Miera osta pandēmijā

Edgars Naudiņš Latviju atstāja pirms 10 gadiem. Amerikas latviete Aleksa Krolls uz vecvecāku dzimteni līdz šim brauca tikai viesos. Kopš pagājušā gada viņi ir šeit. Uz ilgāku laiku un, kas zina, varbūt uz visu atlikušo mūžu

The post Miera osta pandēmijā appeared first on IR.lv.

Edgars Naudiņš Latviju atstāja pirms 10 gadiem. Amerikas latviete Aleksa Krolls uz vecvecāku dzimteni līdz šim brauca tikai viesos. Kopš pagājušā gada viņi ir šeit. Uz ilgāku laiku un, kas zina, varbūt uz visu atlikušo mūžu

Viņi nav savstarpēji pazīstami, bet kas notiktu, ja satiktos? Abi droši vien dalītos stāstos par dzīvi Pekinā, Keiptaunā vai Mumbajā, kur veidoja veiksmīgas karjeras. Edgars Naudiņš (37) un Aleksa Krolls (28) teorētiski būtu varējuši uzskriet viens otram ne tikai uz kāda ielas stūra Rīgā, bet arī Indijā, kuru apceļoja pagājušā gada janvārī. Tieši tur uzzināja par vīrusa parādīšanos. 

Neatkarīgi viens no otra izlēma, ka pandēmijas pārlaišanai izvēlēsies Latviju. Abi neuzskata sevi par Covid-19 bēgļiem. Pandēmija dzīvi izjaukusi labākajā iespējamajā veidā.  

Ar jauniem spēkiem

Edgars Naudiņš joprojām atceras to dienu pagājušā gada oktobrī. Uzvilcis Paula Stradiņa Klīniskās universitātes slimnīcas zilo uniformu, viņš pēc daudzu gadu prombūtnes atkal piesēdās pie datora ekrāna Diagnostiskās radioloģijas institūtā. Analizēja pacientu izmeklējumu attēlus. «Tāpat kā, ja neesi 10 gadus braucis ar mašīnu. Kurš pedālis jāspiež, kurš kloķis jāvelk? Pabrauc 10 minūtes, un tad jau aiziet. Ķermenis atceras, iemaņas atgriežas,» pasmaida Edgars.

Jau gada sākumā viņš saņēma Covid-19 vakcīnu. Ārstiem rezidentiem ir pienākums dežurēt arī slimnīcas uzņemšanā, var gadīties nonākt kontaktā ar vīrusa nēsātājiem. Ja pacientiem nepieciešama radiologa izmeklēšana, jāiet arī uz Covid-19 nodaļām. «Tad gan ģērbjamies «skafandros». Jā, viss ir mainījies. Bet, ja nebūtu Covid-19, es nebūtu atpakaļ Latvijā.» 

Kāpēc, astoņus gadus veltījis medicīnas studijām, viņš 2009. gadā pameta ne tikai veiksmīgi sākto rezidentūru, bet arī Latviju? «Laikam nebiju psiholoģiski nobriedis pieaugušā cilvēka dzīvei, turklāt biju pārstrādājies,» Edgars prātā visu pārlicis neskaitāmas reizes. «Ārsta studijas tiešām ir psiholoģisks pārbaudījums, ne visi to var izturēt. Kāda kursabiedrene izlēca pa logu. Man arī bija izdegšanas sindroms, ko sapratu pēc vairākiem gadiem. Vienkārši vajadzēja paņemt pauzi. Varbūt gan tikai uz gadu, nevis uz desmit.»

Jau no skolas sola viņš romantiski bija sapņojis kļūt par ķirurgu, glābt cilvēku dzīvības. Medicīnas studiju laikā dabūja darbu Rīgas 1. slimnīcas intensīvās terapijas nodaļā. Tik tuvs kontakts ar smagām slimībām un nāvi bija traumatisks. Studiju 6. kursā Edgars izlēma pievērsties radioloģijai, aizrāvās ar to. «Pēdējos gados šī medicīnas nozare attīstās visstraujāk. Neviena medicīnas subspecialitāte bez radioloģijas īsti nevar iztikt!»

Rezidentūru radioloģijā viņš sāka 2007. gadā, bet drīz Latviju satricināja dižķibele. Mediķiem samazināja algas, atmosfēra slimnīcās kļuva nospiedoša. Noguris riņķojot starp vairākām darbavietām un nebeidzamām dežūrām, viņš paņēma garāku atvaļinājumu. Nopirka biļeti uz Londonu, kur kā students ekonomiskos ceļojumos iepriekš bija pavadījis gandrīz katras brīvdienas. 2009. gada decembrī devās uz Indiju sagaidīt Jaungadu. «Atgriežoties Anglijā, tā arī vairs uz Latviju neatbraucu atpakaļ.» 

Nē, viņš nesāka strādāt hotelī vai bārā. Lūkojās pēc britu rezidentūras, bet uzņemšanu jau bija nokavējis. «Iestājos Imperial College London. Tur varēju iegūt maģistra grādu medicīniskajā sonogrāfijā trijos virzienos: ginekoloģija, asinsvadi un sirds. Mani uzņēma sirds nodaļā, kaut gan tā nebija mana pirmā izvēle. Ja īsti nepatīk, nevari būt labs tajā, ko dari.» Sācis jau nožēlot aizbraukšanu. «Bet atgriezties kā sunītim ar starp kājām ierautu asti? Centos turpināt. Dabūju ārsta darbu slimnīcā. Biju specializējies radioloģijā, tāpēc iespējas bija ierobežotas. Biju ārstu aizvietotājs. Vienu dienu Skotijā, otru Velsā! Maksā labu naudu, tomēr karjeru nenodrošina.»

«Vīruss nāk!»

2014. gadā viņš devās mēnesi ilgā ceļojumā uz Ķīnu. «Ieraudzīju Šanhaju — wow! Pirmais iespaids bija ļoti spēcīgs. Tieši tāds, kādu komunistu propaganda grib ārzemniekiem izveidot par Ķīnu. Moderna valsts, debesskrāpji, tehnoloģijas, reklāmas. Restorānā satiku ķīniešu meiteni ar draugu no Slovēnijas. Prasīju viņam, kā Ķīnā iet, viņš teica: super!» 

Atgriezies Londonā, latvietis joka pēc aizsūtījis pieteikumu kādai internetā atrastai ķīniešu kompānijai un… dabūjis darbu Pekinā, lai mācītu angļu valodu jauniešiem. Viņš izlēma ielēkt nezināmajā. «Pēc gada nokļuvu medicīnas tūrisma kompānijā, viņiem vajadzēja ārstu. Domāju — vai tiešām beidzot būšu apmierināts ar to, kur esmu un ko daru?» Edgars paškritiski iesmejas. «Bagātajiem ķīniešiem, kuri grib veselības aprūpi ārzemēs, organizēju plastiskās ķirurģijas operācijas Korejā, izmeklējumus Japānā, cilmes šūnu terapiju Šveicē un Itālijā, braucienus, lai iegūtu second opinion no dakteriem Amerikas lielākajās klīnikās.»

Tikai pēc gada nejauši uzdūries citiem Pekinas latviešiem. «Sanācām kopā uz Jāņiem un 18. novembrī. Pieci gadi paiet ātri,» viņš pasmaida. 

«Un tagad būs pats interesantākais,» Edgars turpina stāstu. «2019. gada oktobrī ceļoju uz Indonēziju, Singapūru un Filipīnām. Zināju, ka nākamās brīvdienas būs jau drīz, ķīniešu Jaunā gada laikā. Laikam vainīgas bija smaržīgās garšvielas, ko sapirku Singapūrā. Nodomāju: būs taču 10 gadu jubileja, kopš es pirmoreiz biju aizbraucis uz Indiju. Jādodas ceļojumā!» 

Pagājušā gada 21. janvārī viņš Pekinu pameta tikai ar mazu čemodānu, kurā snauda divi pāri vecu botu, ko piebeigt Indijas netīrajos ceļos. Džinsi, treniņtērps, pāris kreklu, rudens jaciņa. «Par vīrusu neko nezināju. Jo Ķīna šo informāciju ilgi bloķēja.» Baumas par šausmām Uhaņā jau klīda ārstu aprindās, taču pirmos signālus Edgars sāka analizēt vēlāk. «Neilgi pirms braukšanas uz Indiju Pekinā satikos ar ķīniešu dakteri. Viņš atnāca uz vakariņām ar ķirurģisko masku,» Edgars atceras. «Brīnījos: tā taču nepalīdz pret gaisa piesārņojumu! Viņš tā kā pasmējās: «Vīruss nāk!» Neuztvēru to nopietni. Tad pēkšņi Deli lidostā visiem, kas pēdējo 14 dienu laikā bijuši Ķīnā, lika stāties īpašā rindā. Indijas viesnīcā beidzot tiku pie starptautiskās televīzijas. Ieslēdzu BBC un uzzināju, ka tiešām ir parādījies kaut kāds vīruss!» 

No Latvijas satraukti zvanījusi mamma. «Kur tu esi? Labi, ka nevis Ķīnā, bet Indijā. Fiksi brauc mājās!» Aviokompānija Cathay Pacific pati piedāvājusi: ir iespēja pārcelt atpakaļlidojumu uz Pekinu. «Izdomāju — labi, pārcelšu par nedēļu, aizbraukšu uz Vārānasī, varbūt tikmēr Ķīnā viss nomierināsies. Naivi, vai ne?» Edgars iesmejas. 

Grupas čatā no Ķīnas saņēmis ziņu, ka Pekinai draud tāda pati stingrā karantīna kā Uhaņai — nevarēs ne iebraukt, ne izbraukt. «Bija aicinājums visiem, kas ir «ārpusē», ātri atgriezties. Domāju: nē, man to nevajag. Sarunāju, ka Cathay Pacific atdos naudu par biļeti. Nopirku Turkish Airlines biļeti uz Rīgu. Domāju — apciemošu vecākus, aizbraukšu pie draugiem Beļģijā un Anglijā.» Tad 2020. gada marta beigās — atpakaļ uz Ķīnu. Nesanāca. «Pāris dienas pēc tam, kad atgriezos no Londonas, Latvija slēdza robežas.»

Pekinas mājoklī, ko īrēja kopā ar draugiem, palika visa iedzīve. «Pirmā kaste ar labākām vasaras drēbēm no Ķīnas atnāca jūlijā, rudenī saņēmu kasti ar ziemas drēbēm. Dārgākās mantas, ko nevarēja sūtīt pa pastu, ķīniešu draugs, kurš sāka mācīties Anglijā, aizveda uz turieni un pirms Brexit paspēja nosūtīt uz šejieni. Dators ar manām fotogrāfijām un dokumentiem ir iestrēdzis pie draugiem Ukrainā. Viena kaste ar mantām vēl ir procesā.» 

Sākumā mediķis nepacietīgi gaidīja atgriešanos iepriekšējā mītnes zemē. Nopirktā aviobiļete joprojām ir derīga. «Ķīnā man ir jāslēdz bankas konts, jāpaņem daži dokumenti un vērtslietas,» viņš stāsta. Tā būs īsa viesošanās, jo viņš jau sācis veidot dzīvi Latvijā. 

Ārsta piecgadu plāns

«Līdz pagājušā gada jūnija sākumam sēdēju laukos un domāju, ko lai tālāk dara. Parunāju ar kolēģiem medicīnā. Vairāki tā arī brutāli pateica: beidz taču klīst apkārt! Pabeidz to, ko biji sācis!» Edgars stāsta, kā saņēmies vēlreiz no nulles sākt rezidentūru. Kad jau bija tur iekļuvis, viņš uzzināja, ka vajadzēs pārlikt arī Medicīnas fakultātes 6. kursa beigu eksāmenu, lai atjaunotos ārstu reģistrā. «Nedrošība bija. Arī nedaudz iedragāta pašapziņa. Visi kursabiedri, ar ko kopā studēju, jau ir augsta līmeņa speciālisti. Samācījos, eksāmenu noliku 6. oktobrī. Jā, bija daudz šķēršļu jāpārvar, lai atgrieztos.»

Pirms došanās uz ārzemēm viņš bija budžeta rezidentūrā, tagad par šādu iespēju varēja tikai sapņot. «Rezidentūra Stradiņos pēc jaunā Eiropas standarta būs pieci gadi. Uztraucos, kā izvilkšu finansiāli. Latvijā izveidojusies paradoksāla situācija: speciālistu trūkst, bet mācības daudziem netiek nodrošinātas par brīvu. Arī par darbu slimnīcās rezidentam neko nemaksā. Par laimi, izdevās vienoties ar reģionālo slimnīcu, kas man sedz mācību maksu un vēl maksā stipendiju. Tur man būs jānostrādā pieci gadi. Arī turienes pašvaldība maksā stipendiju.» 

Daugavpils! Šo vārdu Edgars izrunā ar prieku. «Aizbraucu, satikos ar slimnīcas direktoru Grigoriju Semjonovu. Jauns, enerģisks. Teica: jā, mums tevi vajag! «Labi, rakstām papīrus, braukšu pie jums!»» Pēc rezidentūras Rīgā pieci gadi būs jānostrādā Daugavpilī. «Smējos: Ķīnā ir komunistu piecgades plāns, un man arī viss sanāk piecgadēs. Pieci gadi Anglijā, pieci Ķīnā, pieci rezidentūrā un būs pieci Daugavpilī. Laikam nāk par labu, ka esmu izceļojies pa pasauli, izdzīvojies par miljonu pilsētām. Tagad tā gribu izbaudīt Latvijas laukus! Daugavpils nemaz nav tik tālu no Rīgas, trīs stundas ar mašīnu. Pēc milzīgajiem attālumiem, kas man bija jābrauc Ķīnā, Latvija šķiet maziņa. Lai Pekinai izbrauktu cauri, arī vajag vismaz trīs stundas.»

Ar katru dienu viņš arvien vairāk saprotot, ka liktenis piespēlējis labāko iespējamo scenāriju. «It kā Ķīnā viss bija sakārtojies, labs darbs un ienākumi, bet nebiju īsti laimīgs. Pēdējā laikā biju diezgan noguris. Pārapdzīvotība, propaganda, cenzūra… Viss palika arvien sliktāk. Režīms «caur puķēm» sāka arī antiārzemnieku kampaņu. Jau sen gribējās mājās, bet nevarēju saņemties. Pandēmija piespieda. Mīlestība pret radioloģiju man ir joprojām un vēlme mācīties arī. Domāju, ka mamma un māsa arī ir laimīgas, ka esmu atpakaļ. Un atpakaļ medicīnā, ko vēl vairāk!»

No Čakstes dzimtas

«Pagājušā gada janvāra beigās tusēju ar draugiem Indijā. Kad bija jālido prom no Mumbajas, mums teica: lai ieietu lidostā, vajadzīga maska. Maska? Kāpēc? Kas notiek?» Aleksas Krolls stāsts par iepazīšanos ar koronavīrusu sākas līdzīgi. «Gājām meklēt aptieku. Pēc sešām nedēļām vīruss jau bija izplatījies visā pasaulē. Tikmēr biju atgriezusies Dienvidāfrikā un sapratu, kas tas ir nopietni.» 

Aleksa ir uzaugusi Amerikā, Arizonā, taču četrus gadus pirms pandēmijas nodzīvoja Keiptaunā. «Pēc universitātes beigšanas kādu brīdi konsultēju Sarkano Krustu Vašingtonā: kā lietot tehnoloģijas ārkārtējās situācijās.» Pēc tam sākusi sadarbību ar IT konsultāciju firmu Indijā.

Pārcēlusies uz Keiptaunu, viņa ar kolēģi izveidoja starptautisku uzņēmumu Open Function Group, kas organizācijām palīdz efektivizēt IT sistēmu darbu. «Dzīvojot Dienvidāfrikā, sāku arī biežāk braukt uz Latviju. Ne tikai tāpēc, ka te dzīvo radi, bet arī tāpēc, ka varu te labi strādāt: tā pati laika zona, kas Āfrikā un Eiropā.»

Gan no mammas, gan tēva puses Aleksas dzimta iepriekšējās paaudzēs saistīta ar Latviju. Vecmāmiņa Anna Čakste-Rollinsa ir pirmā Latvijas Valsts prezidenta Jāņa Čakstes mazmeita. «Mums joprojām ir labas attiecības, vecmāmiņas dēļ es arī iemīlēju Latviju,» atklāj Aleksa. «Vecmāmiņa dzīvoja Kalifornijā, bet pēc neatkarības atjaunošanas atguva tēva māju Jūrmalā. Nolēma pusi gada pavadīt Latvijā, bet otru pusi pie mums Arizonā.»

Uz Latviju pirmoreiz paņemta līdzi vēl kā bērns, valsts dibinātāja mazmazmazmeita ieguva pilsonību, tomēr jutās šeit sveša — kaut vai tāpēc vien, ka brīvi nerunāja latviski. Vasaru pēc universitātes beigšanas izlēma izmantot, lai to labotu. «Ar starptautisku programmu starpniecību izdevās atrast viesģimeni Daugavpilī, pie kuras nodzīvoju sešas nedēļas. Ģimenes vecmāmiņa runāja latgaliski, es to nezināju. Sākumā mēģināju parunāt ar viņu latviski un domāju: es tiešām neko nesaprotu!» atceroties smejas Aleksa. Bet tajā vasarā viņa šeit ieguva draugus savā vecumā.

«Pirms trim gadiem, atbraukusi uz Rīgu no Dienvidāfrikas, pirmo reizi nodomāju: es kā jauns cilvēks varētu būvēt nākotni Latvijā. Rīga ir forša pilsēta, dzīve daudz lētāka nekā lielajās Amerikas pilsētās. Un man patīk būt dabā. Šeit var mierīgi tikt uz jūru vai mežu.»

Bez tējkannas

Latvija! Šis vārds Otrā pasaules kara bēgļu atvasei skanēja arī kā patvēruma solījums pandēmijas laikā. «Dienvidāfrikā bija stingra karantīna, un man sākās problēmas ar vīzu. Dienvidāfrika pašlaik vīzas neizsniedz, nevaru tur dzīvot,» stāsta Aleksa. «Biju kādu laiku ciemos pie vecmāmiņas, kas tagad dzīvo Amerikā, bet arī tur sākās Covid-19. Arizonā pazīstu daudzus, kuri nomira. Latvijā augustā, kad es atbraucu, viss vēl bija ideāli.» 

Pēc pašizolācijas izejot uz ielas Rīgā, viņai licies, ka sapņo. «Nav masku, varu satikt draugus Tallinas kvartālā. Kā divas pasaules! Jo darbā, ko turpināju veikt attālināti, viss bija saistīts ar Covid-19.» Aleksas uzņēmuma platforma, kurai izdevies piesaistīt Anglijas valdības finansējumu, palīdz strukturēt pandēmijas datus. Latviete konsultējusi dažādas organizācijas, kā strādāt ar Pasaules Veselības organizācijas lietotni Covid-19 gadījumu skaitīšanai un uzliesmojumu modelēšanai. «Esmu kā datu brokere: šī puse grib to, tā puse — šo, kā mēs varam to savienot?» salīdzina Aleksa. «Zinu, ka arī Latvija izmanto šo lietotni.» 

Katrs no viņas uzņēmuma astoņiem darbiniekiem pašlaik dzīvo citā valstī, strādāt ir sarežģīti, bet ne neiespējami. DĀR, Zambija, Gvineja, Senegāla, Kenija, Ņujorka, Londona, uzskaita Aleksa. «Mums ir ikrīta stand up, kurā izstāstām pārējiem, ko tajā dienā darīsim. Pa dienu parunājamies Slack lietotnē. Tas ir virtuālais birojs. Arī klienti šobrīd ir attālināti. No rīta es varbūt «tiekos» ar kādu no Kambodžas, pēcpusdienā — no Hondurasas.» 

Aukstajos mēnešos viņa satikusi tikai pāris draugus un dažus radiniekus. «Šī ziema tomēr bija diezgan forša,» iesaucas Aleksa. «Pirmoreiz piedzīvoju īstu ziemu. –15 grādu, seja deg — tā bija pilnīgi jauna pieredze. Man būtu bijis vieglāk, ja veikali būtu vaļā un varētu nopirkt vajadzīgās lietas. Atceros — bija auksti, un ļoti gribēju tējkanniņu. Redzēju to pa logu, jautāju pārdevējai, vai drīkst? Nē, nedrīkst. Bet īstenībā man nekā daudz netrūka. Visu jau var pasūtīt internetā.»

Tāpat kā Edgaram Naudiņam, arī Aleksai iepriekšējā mītnes zemē palika saistību aste. Keiptaunā atstāts dzīvoklis ar mantām, mašīnu izdevās pārdot attālināti. «Vajag sakārtot administratīvās lietas. Kad dabūšu Covid-19 poti, noteikti gribu Keiptaunu atkal apciemot,» saka Aleksa. «Bet šogad patiešām esmu sapratusi, ka Latvija ir manas jaunās mājas, negribu dzīvot Amerikā. Nākotnē vēlētos Rīgā noalgot vēl kādu kolēģi un izveidot mazu biroju. Un vecāki, protams, ir priecīgi, ka esmu te. Vecmāmiņa prasa: «Ko tu darīji šonedēļ? Ar ko satikies?» Mums ir vēl labākas attiecības, nekā bija iepriekš. Saprotu labāk visu savu ģimeni.» 

Piemēram, precizitāte. «Ja teici: satiekamies vienos, tad tā arī jābūt. Āfrikā ierasties pat stundu vēlāk ir okei. Vienmēr biju prātojusi — kāpēc mani vecāki un vecmāmiņa ir tik stingri? Bet te visi cilvēki ir tādi. Jau tagad redzu, ka pati esmu vairāk latviete nekā brālis, kurš dzīvo Teksasā.»

The post Miera osta pandēmijā appeared first on IR.lv.