš, ka viņš atsaucas uz to, gan bliežot lasītājam pierē, gan saglabājot tēlotu distanci, pats ar savām prozas kombinācijām sagādā dažādu līmeņu atklāsmes un priecē ar literāro in- un de-toksikāciju.
Krājuma titulstāsts ir attāls, tomēr gara radinieks Kirila Kobrina Vēsture. Work in Progress pēdējai daļai par ieceļošanu Kuldīgā, un tā centrālais tēls arī ir pilsēta. Gluži kā alkohols galvenā varoņa šūniņās, Berlīne, kas «ir mūžīgā svētdiena» (141), ar savu īpatnējo neatkarību netieši pārņēmusi noskaņu visā krājumā. Berlīne vēsta par kādu vārdā A. (ak, šie Kafkas varoņi) — viņš piedzīvo gluži «brīnišķu», gribēti negribētu ieceļošanu Berlīnē; satiek draugus G. un S., dažreiz paliek pa nakti un, lai gan ne tik filozofiski kā Venedikta Jerofejeva varonis Maskavā—Gailīšos, tomēr nemitīgi lej sevī šur un tur pirktu vai dabūtu alkoholu; piedzīvo delīriju, murgiem līdzīgas vīzijas, lasa Rīgā palikušās draudzenes e-pastus, raksta dienasgrāmatu, kas apgriež kājām gaisā laiku un pat vēstītāja personu. Pāris reizes apēd kādu sviestmaizi. Ar to laikam skandalozā daļa Kupriša prozā beidzas (ir vēl mulsinošais stāsts Pirksti par sievietes sāļo smaržu uz vidējā un rādītājpirksta), jo te vērtīgāks princips: stāsts Berlīne ir ierastas matērijas veidots teksts, ne pārāk izaicinošs, tomēr prāta smalkās motorikas cienīgs. Ceļojums ir paradoksāls, nav viegls, nav jauns un tomēr sarakstīts tā, it kā mēs brauktu uz Berlīni pirmo reizi.
Bez jau raksturotās Berlīnes, kur aizdomīga var likties tikai naivā tieksme finālā definēt šo pilsētu un pazūdošais sievietes tēls, par prāta vingrojumu programmā efektīviem atzīstami stāsti Atvainošanās (tēvs, dēls un noslēpumainie kursi), Drosmīgs lēmums (kā Kafka tumšā istabā meklētu gaismas slēdzi) un Kupriša prozas debijas pirmais spilgtais darbs Slapjais ledus, kas jau bija izdots bilingvālajā krājumā Проза / Proza (Orbīta, 2014). Toreiz lasīts, tas palika prātā ar neatminamo mīļumu, sadzīviskumu un prozaiskumu, bet pietiekami atturīgu, laikus izmantotu apmaldīšanās un atrašanās ainu. Ja šie parametri Kupriša stāstos iestrādāti, tie darbojas veiksmīgi, kā smalks psiholoģisks trilleris (vai šo tieksmi no nelielas baļķu kaudzītes redzespunkta skatīties uz cilvēkam būtiskām kustībām autors arī ņēmis no Kafkas mazstāsta Koki?). Stāstu valoda un forma ir lakoniska, loģiska, šķiet, autors pie tās rūpīgi strādājis.
Un, jāteic, Andris Kuprišs tomēr nav Andrejs Ļevkins, kuram taktilais piegājiens videi ir tik ļoti taktils, ka teksts var neatsaukties pat uz nemitīgu glāstīšanu. Kuprišs nav dusmīgs vīrietis — un tieši tajā nozīmē, ka ir tuvāks estētiem modernistiem, tam pašam Kafkam, kuru Kuprišs netieši nodēvē par nedusmīgo vīriešu prozas autoru (144). Patiesībā viņa paša prozā pamanāma vīrišķības stereotipa2 neesamība. Nosaucot to par dekonstrukciju, vajadzētu skaidrot, ko jaunu Kuprišs ir radījis, taču autoram nekas tamlīdzīgs nav bijis vajadzīgs.
Viņa varoņi (precīzāk, viens vienīgs varonis visos stāstos, visticamāk, baltais vīrietis no Austrumeiropas, vecumā ap trīsdesmit) var nokļūt gluži klišejiskā vidē, taču mentāli atrodas ārpusē, neiesaistās šķietami ierastā sižeta spēlē, ko var sastapt vecmodīgos mīlasstāstos, dēku romānos. Stāstā Proletāriskā terapija šāda klišejiska vieta ir bārs, kur briest kautiņš un ir rudmataina bufetniece (atkal jāmin Kafka?), bet varonis pamet vietu tikai ar pistācijām kabatā. Pavisam maigas dabas stāsts ir Atteikums, kurā izšķīries vīrietis ierodas ballītē, satiek meiteni un negaidīti secina, ka viņa rokām ir garāka atmiņa nekā viņa vēlmei ļauties jaunām attiecībām. Mūsdienu atraisīto lasītāju spēj izaicināt skolēns, kurš interesējas par vīnu un cigāriem, cieši draudzējoties ar skolotāju nejēdzīga nosaukuma stāstā Tu esi pirmais, kam to stāstu. Kupriša varoņa avantūra drīzāk notiek viņa prātā, nevis rīcībā. Un viņa prozas tēla radītie kafkiskie, nedaudz garlaicīgie pārdomu «gabaliņi», kas, manuprāt, grāmatā bieži šķiet lieki un ieskanas Haralda Matuļa ironisko meklējumu balsī, it kā būvē piemiņas zīmi mirstošajai inteliģencei. Tā ir mierīga, reflektējoša un simpātiska sabiedrība, kurā var ielūkoties bez bailēm.
1 F. Kafka. Get it up! The Complete Stories. Knopf Doubleday Publishing Group, 2012.
2 Anna Žabicka. Redzami neredzamie. http://www.punctummagazine.lv/2018/06/25/redzami-neredzamie/
Jūlija Dibovska (1987) ir literatūrzinātniece, kritiķe un redaktore. Gatavo promocijas darbu Latvijas Universitātē un nespēj atrauties no aktuālajiem procesiem literatūrā.
The post Avantūra prātā appeared first on IR.lv.