Dzīves žanrs ir traģikomēdija
Režisors Alvis Hermanis uzskata, ka VDK aģentu vārdu publicēšana bez paskaidrojumiem ir sātanisks plāns, un pošas uz Maskavu tikties ar Gorbačovu
The post Dzīves žanrs ir traģikomēdija appeared first on IR.lv.
Režisors Alvis Hermanis uzskata, ka VDK aģentu vārdu publicēšana bez paskaidrojumiem ir sātanisks plāns, un pošas uz Maskavu tikties ar Gorbačovu
Alvis Hermanis un Jaunā Rīgas teātra aktieri vienmēr izcēlušies ar vēlmi un spēju veidot izrādes, kurās Latvijas sabiedrība var redzēt sevi — dažbrīd sāpīgos, citkārt komiskos, bet vienmēr tieši tajā brīdī rezonējošos tekstos un tēlos.
Tagad viņi ķērušies pie tēmas, kura gruzdējusi Latvijas politiskajā un sabiedriskajā apziņā jau gandrīz 30 gadus — pie tā sauktajiem «čekas maisiem» un tajos atrodamajām aģentu ziņotāju kartītēm. JRT apņēmies veikt daļu darba, kuru, viņuprāt, vajadzēja izdarīt valsts izveidotajai un apmaksātajai VDK zinātniskās izpētes komisijai pirms kartotēkā atrodamo vārdu publiskošanas.
Taču, par spīti oficiozajam nosaukumam un piecarpus stundu garumam, izrāde Vēstures izpētes komisija pārsteidz ar vieglumu un bieži vien komisku piegājienu notikumiem, kuri daudzu prātos izsauc tikai rūgtumu un dusmas.
Kā Hermanis skaidro šo māksliniecisko izvēli? Un kādus izaicinošus plānus cer realizēt nākotnē? Devāmies uz JRT pagaidu mājām — teātri pie Dzemdību nama —, lai noskaidrotu atbildes.
Kā gatavojāties izrādei?
Izrādes sākums ir tas, ka es personīgi pazīstu cilvēku, kurš ir čekas upuris visburtiskākajā un klasiskākajā nozīmē. Viņu sauc Alvis Hermanis. Es pats tiku pratināts Stūra mājā, čekisti mani ir dauzījuši līdz asinīm, savu politisko uzskatu dēļ esmu bijis ieslodzīts psihiatriskajā slimnīcā aiz restēm.
Tāpēc, ka negribēji dienēt Afganistānā?
Jā, fonā bija Afganistānas karš. Ārstu komisijā pateicu, ka esmu pacifists un mani uzskati liedz iet armijā. Viņi mani nosūtīja uz neiroloģisko dispanseru, pēc tam nokļuvu «kreizenē». Spēle bija uz diezgan augstām likmēm, jo varianti bija trīs. Ja neiedotu diagnozi, tad skaitītos, ka es atsakos dienēt, kas toreiz bija kriminālsodāma lieta. Otrs variants — tur bija zēni līdzīgā situācijā, dažiem no viņiem tika taisīts elektrošoks. Kurš nezina, ko tas nozīmē, var noskatīties filmu Kāds pārlaidās pār dzeguzes ligzdu ar Džeku Nikolsonu. Trešais variants — man iedeva diagnozi, tā tiku atbrīvots no dienesta, bet mana nākotne līdz ar to bija nolemta.
Pirms tam savas ikdienas dzīves dēļ jau biju nonācis čekas redzeslokā. Tiku pratināts gan Viļņas Valsts drošības komitejā (VDK), gan Stūra mājā. Mēs bijām bariņš domubiedru, kas pulcējās Doma laukumā.
Jūs bijāt hipiji.
Tie nebija klasiskie hipiji. Viņus nevarētu arī kvalificēt kā politiskos disidentus. Tā bija tāda intelektuāla iekšējā opozīcija, bet, protams, mēs bijām diezgan izaicinoši. Nevar arī teikt, ka bijām gluži politiski nevainīgi. Visu laiku lasījām, mainījāmies ar literatūru. Andropova laikā (kompartijas ģenerālsekretārs no 1982. līdz 1984. gadam — red.) bars čekistu vēlā vakara stundā piebrauca ar mašīnām. Divi cilvēki mani turēja aiz rokām un dauzīja pret sienu. Tās atmiņas ir arī manā ķermenī.
Šai izrādei priekšvēsture sākās jau toreiz, bet izrādes patoss ir patiesībā par kaut ko citu. Tas, kā tie laiki un čekas tēma tagad tiek interpretēta, ir pārāk vienkārši. Īstenībā tas bija daudz sarežģītāk. Dalīt visus tumšajos un gaišajos spēkos neatbilst ne patiesībai, nedz ir godīgi. Katram aktierim kolektīvā varbūt ir savas domas, bet es uzskatu, ka čekas maisu publicēšana bez daudz konkrētākiem paskaidrojumiem bija sātanisks plāns. Tāda pati denunciācija.
Kā mēs varam vienkāršotu patiesību piemērot Andrim Slapiņam, kurš atšķirībā no mums ir atdevis savu dzīvību Latvijas brīvības dēļ un kura vārds arī ir maisos? (Kinooperators un režisors Slapiņš 1991. gada janvārī barikāžu laikā gāja bojā, filmējot apšaudi pie Iekšlietu ministrijas — red.) Kā lai to izskaidro viņa bērniem? Viņš pats vairs nespēj to izdarīt.
Mūsu izpētes komisija veica daļu no darba, kuru vajadzēja izdarīt tai īstajai, apmaksātajai komisijai. Kaut vai divas epizodes. Piemērs ar teātra kritiķi Liliju Dzeni. Mūsu aktieri vairākkārt tikās ar cilvēku, kas it kā vervēja Dzeni. Viņš atzinās, ka to nav darījis — viņas kartīte tika radīta, Dzenei nezinot, un viņa nomira, par to neko nezinādama. Var, protams, apšaubīt viņa teikto, bet es uzskatu, ka viņam nav izdevīgi to stāstīt.
Otrs gadījums. Maijā, cik saprotu, sāks publicēt konkrētus ziņojumus. Izrādē var redzēt, kādā veidā daudzos gadījumos šie ziņojumi tapa. Ziņojums bija paša čekista pierakstīts un noformulēts, un ir liels jautājums, uz kādu informāciju tas balstījās un kā līdz viņam nonāca informācija, kuru viņš tur apstrādāja vai iekļāva. Turklāt čekas maisos ir daudz cilvēku, kurus es pazinu personīgi, arī mani vienaudži, draugi. Zinu tos puikas un daudzos gadījumos varu iztēloties, uz kāda pamata viņu vārdi ir maisos. Viņi bija čaļi bez bremzēm, taisīja sūdus, un nebija grūti viņus paņemt, kā saka, pie «škvarņika».
Izskan arguments — ir tik labi, ka tagad visiem ir iespēja nākt un stāstīt savus stāstus. Bet ir viena daļa, kas jau nomirusi. Kā mēs izrādē paskaidrojam, ir arī citi gadījumi, piemēram, «zilie». Toreiz tas nozīmēja astoņus gadus cietumā par pederastiju. Izvēle nebija liela. Tagad viņi ir spiesti nākt ārā no skapja, atstāstīt savu intīmo dzīvi. Daudzi cilvēki to nav gatavi darīt, un es viņus pilnīgi saprotu.
Izrāde jau nav tikai par to šauro tēmu, bet par cilvēku dabu vispār. Nav lielas atšķirības, kāds karogs karājas, cilvēki uzvedas līdzīgi pie visādām dekorācijām. Es pats to pirms četriem gadiem brīnišķīgi piedzīvoju Vācijā, kur [pēc kritiskiem izteicieniem par imigrācijas politiku] pret mani rakstīja denunciācijas, pēc tam sākās «draudzīgie» raksti presē. Žurnāls Spiegel rakstu pret mani nosauca Volksfeind — tautas ienaidnieks —, kas Staļina laikā bija vrag naroda, cilvēks, kas ir nolemts.
Mūsdienās nešauj nost miljoniem cilvēku kā Staļina laikā — kaut kāda atšķirība tomēr ir.
Labi, mani neviens nešāva, bet bija tik daudzas balsis, kas aicināja mani boikotēt. Ja es būtu režisors, kas iesprostots vācu valodas teātrī, mana karjera būtu beigusies. Zalcburgas festivāla intendants man tā arī pateica: «Alvis, you are done.» (Alvi, ar tevi ir cauri — angļu val.) Mums nevajadzētu būt augstprātīgiem. Labi, septiņdesmitie, astoņdesmitie gadi, par ko ir izrāde, bija daudz «veģetāriskāks» laiks, bet mums izrādē ir daudz piemēru, ka faktiski visa tauta kaut kādā ziņā bija salauzta. Tomēr, nē, ne līdz galam.
Varam būt pateicīgi, ka Latvijas valsts un kultūra ir saglabājusies, pateicoties cilvēkiem, kas padomju Latvijā spēja saglabāties. Katrs savā veidā, bet spēja. Vārds «salauzts» nav pareizs. Tās priedes tika liektas šausmīgi, tomēr tās iztaisnojās.
Ko komisijai vajadzēja izdarīt, bet tā neizdarīja?
Es jau minēju galveno — publicēja kartītes bez paskaidrojumiem. Katrs gadījums bija ļoti atsevišķs. Tāpēc izrādes programmā es iedziļinos sava tēva gadījumā. Tēvs apgalvo, ka par kartīti neko nav zinājis. Viņš arī tikās ar JRT aktieriem un šo lietu izrunāja. Pēc datumiem var redzēt, ka kartīte sastādīta tajā pašā mēnesī, kad viņu apstiprināja par [Rietumos dzīvojošajiem latviešiem domātās avīzes] Dzimtenes Balss galveno redaktoru.
Tad jāsāk atkal vecā trimdinieku diskusija — vai Komiteja kultūras sakariem ar tautiešiem ārzemēs bija laba vai slikta lieta? Vai tā cena ir par augstu, lai divas tautas daļas varētu komunicēt? Gan Rietumu pusē, gan šajā pusē cilvēki dalījās divās grupās. [Uz Rietumiem pārbēgušais Latvijas VDK darbinieks Imants] Lešinskis dod savu negatīvo novērtējumu, bet es personīgi uzskatu, ka Lešinskis ir ne tikai dubultaģents, bet kaut kāds trīspakāpju aģents. Vispār nevar saprast, kā labā viņš darbojās, visticamāk, dzīvi nodzīvojis savā labā. Sakaru komiteju un trimdiniekus tajā pusē visādi apņirgāja, bet, manuprāt, ja saskaita plusus un mīnusus, tad tomēr Sakaru komiteja to sistēmu drupināja.
Droši vien abi spārni bija nepieciešami. No vienas puses, bija svarīgi uzturēt kontaktus, no otras — svarīgi, ka bija cilvēki, kas nepiekāpīgi pastāvēja uz to, ka Latvija ir nelikumīgi okupēta.
Es piekrītu. Tāpēc mūsu izrāde parāda to, ko neviena oficiāla komisija nevarētu apkopot — ka tā bija ļoti rafinēta spēle, un tas viss bija traģikomiskā žanrā.
Cik lielā mērā tas, ko redzam uz skatuves, atspoguļo to, kas patiesībā notika, un cik lielā mērā tā ir mākslinieciska interpretācija par to, ko dzirdējāt no cilvēkiem, ar kuriem runājāt?
Mēs tikāmies ar vairākiem desmitiem cilvēku — gan tiem, kas bija maisos, gan vervētājiem, gan čekas virsniekiem, kas strādāja ārzemju rezidentūrās, diplomātiskajā sastāvā. Viss spektrs. Lielākoties šīs tikšanās bija viens pret vienu, lai būtu lielāka atklātības pakāpe. Visiem tika dots solījums, ka izrādē vārdi netiks minēti. Šī informācija bija anonīma, citādi nevar dabūt labu informāciju. Izrādes teksti ir autentiski, bet tie, protams, ir kompilēti, montēti, laikam ir pāris izņēmumu, kad aktieri izmanto jau sarakstītu tekstu. Bieži vien aktieru tēli ir kompilācija no diviem vai pat vairākiem prototipiem.
Protams, mēs neesam nekādi vēsturnieki, mēs uz tiem 750 000 eiro, ko saņēma [oficiālā vēsturnieku komisija], nepretendējam. Esam mākslinieki, bet varbūt tieši tas ir mūsu pluss, ka varam parādīt cilvēcisko faktoru. Nevis sausos faktus, bet to, kas notiek ar cilvēku.
Teorijas par mākslas uzdevumiem ir dažādas, bet vienā koncepcijā mākslai ir jāataino kāda dziļāka patiesība, pat ja fakti nav precīzi.
Mūsu gadījumā fakti ir precīzi. Tam bieži vien ir grūti noticēt. Tie laiki bija tik sarežģīti, ka nepretendējam atklāt visu, bet tāpēc izrāde ir tik gara. Mūsdienās māksla kļūst aizvien dizainiskāka. Lai sāpīgi raktu dziļumā, bez apjoma neiztikt.
Tātad izrādes garums — piecarpus stundas — ir arī konceptuāls lēmums.
Tas ir apzināti. Tieši tāpat kā lasot biezu grāmatu, cilvēks iegremdējas un psihofiziski ir spiests ieiet dziļāk. Bet mūsdienās cilvēki bez problēmām visu nakti velta Netflix seriāliem, noskatās pēc kārtas septiņas sērijas. Tie, kam interesē, izsēdēs šo izrādi līdz beigām, jo tā ir arī diezgan izklaidējoša. Svarīgi, ka izrādē ir daudz humora. Kā izrādes beigās saka vecais latviešu strēlnieku pēctecis, kurš bija vienkārši čekas bende, visgrūtāk bija slepkavot cilvēku, kurš tai brīdī smejas. Es domāju — kāpēc? Mana versija — smejošs cilvēks manifestē, ka viņš ir brīvs.
Izrādē bieži smejas, bet tieši par čekistiem — ne pārāk daudz.
Ir gan epizodes — viņi kā nabadziņi dzīvo tajās pašās hruščovkās, priecājas par košļenīti. Viņi jau arī kaut kādā ziņā bija upuri.
Vai nesanāk, ka viņi ir tādi lāga zēni, kas vienkārši parunājas ar saviem aģentiem, pat uzdāvina ziņotājai trompeti dēlam?
Tiklīdz sākam spēlēt tādus ļaunos personāžus, tas paliek ārkārtīgi didaktiski. Mēs pamēģinājām, tici man. Un arī tā nav tīra patiesība, jo viņiem bija sava cilvēciskā loģika. Izrādē centāmies dot iespēju cilvēkiem abās pusēs izskaidrot savu versiju, cik vien iespējams cilvēciski.
Pats stāsti, kā tevi brutāli piekāva. Esmu dzirdējis no citiem, ka šajās tikšanās reizēs izturēšanās varēja būt ļoti pazemojoša. Varas apziņa un arī vēlme pazemot, kas piemita daudziem čekistiem, izrādē tik ļoti neparādās.
Nepiekrītu. Cilvēki tiek lauzti šausmīgi rafinētā veidā, caur bailēm. Pats atceros, kāda ir sajūta, kad tevi pratina Stūra mājā un tev kule ir čokurā. Es to sajūtu ļoti labi atceros. Bet nevar ignorēt arī faktu, ka Andropovam uz rakstāmgalda stāvēja maza Dona Kihota skulptūra un viņš slepeni rakstīja dzeju visa mūža garumā.
Aušvicas komandants klausījās Mocartu…
Andropovs 20 gadus bija VDK galva, un es uzskatu, ka tieši caur viņa kantori kaut kādā ziņā arī sākās pārmaiņas. Kaut kādā ziņā Gorbačovs ir Andropova kreatūra. Andropovs savā pirmsnāves zīmītē bija uzrakstījis, ka lūdz, lai Politbiroju vada Gorbačovs. Tas bija kā testaments, ko ignorēja pārējie vecajie [Politbiroja locekļi], un Čerņenko kļuva par ģenerālsekretāru. Izmantošu izdevību un pastāstīšu, ka es jau gadu gatavoju izrādi par Gorbačovu, pirmizrāde būs nākamgad. Vairāk nekā gadu vācu materiālus, lasu visu, ko vien var izlasīt.
Pēc desmit dienām (intervija notiek 5. aprīlī — red.) braucu uz Maskavu — pats Gorbačovs mani uzaicinājis tikties. Viņš grib mani personiski satikt un vēl kaut ko izstāstīt. Vācot materiālus izrādei, man kļūst aizvien skaidrāks tas, ka PSRS sabruka nevis objektīvu iemeslu dēļ, nevis ekonomikas dēļ. Tas bija cilvēciskais faktors, tā bija gara apstākļu sakritību, nejaušību rinda, un kaut kādā ziņā tas sākās no VDK cilvēkiem. Viņi bija pirmie, kas saprata, ka kaut kam ir jāmainās. Man burtiski tikko iedeva Krievijas vīzu. Kā zināms, es biju melnajā sarakstā, bet šoreiz ir īpašs iemesls.
Gorbačovam ir 88 gadi. Viņu izrādē spēlēs Žeņa Mironovs, izrāde būs krievu valodā, mūsu teātra un Mironova vadītā Maskavas Nāciju teātra kopražojums. Mironovs tikās ar Putinu, teica, ka viņi grib izrādi, bet režisoru nelaiž Krievijā. Tad Putins parunāja ar FSB, nākamajā rītā Mironovam atzvanīja un teica: tvoj antisovjetčik možet jehaķ (tavs pretpadomju elements var braukt — krievu val.).
Nevarēs apiet jautājumu, kāda ir Gorbačova atbildība par 1991. gada janvāra uzbrukumiem Viļņā un Rīgā.
Mana iecere ir taisīt izrādi, pilnībā ignorējot tos sešus gadus, kad viņš bija pie varas. Izrāde beigsies 1985. gada pavasarī. Tā būs par viņu un sievu Raisu, kuru spēlēs Čulpana Hamatova. Mani vairāk interesē, kā bija iespējams, ka šis smilšu graudiņš iekļuva mehānismā un mehānisms apstājās.
Atgriežamies pie izrādes par čekas maisiem. Teici, ka nevajadzēja to visu publiskot bez nopietniem skaidrojumiem. Dažviet no izrādes var pat saprast, ka vispār nevajadzēja publiskot. Viena izrādes tēla centieni atzīties sadarbībā nes tikai problēmas, nevis attīrīšanos.
Katrs gadījums ir ļoti atsevišķs. Kā Daudziņš pareizi saka, mums nav tiesību moralizēt, tiesāt. Līdz galam arī nav izrunāts, ka trimdas latvieši nedzīvoja šeit un viņiem nav tiesību moralizēt par šo lietu, tāpat kā mums nav tiesību saprast to traģēdiju, kurai viņi gāja cauri, kaucot spilvenā 40 gadus.
Visaktīvāk par publicēšanu iestājās Latvijā dzīvojoši cilvēki. Nebija jūtams, ka Rietumu latvieši uzstājīgi prasītu maisu publiskošanu.
To es zinu. Arī cilvēciskais faktors nav apejams. Lielai daļai cilvēku, kas dzīvoja tajā laikā, dzīves nerealizējās tā, kā viņi bija iztēlojušies. Viņi, protams, vaino politisko iekārtu. Tas arī ir šaubīgi. Es zinu, piemēram, vienu dzejnieci, kura stāsta, ka viņai neiznāca dzejoļu krājums, ka viņai neļāva, traucēja. Palasīju tos dzejoļus, tie ir diezgan viduvēji. Saprotu, ir sāpīgi to teikt. Tāpat kā daudzi mākslinieki vai rakstnieki tagad vaino Kultūrkapitāla fonda «mafiju», kas viņiem neļauj izvērst radošo potenciālu, bet bieži vien tā ir taisnošanās. Daudziem cilvēkiem viņu aizvainojums par nenodzīvoto dzīvi projicējas uz režīmu.
Tieši tāpat kā tagad liela tautas daļa pie visa vaino valdību, deputātus. Tā ir tā pati cilvēku daba.
Izrādē daudz laika veltīts komiskām ainām ar trakajiem, kas dzird balsis un nāk pie čekistiem ziņot. Kāpēc?
Teātra tehnoloģijā smiekli bieži vien ir komunikācijas tiltiņš, pa kuru var aiztransportēt kādu nopietnāku zemtekstu. Tie nav tikai stulbi joki, lai visi izrēktos.
Bet vai tev nav bažas, ka to var nolasīt arī tā, ka daudzi ziņotāji bija nedaudz jocīgi cilvēciņi?
Pašas dzīves žanrs ir traģikomēdija, pilnīgi jebkura situācija. It īpaši padomju laiki — tas bija tāds absurds, ka [slavenie absurda teātra dramaturgi] Bekets ar Jonesko nervozi pīpē.
Varbūt varam justies laimīgi, ka dzīvojam laikā, kad var uz notiekošo tā skatīties. Ir bijuši arī citi laiki. Klasiskajā traģēdijā cilvēks nonāk situācijā, kad vienīgā izvēle ir — kā pareizāk nomirt.
Režisors Oļģerts Kroders man stāstīja par savu pirmo gadu Sibīrijā. Visus radiniekus viņš tur pēc kārtas apglabāja ar grūtībām, jo zeme bija tik cieta, ka nevarēja lāpstu iedurt, bet viņš to stāstīja tikai caur jokiem. Neatceros, ka Kroders ar nopietnu patosu runātu par vistraģiskākajām dzīves epizodēm.
Preses izrādē starp skatītājiem bija arī daudzi, ar kuriem bijāt runājuši. Vai bija kādas atsauksmes?
Viens no vervētājiem pēc noskatīšanās teica, ka Daudziņu un Znotiņu uzreiz pieņemtu darbā. Es domāju, ka tā ir vislabākā recenzija par aktieru darbu.
Vai tas nenozīmē, ka čekists priecājas par to, kā izrādē attēlots viņš un viņa kolēģi?
Es nezinu. Mēs nekad neielīdīsim cita cilvēka galvā. Tāpēc šajā izrādē nebūs viena kopēja skatītāju uztveres veida. Katram cilvēkam tas montējas ar viņa personīgo pieredzi.
Starpbrīdī kāda mana paziņa stāstīja, kā viņu savulaik sauca uz čeku, un, skatoties izrādi, viņai smiekli nenāk.
Atceries, bija filma Dzīve ir skaista, kas dabūja Oskaru, — komēdija par koncentrācijas nometni. Mākslā nav tabu. Provokācija ir svarīga šīs izrādes sastāvdaļa no sākuma līdz beigām. Mēs visu laiku provocējam skatītājus. Mans režisora pienākums ir liet benzīnu ugunskurā. Tad lai cilvēki domā, lai tiek galā paši.
Vai esi apmierināts ar šo sezonu?
Šī bija mana piektā pirmizrāde, ieskaitot arī pirmizrādi Minhenē ziemā. (Alvis Hermanis Cuvilliéstheater iestudēja izrādi Kaija — red.) Tāds bija mērķis — atgriezties JRT pa īstam. Galvenais, ka man ir atkal baigi interesanti. Bija gadi, kad viss bija nostādīts uz industriā-liem pamatiem un es tikai ražoju un ražoju. Tagad man sāk atgriezties vecie instinkti. Esmu riktīgi iedvesmots par JRT nākotni. Mēs ne tikai remontējam teātra māju, bet arī teātri no iekšpuses renovējam. Mums atkal ir tā, ka biļetes nevar dabūt. Tas ir labi.
Un kā ar jauno aktieru kursu?
Man visi to prasa, un es nemāku atbildēt. Man tas ir pirmo reizi, nav, ar ko salīdzināt, esmu pilnīgs iesācējs. Nezinu, ar ko viss beigsies.
Arī nākamajā sezonā domā vairāk strādāt JRT?
Es te taisos strādāt visu turpmāko dzīvi. Katru gadu tikai vienu reizi kaut kur aizbraukšu.
Vai jūti, ka uzbrukumi Vācijā ir ietekmējuši tavas iespējas kaut ko darīt ārzemēs?
Protams, esmu apzīmogots. Visās recenzijās obligāti jāpiemin, ka esmu rasists, ksenofobs un nacists, tikai tad sāk rakstīt par izrādi. Taču man nesen bija pirmizrāde Minhenē. Ja būtu vēlēšanās, es varētu tur strādāt.
Kāpēc nākamajā sezonā esi izvēlējies taisīt izrādi par pāvestu Benediktu XVI, īstajā vārdā Jozefu Racingeru?
Sešsimt gadu neviens pāvests nebija atkāpies. Oficiālā versija — veselības dēļ —, protams, nav īstā, tas visiem ir skaidrs. Es pats šo lugu tagad rakstu, pats vācu materiālus, esmu runājis ar cilvēkiem, kas viņu labi pazīst, esmu runājis ar augsta ranga baznīcas cilvēkiem. Versiju ir daudz, tās ir cita par citu interesantākas, un visas ir saistītas ar mūsdienu modernās pasaules aktuālajām problēmām.
Kā tēlaini izsakās pats Racingers, Jāņa Pāvila II vēsturiskā misija bija tikt galā ar Austrumeiropu, ko viņš spoži izdarīja, bet viņa paša misija sākās ar Rietumu pasaules problēmām, kas turpinās kļūt aizvien lielākas. Manuprāt, [galvenās lomas tēlotājs] Mihails Barišņikovs vizuāli ir līdzīgs Jozefam Racingeram, ja tikai viņu bišķiņ piegrimē. Izrāde būs dažādās valodās, tur būs tāds pats Bābeles tornis kā Vatikānā. Piedalās arī mūsu aktieri.
Kādas ir tavas domas par pāvestu Francisku?
Tieši tāpat kā sabiedrība ir sadalījusies divās nometnēs gan Amerikā, gan Krievijā, gan Francijā, tieši tāpat divās nometnēs ir sadalījusies katoļu baznīca un Vatikāns. Tēma apmēram tā pati — konservatīvie pret modernistiem. Tā ir lielākā atšķirība starp Bergoljo [pāvestu Francisku] un Racingeru. Izrāde būs par apjukumu un apmulsumu, kāds šobrīd ir mūsu modernajā pasaulē. Mūs visus ir sadalījis mūris, cilvēki ir sašķēlušies divās grupās.
Bet izrāde nav kautiņš. Problēma taču kaut kā ir jārisina, nevar ilgi pastāvēt šis totālais antagonisms. Ir jāatrod kāds vidusceļš.
The post Dzīves žanrs ir traģikomēdija appeared first on IR.lv.