Savējā, bet svešā

Venēcijas biennālē 10. maijā tiks atklāts un līdz vēlam rudenim būs apskatāms Latvijas paviljona mākslinieces Dainas Grantiņas projekts Saules suns

The post Savējā, bet svešā appeared first on IR.lv.

Venēcijas biennālē 10. maijā tiks atklāts un līdz vēlam rudenim būs apskatāms Latvijas paviljona mākslinieces Dainas Grantiņas projekts Saules suns

Viņas košās un ekspresīvās gleznas un skulpturālās instalācijas atgādina biomorfas būtnes, tikko izplaukušus ziedus vai sulīgi nogatavojušos augļus. Dabisko un sintētisko materiālu sakausējumi atsauc atmiņā kādu futūristisku filmu rekvizītus vai svešu planētu būtnes, kas izlauzušās no savas formas, atstājot telpā tikai ādas ķeskas un nezināmu ķermeņu karkasus. Tāda ir Daigas Grantiņas mākslas pasaule. Viņa ir māksliniece, kas šogad pārstāvēs Latviju Venēcijas biennāles 58. starptautiskajā mākslas izstādē. 

Grantiņas vārds vēl pirms pāris gadiem vietējā mākslas vidē bija zināms tikai retajam, bet plašākai Latvijas publikai bija pavisam svešs. Tomēr viņa ir piedalījusies vairākās nozīmīgās grupas izstādēs un festivālos un pagājušajā gadā sarīkoja personālizstādi vienā no Eiropas nozīmīgākajiem mākslas izstāžu centriem Palais de Tokyo Parīzē.

Grantiņas telpiskās instalācijas veido neona košuma barokālas ainavas, kurās, materiāliem un skulpturālajām masām savstarpēji pārklājoties un savienojoties, jaušama sastingušas kustības klātbūtne. Nozīmīga loma ir krāsai, kuru, aizņemoties dzejnieces Līzas Robertsones teikto, māksliniece salīdzina ar hormoniem. 

Grantiņas darbos nav jaušams tiešs politisks saturs, tomēr neviļus tie liek domāt par sabiedrības košo, sintētisko dzīvesveidu, kurā planētas ekoloģija ir sapinusies košos plastmasas atkritumos un tagad ļaujas globālās sasilšanas izraisītajām mutācijām.

Attīstības ceļš

Daiga Grantiņa dzimusi 1985. gadā Saldū, bet septiņu gadu vecumā kopā ar vecākiem pārcēlās uz dzīvi Hamburgā. Tur pēc kādas skolotājas iedrošinājuma iestājās Hamburgas Mākslas akadēmijā. Šajā skolā savulaik par pasniedzēju ir strādājis arī ievērojamais fluksusa kustības mākslinieks Jozefs Boiss, kuram ir bijusi būtiska loma Grantiņas radošajā attīstībā. Viņu un Boisu vieno interese par materialitāti, simbolismu, valodu un misticismu. Boiss bija arī sociāli aktīvs mākslinieks, kurš ticēja pilsoniskajai atbildībai un zaļajai domāšanai. Arī Grantiņa paralēli savai individuālajai karjerai kopā ar Parīzes mākslinieku kolektīvu DOC iesaistās savas tuvākās apkārtnes vietējā dzīvē un sociālajā dinamikā.

Vēl dzīvojot Hamburgā, kopā ar vairākām citām vācu un latviešu māksliniecēm Daiga piedalījās Latvijas Laikmetīgās mākslas centra starptautiskajā mākslas festivālā Survival Kit 3 (2011). Kopā viņas veidoja sociāli aktīvu instalāciju un performanci RIX satraukums, kas pievērsās histērijai kā kulturālam, sociālam, semiotiskam un estētiskam fenomenam. Šobrīd, skatoties uz Grantiņas darbiem, pirmajā mirklī ir grūti iedomāties viņu kā sociāli aktīvu mākslinieci, kas, kā raksturoja viena no Venēcijas projekta komisārēm un Latvijas Laikmetīgās mākslas centra vadītāja Solvita Krese, veidotu feministiskas performances. 

Grantiņa vairākkārt ir mainījusi dzīvesvietas, sākotnēji dodoties Erasmus apmaiņas programmā uz Vīni, kur gadu studēja Vīnes Mākslas akadēmijā. Pēc Hamburgas un Vīnes māksliniece kādu laiku dzīvoja un strādāja Berlīnē, līdz visbeidzot par viņas jaunāko mājvietu kļuvusi Parīze, kur māksliniece rezidē patlaban. Grantiņa norāda, ka tieši Vīnes periodā viņa blakus glezniecībai ir sākusi pievērsties tēlniecībai, bet interese par telpiskām instalācijām radās pēc pirmās personālizstādes Latvijā, kas 2016. gadā notika laikmetīgās mākslas centrā kim? Berlīnē mākslinieci turpina pārstāvēt galerija Matthew, bet Parīzē — Joseph Tang galerija. 

2016. gadā Grantiņa piedalījās Paris Internationale mākslas mesē un mākslas portāls Artsy viņu izcēla kā vienu no 12 jaunajiem, daudzsološajiem māksliniekiem. No trim personālizstādēm, kuras Daiga uzskata kā nozīmīgākās savā līdzšinējā karjerā, divas ir sarīkotas tieši Parīzē.

Sazarotā identitāte

Grantiņa ir tipiska atvērtās Eiropas pilsone, kuras saknes un dažādie ģeogrāfiskie pieturas punkti veido sazarotu, lai neteiktu komplicētu, identitāti. Vairākās intervijās māksliniece ir norādījusi, ka viņai nacionālās identitātes jautājumi šķiet problemātiski. Taču, skatot dažādus informatīvos materiālus, visbiežāk pirmais, ko parasti var izlasīt, ir par viņas izcelsmes valsti un nacionālo piederību. Šobrīd mākslas pasaulē, ja vien tam nav kādas politiskas nozīmes, akcentēt nacionalitāti nav īpaši populāri. 

Taču Venēcijas biennāle ir viens no retajiem mākslas notikumiem, kas ir saglabājis nacionālo paviljonu formu un savstarpējo sacensību. Lai gan diskusijas par biennāles formātu ik pa laikam atjaunojas, tas turpina eksistēt kā rets un saudzējams kultūras mantojums. Jautāta, kā māksliniece jūtas Venēcijas biennāles nacionālā rāmja ietvaros, Grantiņa atzīst, ka šobrīd jūt daudz lielāku tuvību ar savām saknēm, it kā būtu noslēdzies kāds cikls un notikusi atkalapvienošanās.

Interesants laiks sievietēm

Lai jūs dzīvotu interesantos laikos (May You Live In Interesting Times) — tāds ir šāgada Venēcijas biennāles galvenā kuratora, britu mākslas kritiķa un Heivorda galerijas Londonā vadītāja Ralfa Rugofa idejiskais pieteikums. 

Arī pašu Venēcijas biennāli ir skārušas būtiskas pārmaiņas. 27. aprīlī laikmetīgās mākslas žurnāls Elephant savā interneta platformā ziņoja, ka šogad biennāles centrālajā izstādē sieviešu pārstāvniecība veidos 53% no kopējā mākslinieku skaita, kas salīdzinoši ar 2017. gada 33% ir ievērojams kāpums. Vēl iespaidīgāki dati attiecas uz nacionālajiem paviljoniem: no 43 valstīm, kuras šogad pārstāvēs mākslinieki ar individuāliem projektiem, 26 būs sievietes (60%). 

2019. gada sākumā, pirms vēl tika veikta šī kalkulācija, jau bija zināms, ka visus trīs Baltijas valstu paviljonus veidos tikai sievietes. Bez kopējām dzimuma pazīmēm visu triju valstu dalībnieces pārstāv arī vienu paaudzi (dzimušas pagājušā gadsimta 80. gados), kā arī ir guvušas lielāku starptautisku atpazīstamību tieši ārpus dzimtenes. Latvija šajā situācijā izceļas ne tikai ar to, ka mūsu valsti biennālē pirmo reizi pārstāvēs māksliniece, kura lielāko daļu mūža ir dzīvojusi un strādājusi ārpus savas dzimtenes, bet arī ar faktu, ka šī ir pirmā reize, kad Latviju vienpersonīgi pārstāv sieviete.

Saules suns

Grantiņu kā mākslinieci jau sen ir nodarbinājis gaismas jautājums, kas sākotnēji izpaudās interesē par analogajām filmām. Vēlāk tas ienāk arī viņas skulptūrās un gleznās gan kā projekcijas, gan kā materiāli un formas, kas var atstarot vai paši sakoncentrēt un radīt gaismu. Venēcijas projekts turpina šo mākslinieces aizrautību ar gaismu, šoreiz iedvesma nāk no dabas fenomena — «saules suņa», kas izpaužas kā optiska ilūzija, kad pie debesīm ir redzamas vairākas saules vai apaļa varavīksne. Šīs saules veido alegoriju, kur viens centrs, radot vairākus citus, dod iespēju pastāvēt vairākām izvēlēm, vairākām alternatīvām. Kā būtiska atsauce projektam kalpoja arī slavenā norvēģu gleznotāja Edvarda Munka darba Saule sērija, kas tapusi pagājušā gadsimta 20. gados. Tajā redzama saules pielieta ainava, kurā ekspresīvie saules stari savieno zemi ar debesīm, visam kļūstot par vienu. 

Ir mākslinieki, kuri cenšas izvairīties no darbu nosaukumu veidošanas vai rada tos kā poētiskas vai tematiskas piezīmes. Grantiņas gadījumā nosaukumam ir būtiska nozīme gan kā tekstam, gan kā daļai no mākslas darba. Darbi ir kā divdabji, un tādi paši ir arī nosaukumi. Saules suns var tulkot gan kā dabas fenomenu, gan kā vārda «saules» latviešu un angļu valodas tulkojuma savienojumu, saplūstot kopā valodām un to dažādajām nozīmēm. Savukārt mākslinieces darbu šifrēšana var turpināties bezgalīgi. Grantiņa skaidro, ka pat brīdī, kad darbs pie izstādes iekārtošanas būs beidzies, instalācija sevi turpinās. Iespējams, mākslinieces abstraktā valoda ir labākais veids, kā komunicēt ar pasauli. Tādā veidā ir iespēja darbā saredzēt vairāk par vienu patiesību.

Sinhronizētie projekti

Ar Grantiņas Venēcijas biennāles darbu ir saistītas arī vairākas sakritības, kuras māksliniece sauc par sinhronizācijām. Tajā pašā dienā, kad māksliniece saņēma vēsti, ka viņas Venēcijas biennāles projekts ir uzvarējis Kultūras ministrijas izsludinātajā projektu konkursā, viņa uzzināja, ka ir gaidībās. Smejoties piebilda, ka dzemdības un projekta atklāšana arī notiks vienlaikus, tā teikt, divu projektu sinhronizācija. 

Iespējams, paviljonu organizatoriem par atvieglojumu, māksliniece jaunās māmiņas statusu ieguva jau aprīlī, ļaujot katram no šiem diviem projektiem manifestēties savā vietā un laikā.

The post Savējā, bet svešā appeared first on IR.lv.