Ar ziemeļu brīvību

Strādājot Norvēģijā, Alkšņu ģimene izlēma pirkt māju Latvijas laukos. Aizbraukuši ar diviem, atgriezušies ar četriem bērniem, viņi atveda līdzi arī jaunapgūtas valdorfpedagoģijas, grozu pīšanas un pat vikingu apavu šūšanas prasmes

The post Ar ziemeļu brīvību appeared first on IR.lv.

Strādājot Norvēģijā, Alkšņu ģimene izlēma pirkt māju Latvijas laukos. Aizbraukuši ar diviem, atgriezušies ar četriem bērniem, viņi atveda līdzi arī jaunapgūtas valdorfpedagoģijas, grozu pīšanas un pat vikingu apavu šūšanas prasmes

Mūsu mazā Norvēģija — tā Lelde Burve-Alksne saka par Vakrēm, viensētu starp Saldu un Pampāļiem. Viņas vīra Gata celtā māja sēž stāvā kalnā, no kura paveras skats uz Cieceres ieleju. Dīvslīpju jumts ar noapaļotiem stūriem (amatnieku valodā — «lāča pakaļām») esot šim novadam raksturīgs. Alkšņu pāris reizēm mēdz iztēloties, kāda rosība agrāk varētu būt valdījusi apvidū, kas tagad ir cilvēku daļēji pamests. Viņi te ir ienācēji. Par senajiem laikiem neviens vairs nevar pastāstīt. 

Bet kāpēc «mazā Norvēģija»? Īpašumu ģimene nopirka 2012. gadā, kad trīs gadus bija nodzīvojuši ziemeļzemē, salā pie Bergenas. Tajā vasarā, ciemojoties Latvijā, piedzima meita Hermīne. Savulaik prom devusies ar diviem dēliem, Alkšņu ģimene pagājušopavasar Vakrēs atgriezās sešatā — trešajam dēlam Oto jau bija Norvēģijas ceļošanas pase.  

Ar au pair — uz salu

Lelde un Gatis iepazinās Rīgā. Izrādījās — gājuši vienā skolā Saldū! «Mums ir četru gadu starpība, Lelde Rīgā nonāca pēc pamatskolas, es — pēc tehnikuma. Es studēju restaurāciju, viņa mācījās japāņu vidusskolā,» precizē Gatis. 

Norvēģija ir Leldes lielā mīlestība. Pēc vidusskolas au-pair auklīšu programmā nokļuvusi Stordas salā, gada laikā viņa iemācījās norvēģu valodu. Sadraudzējās ar Alvsvāgu ģimeni, pie kuras strādāja. Viņi ir Leldes un Gata dēla Gustava krustvecāki. Norvēģi ciemojušies Latvijā, Alkšņi devušies atbildes vizītē uz Stordu. «2009. gadā uzrakstīju draugu ģimenei, ka labprāt brauktu atkal padzīvot Norvēģijā. Viņi atbildēja: «Brauciet!» Visu bija sarunājuši — māju, darbu,» Lelde stāsta kā par kaut ko pašsaprotamu. 

Norvēģijā viņi satika ģimenes, kas pirms ekonomiskās krīzes Latvijā bija paņēmušas kredītus, īsā brīdī zaudējušas pamatu zem kājām. «Ļoti vīlušies Latvijā. Iemācījušies norvēģu valodu, nopirkuši mājas, jūtas tur absolūti droši. Ja nav lielu sapņu, ko grib realizēt saistībā ar Latviju, tā ir laba vieta, kur dzīvot,» secina sieva. Alkšņi savu prombraukšanu gan neaprak-sta kā likteņa triecienu. Viņi no Rīgas bija pārcēlušies uz Saldu, kur abiem dzīvoja vecāki. Parādu nebija, tikai ģimenes galvenajam apgādniekam Gatim pēkšņi vairs nezvanīja pasūtītāji. «Parasti nodrošinos ar darbiem pusgadu uz priekšu, tad vienā brīdī nebija nekā,» viņš sarauc pieri. 

Stordā kvalificētu būvnieku darbs gaida vienmēr. Tā ir turīga sala, uz kuras konstruē naftas ieguves platformas. Pirmo gadu viņi nodzīvoja tur, bet Gatis braukāja strādāt uz Mosteru. Mazāku salu, ar tikai 1800 iedzīvotājiem. «Viņš izdomāja, ka mums jāpārceļas uz Mosteru. Kaut kur nekurienē, ja skaties kartē!» atceras Lelde. «Tilts uz to ir maksas, ja visu laiku jābraukā, ļoti neizdevīgi.» 

Viņai sākumā nebija vilinājuma doties uz ūdens izolētu zemes pleķīti, kur nav neviena pazīstama. Nebūtu ticējusi, ka aizķersies Mosterā uz veseliem astoņiem gadiem. «Tā vieta izrādījās fantastiska,» Lelde iesaucas. «Spēļu laukumiņā ātri iepazināmies ar cilvēkiem, kam arī ir bērni, viņi bija atvērti un atsaucīgi. Kad Alberts sāka iet skolā, klases vecāki tika iesaistīti tādā kā skolas vecāku padomē. 

Pēc būtības, brīvprātīgais darbs, ar visiem esi ciešā kontaktā. Skola ir citāda, atzīmes sāk likt tikai 9. klasē. No sākuma šķiet — šausmas, bērni neko daudz neiemācās! Bet skolotāji daudz strādā ar audzēkņu sociālo kontaktspēju, attīsta personību.»

Drīz vien viņa bija nokļuvusi vecāku padomes valdē, vēlāk arī ieguva algotu darbu tajā pašā skoliņā. Aizvietoja vispārizglītojošo priekšmetu pedagogus slimības laikā, vienubrīd mācīja mājturību un vizuālo mākslu, ko bija studējusi Latvijas Universitātē. 

Lelde Norvēģijā apguva Valdorfa pedagoģiju. Noklausījusies šīs metodes praktiķa lekciju, kā radīt bērniem lasītprieku, uz sitiena iemīlējās. «Atradu iespēju Oslo Valdorfa pedagoģiju studēt maģistra programmā. Grupā bijām tikai divas no Norvēģijas,» viņa stāsta. «Citi studenti — no Nepālas, Šveices, Čehijas. Nepālieši dzīvoja Oslo divus gadus, pārējie braukāja, tieši tāpat kā es, uz eksāmenu sesijām. Lidoju uz Oslo no Stordas lidlauka.»  

Gatis profesiju nemainīja, cēla un atjaunoja mājas. «Lielākā daļa Stordas vīriešu strādā uz naftas platformām, līdzekļu viņiem ir daudz. Labi atalgoti dīkdieņi — strādā divas nedēļas un tad mēnesi sēž mājās,» viņš raksturo situāciju. Vai nebija kārdinājuma dabūt darbu pie naftiniekiem? «Nē,» Gatis ir strikts. «Tur ir daudz naudas, bet man patīk darīt to, ko es daru. Mans tētis ir būvdarbu vadītājs. Jau bērnudārzā teicu, ka būšu celtnieks.» 

Vakarēšana uz kalna

Alkšņu jauno mājvietu Latvijā atradusi Leldes mamma, kas dzīvo Saldū. Padzirdējusi, ka kāds pārdod saimniecību ar četriem hektāriem zemes. Cena, kas vietējiem pēc krīzes nebija paceļama, Norvēģijas latviešiem šķita kā sviestmaize. Vējainais kalna gals uzreiz iepatikās. «Atbraucām paskatīties, izlēmām — jā!» atceras Lelde. Vārdu «Vakres» viņi atveda no Norvēģijas. «Vakre» norvēģu valodā nozīmē ‘skaists’. «Mums teica, ka nevar mājām likt ārzemju nosaukumu, un mēs izdomājām, ka «Vakres» varētu būt ‘vakarēšana’ vietējā dialektā. Ā, tad mēs drīkstot tā saukt,» sieviete pasmaida.

«Māja Latvijā bija Gata lielais sapnis,» atklāj Lelde. «Man patika Norvēģija, droši vien esmu tur dzīvojusi iepriekšējā dzīvē. Kalni, cilvēki, valoda…»

«Mūsu sala,» viņa par Mosteru joprojām runā tagadnes formā, «ir cēlusies no vulkāna, tai pa vidu ir liels kalns, vulkāna pārpalikums.» Vīrs papildina: «Pirmie vikingi tur ienesuši kristīgo ticību, tur atrodas vecākā mūra baznīca Norvēģijā. Katru vasaru notika vikingu teātra izrādes, piedalījās slaveni aktieri.» 

Arī Alkšņi uzstājās masu skatos. «Kad braucām prom, vietējie teica: o, mūsu vikingi aizbrauc,» Lelde smaida, stāstot, kā visu ģimeni iesaistījusi vikingu klubā. Vienu nedēļu gadā viņi piedalījās tematiskā festivālā. «Dzīvojām autentiskā vikingu teltī, pārģērbāmies kostīmos.» Gatis Norvēģijā iemācījās šūt vikingu apavus, bet Lelde apguva grozu pīšanas prasmes. «2011. gadā braucu uz Dāniju pie sava meistara Stīna Madsena, viņš ir pasaulē slavenākais pinējs. Pina grozus, piemēram, jaunajai filmai Pelnrušķīte un Jo dziļāk mežā… Uz kursiem Dānijā bija ieradušies cilvēki no visas Eiropas, profesionāli pinēji un arheologi. Sēž un runā, kur pirmais zivju grozs ir atrasts — Zviedrijā vai Dānijā? Bet es domāju — ko teikšu? Ka māku uzpīt vainagu? Beigās mācīju viņiem latviešu rotaļas, visiem ļoti patika.»

Alkšņi uz Latviju atveduši lādi ar vikingu kostīmiem, mokasīniem, aksesuāriem. No raibā jūkļa iznirst bizīte, rotāta ar īpašiem bārdas gredzeniem. «Gatis pirms diviem gadiem audzēja bārdu tik ilgi, kamēr bija uzlicis mājai jumtu,» piemin Lelde. «Kad nogrieza bārdu, sapina bizītē — 38 cm! Tagad, kamēr izremontēs visu mājas iekšpusi, viņš audzēs matus.»

Paši nepieciešamākie iekšdarbi Vak-rēs tika pabeigti līdz pagājušā gada septembrim. «Lelde ar bērniem vasarā dzīvoja teltī,» Gatis skaidro. «Tropiska vasara, mierīgi varēja dzīvot!» Šī ziema  bija pirmā, ko ģimene pavadīja Vakrēs. Lāgu lāgiem Lelde ar bērniem palika viena, Gatis devās ienesīgās darba ekspedīcijās uz Norvēģiju. Maijā vēl aizbraukšot pēdējo reizi. Arī Latvijā darba celtniecībā pietiek, vairs negribas lielākas peļņas dēļ atstāt kuplo ģimeni.  

Lelde atceras, ka ziemā ar minibusiņu iestigdama pieputinātā bezceļā, kalusi plānus, kā bēgt pāri jūrai pie vīra. «Visgrūtākā laukos izrādījās tumsa,» viņa atzīstas. Arī Latvijas cilvēku attiecību skarbums, dzīvojot ārzemēs, bija piemirsies. «Iestādēs, veikalos daļa darbinieku joprojām skatās tā dusmīgi: ko tev vajag? Es jau neko tik īpašu neprasu. Ja uz ielas pasaku kaut kur redzētam cilvēkam «Sveiks!», tas prasa: vai es tevi pazīstu?»

Alkšņu jaunā paaudze tiek vesta uz Saldus Mūzikas skolu un sporta pulciņiem, lai socializētos ar vienaudžiem. Pirmajā Latvijas gadā Lelde bērnus māca mājmācībā. Viņiem nav pieejami planšetdatori un datorspēles, nav pat televizora. Arī tas ir «mazās Norvēģijas» koncepts. Piemēram, Hermīne Mosterā gāja «brīvās dabas bērnudārzā», kur bērni līdz astoņām stundām dzīvoja svaigā gaisā. Vilnas veļa, zeķes, džemperis, ūdensizturīgas drēbes! Un arī Latvijā, ja laikapstākļi ļauj, Alkšņu atvases daudz staigā pa āru. Ceļ savas mājas un slēpņus. Vakaros tēvs lasa priekšā grāmatas — itin visu, kas iznācis latviešu bērnu literatūrā. Gatis ironizē, ka Hermīnei gan, pielāgojoties puišiem, pasaku vietā nācies uzreiz saņemt «smago artilēriju», zinātnisko fantastiku.

«Uz Kursīšu skolu divreiz braucām atskaitīties: decembrī un arī tagad pavasarī. Direktore bija atsaucīga,» stāsta mamma. Dēli tūlīt būs pabeiguši 7. un 4. klasi, meita — pēdējo gadu pirmsskolā. «Skolā gan Alberts, gan Gustavs sāka iet Norvēģijā. Protams, viņi iepriekš nebija mācījušies latviešu valodas gramatiku,» skaidro Lelde. «Visi bērni ir sekmīgi, atzīmes mani tik daudz neuztrauc.» Diplomēta pedagoģe lūgusi skolotājiem atļauju bērniem dot arī savus uzdevumus. «Valdorfpedagoģijā visiem darbiem ir jābūt jēgpilniem, piemēram, tu pats taisi grāmatu. Bija skolotāji, kas man jautāja: kā mēs par to ieliksim atzīmes? Bet bija arī tādi, kas teica — O. K.»  

Plānots, ka vecākais dēls Alberts tomēr septembrī sāks mācības klātienē — tīņa vecumā socializācijai ar pulciņiem vien nepietiekot. Tikmēr Gustavs šķiet apmierināts ar mājas dzīvi, mūsu viesošanās laikā aiziet klusākā stūrītī palasīt grāmatu.

«Vai jums nav mērķa taisīt savu Val-dorfskolu?» apjautājos. «Tāda doma ir, un pašvaldība to pat atbalsta,» atsaucas Lelde. «Bet lielais jautājums — laukos nav galvaspilsētas sabiedrības, kas grib kaut ko alternatīvu. Viņi grib visu kā pilsētā.»

Ģimenes draugus no Rīgas Vakres toties pievelkot kā magnēts. «Starp citu, pēc trim dienām, kad atgriezāmies no Norvēģijas, tajā vecajā šķūnī notika kāzas,» Gatis rāda pāri pagalmam. «Kristaps no grupas Tehnikums precējās ar Aigu, viņa ir apvienībā Gribu būt dīdžejs. Reperis Ozols ieradās četros naktī, iegrieza ritmu!»

Līdzatvestās atziņas

Kā visvairāk pietrūkst no dzīves ārpus Latvijas?
Hermīne: «Tomātu zupas.» Lelde: «Cilvēku, draugu. Daudzi no Norvēģijas brauks ciemos vasarā. Pārējo var dabūt arī te. Izņemot pārgājienus kalnos. Norvēģijā pieņemts, ka vari atpūsties ar ģimeni, nebraucot uz atrakciju parku, bet vienkārši sasmērēt maizītes, paņemt termosu, iet pastaigāties. Uzkāpj kalnā, ieēd un kāpj lejā. Tik laba sajūta!»

Jauna lieta, ko iemācījās svešumā
Lelde: «Sapratām ģimenes vērtību. Uz blakus salas dzīvoja arī latvieši, bet mēs tik daudz netikāmies, jo mums bija labi norvēģu draugi. Pieradām pie viņu humora izjūtas, norvēģiem humors ir vienkāršāks nekā latviešiem. Bērni brīvāk var runāt ar pieaugušajiem, netiek sacīts «kuš». Viņiem ļauj vairāk, viņi ir patstāvīgāki.» 

Ko gribētu ieviest Latvijā?
Gatis: «Koka mājas. Tās te daudz neceļ, bet gan jau sapratīs: koka māja ir siltāka nekā mūra.»  Lelde: «Lauku pedagoģiju. Bērni mācās dzīvojot, viņiem jau maziem neliek atzīmes un neuzliek standartus.»

Sentimentāla lieta, kuru atveda sev līdzi
Vikingu tērpus, kurpes, ko Gatis taisījis pats un ko ir gatavojis meistars Norvēģijā. Tērpam pieskaņotas krelles, ko Gatis dāvināja Leldei. Somiņu un ķemmīti no Dānijas ar Leldes vikingu vārdu.

The post Ar ziemeļu brīvību appeared first on IR.lv.