123ru.net
World News in Latvian
Апрель
2021

Ar mērķi — labākie Ziemeļeiropā

0
IR 

Klasiskās mūzikas festivāla Rīga Jūrmala izpilddirektore Zane Čulkstēna uz Latviju ved pasaules mēroga zvaigznes

The post Ar mērķi — labākie Ziemeļeiropā appeared first on IR.lv.

Klasiskās mūzikas festivāla Rīga Jūrmala izpilddirektore Zane Čulkstēna uz Latviju ved pasaules mēroga zvaigznes

Tas ir amizants biznesa intervijas sākums ar citos apstākļos nebūtisku niansi: Čulkstēna Zoom sarunas laikā atrodas birojā, nevis savā viesistabā un izskatās nevainojami kā no Vogue vāka, ieskaitot — es zinu, cik daudziem tas ilgstoši bijis sāpīgs jautājums — matu sakārtojumu. Tikko bijusi pie friziera, viņa smejas. Intervijas dienā rit otrā nedēļa, kopš valdība šos pakalpojumus oficiāli atkal atļāvusi. 

Iespējams, tā ir augsta līmeņa kultūras biznesa etiķete, bet varbūt arī personības iezīme — Čulkstēnu grūti iedomāties jaukā sporta kostīmā ar mājīgu tējas krūzi rokā sēžam virtuālajās darba sarunās. Pandēmija viņai, kultūras lauka biznesa cilvēkam, kuru Latvijā savulaik labi pazina kā laikmetīgās mākslas centra kim? vienu no izveidotājām, šajā ziņā nav mainījusi neko — ikdienā turpina iet uz darbu, tas palīdzot iedvesmai un pašdisciplīnai. Sarunu kalendārs, lai arī virtuāli, ir pārblīvēts.

Čulkstēnas vadītais festivāls iezīmē problēmu, kas skar vairumu kultūras biznesu: nav iespējams paredzēt, vai un kā turpināsies darbs šovasar un rudens sezonā. Teātri un koncertzāles, kā arī festivāli veido programmas un mēģina, vienlaikus paturot prātā vairākus notikumu attīstības scenārijus. 

Arī festivālam Rīga Jūrmala jānotiek vasarā, bet Čulkstēna ar komandu pie tā intensīvi strādā jau tagad, pavasarī. Festivāla atbalstītāju saraksts ir iespaidīgs,  bet arī atbildība to priekšā liela. Par pandēmijas ietekmi Čulkstēna saka tā: «Skaidrs, ka šī situācija saistās ar daudz lielāku stresu, taču nav vērts par to gausties. Man ir aizdomas, ka šādās galēji neprognozējamās situācijās nākotnē nokļūsim arvien biežāk. Jāsāk attīstīt spēju tām ātri pielāgoties. Lielisks piemērs tam mūsu gadījumā ir pāriešana uz virtuālajām meistarklasēm, Marisa Jansona piemiņai veltītas filmas producēšana un muzikālie vakari Rīgas parkos un Jūrmalas pludmalē.»

Elegance un klasika ir divi apzīmējumi, kurus Čulkstēna labprāt vēlas saistīt ar pašas vadīto festivālu. Tās padomē darbojas gan Krievijas miljardieri, piemēram, Pjotrs Avens un Mihails Fridmans, gan tādi Latvijas biznesa vārdi kā Uldis Pīlēns un Guntis Rāvis. 

Pirmoreiz Rīga Jūrmala, kura izmaksas mērāmas miljonos, pie skatītājiem devās 2019. gadā. Tā lielais trumpis jau sākotnēji bija mākslinieciskā vadība, starptautiskajā klasiskās mūzikas vidē labi pazīstamie vārdi Martins Engstrēms un Migels Estebans. Pirmais ir leģendārā Verbjē (Verbier) festivāla izveidotājs, ierakstu kompānijas Deutsche Grammophon kādreizējais viceprezidents, bet otrais — globāli strādājošs mūzikas producents. 

Pēc pirmās sezonas ar tādām vērtībām koncertlistē kā Bavārijas Radio simfoniskais orķestris britu laikraksts The Telegraph latviešu festivālu iekļāva vasaras festivālu topa desmitniekā. 

Otrajā sezonā 2020. gadā, ko apcirta pandēmija, tika plānota četru pasaules līmeņa orķestru dalība: Izraēlas Filharmoniskais orķestris ar jauno māksliniecisko vadītāju Lahavu Šani, Bavārijas Radio simfoniskais orķestris ar diriģentu Manfrēdu Honeku, Sanktpēterburgas Filharmoniskais orķestris ar tā ilggadējo māksliniecisko vadītāju Juriju Temirkanovu, kā arī Londonas Filharmoniskais orķestris ar diriģentu Vladimiru Aškenazi. Festivāls iesāka arī meistarklases pasaulslavenu interpretu vadībā.

Neraugoties uz Covid-19 ierobežojumiem, kas nozīmē mazāku skatītāju skaitu, šogad Rīga Jūrmala gatavojas grandiozam iznācienam: starp daudziem izciliem vārdiem rindojas Baireitas festivāla orķestris, Karaliskais Concertgebouw orķestris, diriģents Andris Nelsons, operzvaigzne no Ņujorkas Renē Fleminga, diriģents Rikardo Muti, vijolnieks Reno Kapisons un daudzi citi.

Intervijā Čulkstēna stāsta, kā no koncertu sērijas Baltijas muzikālās sezonas, kuru radīšanā piedalījās Andrejs Žagars, izauga liela mēroga starptautisks festivāls ar ambīcijām kļūt par vienu no labākajiem Ziemeļeiropā.

Vai kultūras jomā Latvijā var izveidot veiksmīgu biznesu? Mākslinieki un mākslas institūcijas bieži saka: nav naudas. Kultūra ir pēdējais, kas asociējas ar biznesu.
Tas ir ļoti grūti, bet neliela iespēja ir. Tā pastāv, bāzējoties Latvijā, bet strādājot starptautiski. Aplūkojot laikmetīgās mākslas jomu Baltijas kontekstā, ir skaidrs, ka vietējais tirgus ir ļoti mazs, bet tie, kam izdodas iziet starptautiskajā scēnā, kā, piemēram, Olgas Temnikovas un Kasela galerija Tallinā (Temnikova & Kasela Gallery), panāk, ka vairāk nekā puse no viņu apgrozījuma nāk no starptautiskajām norisēm. Tas izdodas vienam no simta un tādiem, kuriem ir atsperšanās bāze — nereti, es atvainojos, no dzīvesbiedra, cita paralēlā biznesa vai īpaši labvēlīgas situācijas, kurā bijusi iespēja kaut ko sākt. 

Vai festivālam Rīga Jūrmala kaut kā sākotnēji palīdzēja Andreja Žagara sakari?
Andrejs man bija tuvs draugs un vienmēr bijis apbrīnas subjekts. Bet viņa loma vairāk saistījās ar spēju sākotnēji rast pārliecību par to, ka šāda līmeņa pasākums Latvijā vispār varētu notikt. Tālāk jau tika pieņemts lēmums restartēt festivālu pilnībā. (Sākotnēji tās bija koncertu sērijas ar citu nosaukumu, tās vadīja Andrejs Žagars — red.)

Pirms es iesaistījos, bija jau uzaicināta mākslinieciskā vadība — Martins Engstrēms un Migels Estebans. Tika apzināti nošķirta organizatoriskā un mākslinieciskā puse, un man uzticēja konsultāciju veidā izstrādāt visu organizatorisko pusi ar jau dotu māksliniecisko pusi. Katru no festivāla koncertiem enkuroja kāds no pasaules vadošajiem orķestriem, un tie bija simtprocentīgi viņu [Engstrēma un Estebana] kontakti, izpratne, gaume un viss pārējais, kas veidoja programmu. Martins Engstrēms ir ļoti labi pazīstams šīs jomas profesionālis, Verbjē festivāla izveidotājs, daudzu starptautisku konkursu, to skaitā Čaikovska [klaviermūzikas izpildītāju solistu un klavierduetu] konkursa žūrijas loceklis un vadītājs.

Ko festivālam nozīmē tādā mazā valstī kā Latvija uzrunāt pasaulslavenus vārdus un mēģināt pateikt: jā, mēs gribam jūs šeit!
Skaidrs, ka izšķirošais festivālam bija debijas gads. Ir ļoti svarīgi pirmajā gadā izdarīt absolūto maksimumu, jo tas lielā mērā veido festivāla reputāciju. Uzrunājot māksliniekus nultajā gadā, rezultāts tika panākts, pateicoties Martina un Migela cienījamajiem vārdiem, kas zināmi starptautiski, un daudz nekaulējoties par honorāru. Ar katru nākamo gadu mūs jau zina un uzticas arvien vairāk. Tas ir jautājums par pirmo gadu un tālāko frontes noturēšanu. Noteikti liela nozīme ir mākslinieciskajai vadībai. Mēs to redzam arī Rīgas Starptautiskās laikmetīgās mākslas biennāles (RIBOCA) gadījumā — ir ļoti svarīgi piesaistīt starptautiski atzītu profesionāli. 

Kāpēc festivāla mākslinieciskajiem vadītājiem bija interesanti uzņemties darbu Latvijā?
Māksliniecisko vadību uzrunāja padome. Martins Engstrēms ir zināms visā pasaulē, viņš tika uzrunāts privāti un atsaucās, jo pēc tautības ir ebrejs, kurš dzimis un audzis Stokholmā, un savu pirmās laulības medusmēnesi 1978. gadā pavadījis Rīgā un Jūrmalā. Arī padomju gados mūziķu vidē notika apmaiņa un kontaktēšanās, un tādā veidā viņš nokļuva šeit. Tās ir viņa jaunības atmiņas, par kurām vienmēr pats arī plaši stāsta. Tas nospēlēja lomu viņa piekrišanai uzņemties izveidot šo festivālu.

Man patika doma, ka kultūras biznesā pirmajā gadā visam jābūt nostrādātam perfekti. Ja jums kaut kas būtu nobrucis, visticamāk, tas ietekmētu turpmāko veiksmi.
Tā ir viena no lietām, ko mēs izrunājām jau pašā sākumā. Skaidrs, ka nevaram konkurēt ar Zalcburgu, Lucernu un Verbjē, lai arī mākslinieku darbs šajos [pasaulslavenajos] festivālos ir tāds pats, kādu darām mēs Rīgā un Jūrmalā. Katru dienu māksliniekiem ir cita uzstāšanās citā lokācijā, un mēs apņēmāmies darīt visu, lai viņu pieredzi padarītu personīgu un neaizmirstamu. Angļu valodā ir teiciens, ka cilvēki var aizmirst visu, bet viņi nekad neaizmirsīs, kā tu liki viņiem justies. 

Zinot, cik smaga ir mākslinieku ikdiena, festivāla laikā mēs tiešām par katru no viņiem rūpējāmies rītā, vakarā: paši vedām vakariņās, paši rādījām pilsētu, paši noorganizējām, ka viņiem jau lidlaukā piebrauc klāt ar mašīnu. Tās ir mazas detaļas, bet, vēlāk aprunājoties, viņi stāstīja, ka jutušies tik sirsnīgi uzņemti, kā sen nekur nav jutušies. Un tas lieliski nostrādā, jo viņi te grib atgriezties. Reputācija ātri izplatās līdz citiem cilvēkiem un sociālajos medijos. 

Ar daļu no māksliniekiem pat ir izveidojies personisks kontakts — mēs sarakstāmies Facebook, esot ļoti dažādos pasaules punktos, un mēdzam arī satikties. 

Otrs aspekts, kas nospēlē par labu Latvijai, Rīgai un Jūrmalai: cilvēki šeit brauc praktiski bez ekspektācijām. Latvijā vienmēr visi ļoti pārdzīvo par to, ka mums nav tik liela atpazīstamība vai nav izveidojies konkrēts valsts tēls. Pozitīvā puse tam ir tāda, ka cilvēki šeit brauc bez kādiem pieņēmumiem. Angļu valodā ir teiciens under-promise, over-deliver, un tas mūsu gadījumā nostrādāja. Ja ekspektāciju nav, tās pārsniegt ir vienkāršāk. 

Pilnīgi visi mākslinieki, ar ko mēs strādājām, nespēja noticēt, ka ir tāda vieta pasaulē, kur ir pasakaina gadsimtu mijas koka arhitektūra, pilsēta, kas ir mežā ar koncertzāli pludmalē. Visa dabas, kultūras, sirsnīguma un kvalitātes kombinācija viņiem šķita prātam neaptverama. 2019. gadā no māksliniekiem vismaz desmit reizes dzirdēju salīdzinājumus ar Dienvidfranciju vai Hemptonu Ņujorkā. 

Ko ir grūtāk menedžēt — laba orķestra atvešanu vai kādu solistu zvaigzni?
Es teikšu, ka otro, bet festivālam tiešām ir fantastiska komanda. Var tikai pabrīnīties par darbu ar orķestriem un māksliniekiem, ko veica Sanda Katkeviča. Ir arī atsevišķu nacionalitāšu īpatnības, bet, protams, lielās zvaigznes ir lielās zvaigznes. Tā tas noteikti ir visās jomās.

Festivāla ambīcijas ir augstas. No vienas puses, jums jāsniedz kaut kas īpašs slaveniem māksliniekiem, lai viņi šeit gribētu braukt. No otras puses, tās ir lielākas izmaksas. Kā sabalansēt grandiozas vēlmes un nepārmērīgus izdevumus?
Es negribu nevienu apbēdināt, bet nav noslēpums, ka biļetes sedz labi ja sesto daļu no šāda mēroga pasākumu izmaksām. Mēs esam dažādos veidos modelējuši situāciju. Tai normalizējoties pēc pandēmijas un palielinoties starptautiskajai plūsmai, mēs ceram ar laiku tikt [ar biļešu ienākumiem] līdz pusei. Arī lielie festivāli nekad neiegūst vairāk kā pusi. Lielākā daļa finansējuma šāda līmeņa mākslas un kultūras pasākumos diemžēl vienmēr būs saistīta ar privāto un korporatīvo atbalstītāju finansējumu. Skaidrs, ka matemātika mainās, un, līdzīgi kā citiem festivāliem, arī mēs rēķināmies, ka pirmajos gados jāinvestē un vēlāk proporcija izlīdzinās. Bet, analizējot lielos Eiropas festivālus, neviens netiek pāri pusei. Jātiek cauri ar filantropijas un sponsorēšanas palīdzību. 

Tas nozīmē, kas festivālam jābūt labam finansiālajam pamatam.
Mūsu festivāla stiprais sākums ir tā priekšsēdētājs Pjotrs Avens. Viņš spējis pārliecināt līdzīgus cilvēkus mūs atbalstīt ilgtermiņā. 

Es domāju, ka šāda veida organizācijas nav vērts dibināt, ja nav spēcīgas sākotnējo dibinātāju bāzes — četri pieci atbalstītāji, ar ko vismaz trīs gadus ir saistības. Minimālais laiks, kurā šādu festivālu var uzbūvēt uz kaut cik stabiliem pamatiem, ir 3—5 gadi. Šobrīd mēs esam izsisti no sliedēm ar Covid-19, bet neatkarīgi no tā tie ir 3—5 gadi. 

Man ir liela pieredze nevalstisko organizāciju sektorā, un es vienmēr visiem saku: ir brīnišķīgi, ka daudziem ir idejas, noteikti vajag darboties, bet ir ļoti svarīgi izdomāt, kā panākt organizācijas ilgtspēju. To var panākt tikai tad, ja ir pieejams cilvēku loks, kas var palīdzēt.

Pieļauju, ka daudziem varētu būt ilūzijas, ka ar labām komunikācijas prasmēm var panākt jebko, bet tā tas biznesā nenotiek.
Es teiktu, ka ir trīs svarīgākās komponentes. Viena: patiesi ieinteresēta, aktīva un ilgtermiņa solījumus dot gatava padome. 

Otrs aspekts: ļoti skaidrs plāns. Festivāla iedarbināšana mums sākās ar vairāk nekā 50 lappušu dokumentu, kurā bija izpētīta un aprakstīta pasaules pieredze, misija, vīzija, finanses un nepieciešamie cilvēkresursi, lai festivālu uzbūvētu. Tu nevari vienkārši pateikt: es gribu festivālu! 

Trešais fundamentālais aspekts — komanda. Tā ir trīsvienība, kas labi strādā.

Kāpēc Avenam, miljardierim no Krievijas, ir interese finansēt klasiskās mūzikas festivālu Latvijā?
Pjotra vecaistēvs bija latvietis, no viņa arī uzvārds. Viņš ir Latvijas pilsonis un jau daudzus gadus te (savā lauku mājā Madonā) ar ģimeni regulāri uzturas. Viņam ir svarīgi, ka Latvijas vārds izskan pasaulē, ka te notiek pasaules līmeņa notikumi, kurus pats labprāt apmeklētu. Neesmu redzējusi daudzus runājam ar tādu degsmi par Latviju un festivālu. 

Tieši tāpēc mums šobrīd ir jau 17 vietējie un starptautiskie atbalstītāji, un tas ir svarīgi — bez Pjotra nekā nebūtu, bet, tā teikt, viens nav racējs, mums ir daudzi fantastiski padomes locekļi.

Kādas ir jūsu stiprās puses, lai darītu festivāla izpilddirektores darbu?
Es domāju, ka atbilde ir manā izglītībā. Tā ir Rīgas 1. ģimnāzija un Rīgas Ekonomikas augstskola. No otras puses, tā ir patiesa mīlestība pret mākslu un kultūru. Esmu tikusi uzskatīta par biznesa cilvēku kultūras vidē un kultūras cilvēku biznesa vidē. 

Kāpēc padome izvēlējās mani pierunāt iesaistīties? Liela nozīme noteikti bija Fulbraita stipendijas iegūšanai — diviem studiju gadiem, ko pavadīju Kolumbijas Universitātes mākslas menedžmenta programmā Ņujorkā. 

Ko šī stipendija deva? Šķiet, jūs pat izveidojāt kontaktus Ņujorkas mākslas vidē, ko izdarīt ir sarežģīti.
Starptautiskā orientācija un dziļi iekšēja nepieciešamība pēc atbilstošas kvalitātes lielā mērā man nostiprinājās tieši Ņujorkā un tieši Kolumbijas Universitātē. Otra lieta, kas noteikti pamainījās, bija izpratne par to, kā profesionāli vadīt mākslas organizācijas — tās pašos pamatos neatšķiras no biznesa organizācijām. Mākslinieciskā funkcija ir visa pamats, un tai ir izšķiroša nozīme, bet tā nevar pastāvēt bez spēcīga organizatoriskā vai administratīvā resursa, kas ietver finanses, naudas piesaisti, mārketingu — visas šīs jomas, no kurām kādreiz mākslas un kultūras jomas kautrējās. 

Jā, tāda lieka romantizēšana bieži redzama.
Ir svarīgi, ka abas funkcijas ir spēcīgas, taču nodalītas. Problēmas sākas brīdī, kad mākslinieks sāk nodarboties ar biznesa lietām un biznesa cilvēkiem sāk likties, ka viņi ir kuratori vai mākslinieciskie vadītāji. Es tiešām ļoti respektēju māksliniekus, un man nekad nav ienācis prātā līst tajā lauciņā — ļoti labi saprotu, ko es nesaprotu. Māksliniecisko lēmumu ziņā es pilnībā paļaujos uz festivāla māksliniecisko vadību un ļoti uzticos māksliniekiem. Es zinu to, ko es zinu, un viņi zina to, ko zina viņi. Tieši tāpēc mums izdodas sastrādāties. 

Kas kultūras biznesā ir tās interesantākās lietas, kas atšķiras no citiem biznesiem, un kas ir specifiskākās grūtības?
Kultūras joma ir neiespējama bez emocijām un drāmām visās nozīmēs. Ir jāsaprot, ka cilvēki, kuri strādā kultūras jomā, to dara iekšējās pārliecības dēļ. Viņi to nedara naudas dēļ. Tas ir jautājums par pārliecību, gaumi, talantu. Neizbēgami arī mūsu organizācijā bijušas ļoti karstas diskusijas par atsevišķām izvēlēm. Otra atšķirība ir tā, ka festivāls nav bizness. Mēs esam ļoti biznesīgi un tieši tāpēc arī veiksmīgi, bet tas nav bizness Baltijas un Eiropas kontekstā. 

Miljonus nenopelnīsit pat 10—20 gados?
Nē, miljonus te var tikai pazaudēt. (Smejas.) Mēs esam biznesīgi, bet esam vistiešākajā veidā atkarīgi no atbalstītājiem, viņu ticības šai lietai.

Pasaulē daudzi procesi tagad mainās, reputācija uzņēmēju vidē var tikt aizslaucīta ar rokas vēzienu, ja kaut ko ne tā esi pateicis tviterī. Vai kultūras vidē šķirojat tos, pie kuriem vēršaties pēc finansējuma? Cik liela nozīme ir biznesmeņu reputācijai?
Ņemot vērā festivāla līmeni un budžetu, mēs nevaram atļauties šķirot atbalstītājus pēc viņu nodarbošanās vai izcelsmes. Mums ir ļoti skaidras sarkanās līnijas — nekad nestrādāsim ne ar vienu, kurš ir Amerikas vai Eiropas Savienības sankciju sarakstā. Tiešām šīs lietas pārbaudām un esam gatavi jebkurā brīdī atbildēt. Bet iet tālāk un vērtēt cilvēkus pēc nodarbošanās specifikas mēs nevaram atļauties. 

Mākslas un kultūras jomā tas vienmēr bijis sarežģīts jautājums. Robežas ļoti izplūdušas, jo tās ir jomas, kas tiešām nekad sevi nevarēs uzturēt bez atbalstītājiem. 

Divus gadus dzīvojot Amerikā, pastiprināti apguvu finansējuma piesaisti, tā saukto fundraising. Jau pirms desmit gadiem ASV mākslas un kultūras jomā valdīja milzīga panika, jo jaunā nauda ir tehnoloģiju uzņēmumu rokās, kuru vadību diemžēl māksla un kultūra neinteresē. Viņi fokusējas uz izglītību un veselību, kas, protams, arī ir brīnišķīgi, un mēs redzam, cik akūti svarīgs ir šis jautājums. Bet līdz ar izglītības sistēmas maiņu Amerikā 20. gadsimta 60. gados rezultāts ir tāds, ka, iepriekšējai [mecenātu] paaudzei aizejot mūžībā, lielā mērā institūcijas būs spiestas dzīvot tikai ar viņu atstāto ziedojumu fondu. Situācija ir diezgan kritiska valstīs, kur kultūras finansējums atstāts mežonīgā kapitālisma varā. Eiropā vēl vairāk vai mazāk viss būs kārtībā, jo kultūras finansējums nāk no valsts. Amerikā gan ir panika, kā kultūra un māksla izdzīvos.

Kāpēc tehnoloģiju uzņēmumi nav ieinteresēti mākslas un kultūras finansēšanā?
Tas ir plaši apcerēts jautājums. Amerikas kontekstā tas vistiešāk saistīts ar izmaiņām izglītības sistēmā. Esmu plaši citējusi franču sociologu Pjēru Burdjē, kurš pirmais skaidri parādīja, ka mīlestību, interesi par mākslu visprecīzāk izskaidro ne vecums, ne turība, ne izglītības līmenis, bet mākslas pieredze bērnībā. Mākslas pieredze bērnībā ir saistīta arī ar to, vai māksla ir iekļauta izglītības sistēmā. 

Amerikā šajā jomā pagājušā gadsimta 60. gados sākās lielas izmaiņas. Izauga paaudze, kuriem — daļai — bērnībā nav bijusi nekāda mākslas pieredze. Tehnoloģiju jomā veiksmīgu cilvēku zināšanas ir veidotas uz eksakto zināšanu bāzes. Pati esmu Rīgas 1. ģimnāzijas produkts un jebkurā brīdī gatava aģitēt par matemātiskās analīzes stundu dubultošanu, bet ne par to ir stāsts. 

Stāsts ir par otru komponenti, kuras reizēm trūkst. Un pretēji izglītības un veselības jomām, kur bieži vien nevalstisko organizāciju sektorā ļoti precīzi aprēķināts ROI jeb return on investment (peļņa no kapitāla ieguldījuma), mākslas un kultūras jomā to izdarīt ir daudz grūtāk. Bieži vien cilvēkiem tehnoloģiju sfērās nav dabiskas intereses par kultūru un mākslu, vai arī viņi nesaprot, kā var nebūt skaidrs ROI. Pārskatāmā nākotnē šīs problēmas var kļūt tikai lielākas, ne mazākas. 

Kāpēc Markam Zakerbergam labākie sabiedrisko attiecību speciālisti nevarētu iestāstīt — ja atbalsti mākslu, reputācija tikai aug?
Tā kā māksla nav iepazīta bērnībā, viņiem ir grūti to saprast un izvērtēt. Un diemžēl daļai māksla asociējas ar elitāru kultūru, bet viņi drīzāk grib būt tuvāk tautai. 

Vai pati bijāt bērns, kuru ved uz koncertiem?
Mana fiksācija uz kultūras lauciņu saistīta ar to, ka abi vecāki visu savu apzināto mūžu bija deju ansambļa Daile dejotāji. Bērnībā dzīvojos pa autobusiem, ģērbtuvēm un piedalījos mēģinājumos. Otra lieta, par ko esmu pateicīga, ir interešu izglītība, tehniskās jaunrades nams Annas 2, kur darbojos ne tikai katru nedēļu, bet pat katru dienu no 2. klases.

Atgriežoties pie festivāla, vai jums svarīgs arī ideālistisks konteksts — piešķirt Jūrmalai ziemeļeiropeisku sajūtu? Jūrmala ar koncertiem un koncertpersonībām reizēm kļūst par Kremļa retorikas reklamētāju.
Jūrmala ir vēsturiski piesārņota, un no piesārņojuma grūti tikt vaļā. Jaunais vilnis varbūt aizgāja, bet Kirkorovs palika. Tā ir viena no lietām, ko mēs pilnīgi godīgi gribam mainīt. Atzīšos, ka pirms festivāla pati nevarēju izdomāt nevienu iemeslu, lai dotos uz Jūrmalu, jo man tā asociējās ar visu, kas liekas svešs un bezgaumīgs. Bet tam tā nav jābūt — Jūrmala ir fantastiska. Es gribu aicināt visās nozīmēs nenorakstīt Jūrmalu — tieši pretēji. Ja daudz vairāk cilvēku ar rietumniecisku domāšanu un pieredzi veidotu tur savu biznesu, Jūrmalu varētu izveidot par absolūtu pērli, bet līdz tam vēl garš ceļš jānoiet. 

Kritiski svarīga un elementāra lieta ir augsta līmeņa rietumniecisku viesnīcu trūkums Jūrmalā. Tas ir izšķirošs jautājums, jo mums ir problēmas gan ar orķestra, gan ārvalstu viesu izmitināšanu. Viņi zina, ka mums ir jūra, pasakaina pludmale un mežs, bet mēs viņus nevaram uzņemt. Es varbūt nevaru tiešā veidā vainot Jūrmalas domi, jo tas ir privātā biznesa uzdevums, bet tas būtu jāapzinās un jāizvirza kā fokuss. 

No privāto investoru viedokļa es saprotu, ka mūsu vasara ir īsa, bet varbūt vērts jūgties kopā pilsētai un valstij, lai Jūrmalu padarītu par Rietumu tūrisma galamērķi.

Cik izmaksā tāds grandiozs klasiskās mūzikas festivāls ar lielām zvaigznēm?
Mēs nekad neesam gribējuši aktīvi dalīties ar skaitļiem, lai gan tas nav noslēpums, to var apskatīt Lursoft — šāda līmeņa festivāls ir vairāku miljonu jautājums. Tās ir četras nedēļas nogales, un tā sauktā izmēra ekonomija ir maza — katrs papildu koncerts maksā proporcionāli daudz vairāk. 

Jums taču sanāk apdrošināt katru vijoli, kas lido šurp, — miljons lietu, par ko jādomā.
Sistēma ir atstrādāta, un visi atbildības jautājumi sakārtoti. Bez civiltiesiskās apdrošināšanas, ko veicam Latvijā, daudzas citas apdrošināšanas mums īsti nav iespējamas. Piemēram, šobrīd mūs pret Covid-19 neapdrošinās, vai arī tas maksās kosmosu un tādā ziņā būs bezjēdzīgi. Daudzas lietas, kas Rietumos tiktu apdrošinātas, Latvijā nav iespējamas.

Kad sākāt strādāt festivālā, vai bija skaidra vīzija, ar ko gribat konkurēt, kādā kontekstā ar festivālu izcelties?
Sākumā festivāla padomes mērķis bija kļūt par galveno festivālu Eiropā. Tas, protams, ir nereāli — saku aiz dziļākās cieņas un bijības pret senajiem Eiropas mūzikas festivāliem. 

Mans mērķis bija panākt, ka esam labākais klasiskās mūzikas festivāls Ziemeļeiropā un Centrālaustrumeiropā. Domāju, ja šādi turpināsim vēl piecus gadus, mums tas varētu arī izdoties. Sevi salīdzinām ne tik daudz ar šo reģionu, kurā arī ir labi piemēri, bet ar veiksmīgākajiem Rietumeiropas un Amerikas festivāliem. Bet vistiešāk mācāmies no Verbjē festivāla. Ar to varam regulāri sazināties. 

Piemēram, tagad notiek ļoti intensīva komunikācija par veselības protokoliem, lai gan skatītājiem, gan dalībniekiem nosūtītu signālu, ka šovasar būs ievērota maksimālā drošība un viņiem nebūs jāsatraucas par atrašanos koncertzālē. Skaidrs, ka mums ir iespēja to darīt Martina Engstrēma personības dēļ.

Ar ko augsta līmeņa mūzikas festivāli atšķiras konceptuālā ziņā?
Pēc Martina mākslinieciskās vīzijas un tai atbilstošās programmas mēs daudzējādā ziņā esam klasiski. Mūsu programmā netiek atskaņoti jaundarbi, nav laikmetīgās komponentes. Tā ir apzināta izvēle, un šis formāts noteikti netiks mainīts kādus piecus gadus, lai gan padome ir ļoti atsaucīga pret ideju veidot papildu atzaru, kas fokusēts uz jauno. Kamēr nenomierināsies pandēmijas trakums, tas tuvākos divus trīs gadus nebūs iespējams. Tādā ziņā esam ļoti, ļoti klasiski. 

Vārdu «konservatīvs» es negribētu lietot, ņemot vērā visas šausmas, kas saistībā ar šo vārdu pasaulē notiek. Tieši tāpēc viss, ko mēs darām, nāk ar uzstādījumu — ar maksimālu pietāti un mīlestību pret saturu, mūziku un māksliniekiem, bet visam pārējam jābūt absolūti elegantam. 

Mums ir svarīgi, ka izskatāmies gan svaigi, gan reizē neuzbāzīgi un eleganti. Mēs pievēršam lielu uzmanību gan skatuves noformējumam, gan koncertzāles apkārtnei un meklējam veidus, kā to izdarīt ilgtspējīgāk un atbildīgāk pret vidi. Domāju, ka to jūs redzēsit arī šovasar — katra detaļa atbilst muzikālās programmas kvalitātei. 

Kā jūs raksturotu savu skatītāju?
Mums ir četras auditorijas, ļoti dažādas. Ir jomas profesionāļi, cilvēki, kuri mūzikai veltījuši savu dzīvi. Tad ir mūzikas gardēži, kas ir arī ceļotāji, — tie, kuri meklē, kurā vietā Eiropā nākamajā mēnesī uzstāsies Elīna Garanča, viņi brauks uz turieni. Trešā grupa ir vienkārši sociāli aktīvi cilvēki — viņiem gribas būt tur, kur viss notiek. Ceturtā grupa ar dažādiem apakšsegmentiem ir pārsteidzoša — daudz jauniešu un pensionāru. Mūsu biļešu cenu trepe jau no paša sākuma bijusi gana plaša, lai dotu iespēju apmeklēt koncertus gan gardēžiem, kuriem nav problēmu jebkurā brīdī aizlidot uz Vīni, lai paklausītos Garanču, gan arī studentiem un pensionāriem.

Tikai pēc pirmā festivāla gada sapratām, ka mēs varētu būt klasiskās mūzikas festivāls Eiropā ar visjaunāko auditoriju. Mūsu auditorijas vidējais vecums ir nedaudz virs četrdesmit gadiem, kamēr Eiropā tas ir nedaudz virs septiņdesmit. Kad rādām foto no festivāla koncertiem, uz mums nereti skatās ieplestām acīm, daudzi nespēj noticēt par auditoriju, kur lielākoties ir vidēji jaunie, nevis cilvēki ar sirmiem matiem. 

Es domāju, ka tā ir gan nelaime, gan laime. Nelaime tomēr ir saistīta ar to, cik smagos apstākļos dzīvo mūsu valsts seniori. Skaidrs, ka tie nav Vācijas vai Austrijas seniori, kuri var lidot uz koncertiem pasaulē. Tāpēc mums koncerti jāpadara pieejami šeit, uz vietas. Otrs aspekts ir mūsu kultūras un mākslas izglītības sistēma — katrs, ja nemaldos, sestais vai astotais iedzīvotājs ir gājis mūzikas skolā, pilnīgi visiem skolā ir mūzikas stundas, un valsts kopējais izglītotības līmenis klasiskajā mūzikā ir ļoti augsts. Tāpēc nav pārsteigums, ka jaunieši un cilvēki pusmūžā apmeklē koncertus. 

Kā jūs tiekat klāt Vācijas vai Zviedrijas mūzikas gardēžiem?
Jau no pirmā gada aktīvi strādājam starptautisko sabiedrisko attiecību jomā un šobrīd esam labi noseguši visus profesionālos medijus — BBC Music, un tā varētu turpināt. Viņi mūs labi zina no pirmā gada, un ceru, ka brauks arī šogad. Tas ir milzīgs darbs, ko izdarījusi mūsu brīnišķīgā komanda, piemēram, Signe Lonerte sadarbībā ar starptautiskajiem partneriem. Mums ir partneri, kas specializējas klasiskajā mūzikā arī Londonā, un izmantojam viņu kontaktus. 

Jāatceras, ka tas ir fiziski smags darbs. Ja gribi, lai atbrauc piecdesmit žurnālistu, ir jāuzrunā vismaz simt piecdesmit. Vari pieslēgt tik daudz palīgu, cik gribi, bet neviens nevarēs pastāstīt par festivālu tik aizrautīgi un patiesi kā mēs paši. Esam veidojuši pasākumus gan Londonā, gan Berlīnē, gan Tallinā. Tiekamies ar žurnālistiem, un ir skaidrs, ka viņiem vajag vienu sekundi, lai, iepazīstoties ar programmu, saprastu pasākuma līmeni. Nākamā saruna ir par to, kā šāds pasākums iespējams Latvijā, kā arī par mūsu mūzikas tradīcijām. 

Kāda nozīme ir tam, ka latviešiem ir pasaulē pazīstami solisti un diriģenti?
Nozīme ir ļoti liela. Mēs pat nevarētu sākt sarunu ar ārvalstu medijiem, ja viņi uzreiz neatpazītu A klases līmeni tajā, kas tiek piedāvāts. Te atkal aktualizējas diskusija par Latvijas tēlu. Ja nav produkta, tad par tēlu vai pārdošanu īsti nevar runāt. Pirmais ir produkta kvalitāte, tad ir smags, neatlaidīgs fizisks darbs.

Ko nozīmē uz Latviju dabūt tādas zvaigznes kā Renē Fleminga?
Renē Flemingu, tāpat kā pārējos māksliniekus, uzrunāja mūsu mākslinieciskā vadība, ko tiešām visi pazīst gan personiski, gan profesionāli. Konkrētajā gadījumā mums ir paveicies, jo viņa šajā laikā dosies tūrē ar orķestri, un orķestri mēs uzaicinājām uz savu festivālu jau sen. Tas ir orķestris, kas nāk ar savu vīziju par programmu un solistiem, un bijām priecīgi, ka Renē Fleminga ir daļa no šī piedāvājuma. 

Ar ASV vēstniecības atbalstu šobrīd runājam par iespēju organizēt arī publisku sarunu ar viņu. Es pati viņu esmu dzirdējusi sarunā Ņujorkā, viņa ir Fulbraita absolvente, dzīvojusi Vācijā. Ne tikai izcila māksliniece, bet arī inteliģenta un interesanta personība.

Mums joprojām ir pandēmija, bet mūzikas gardēžiem un arī vienkārši aktīviem cilvēkiem tagad noteikti ir jautājums — vai es varēšu tikt uz festivālu? Kā šobrīd izskatās?
Festivāls šobrīd darbojas piecos dažādos scenārijos ar dažādiem laika atskaites punktiem un risinājumiem. Situācija tiešām ir neskaidra. Labā ziņa ir tāda, ka mūsu partnervalstis — Šveice, Vācija un Lielbritānija — jau skatās optimistiski uz mēnešiem, sākot no maija. Pirmais festivāla koncerts paredzēts 16. jūlijā, un skaidrs, ka mūsu situācija ir daudz draudīgāka, jo vakcinācijas ātrums ir katastrofāli zems. Līdz ar to noteikti gaidīsim un turpināsim strādāt līdz maija vidum ar pieņēmumu, ka liela daļa koncertu kaut kādā veidā varēs notikt klātienē. 

Kultūras ministrija šobrīd ir skaidri pateikusi, ka labākajā gadījumā varam rēķināties ar pagājušās vasaras protokolu — 50 procentu zāļu kapacitāti. Mēs to ņēmām vērā biļešu pārdošanā jau no paša sākuma. Esam gatavi uzņemties papildu izmaksas un riskus, jo neesam ne Zalcburga, ne Lucerna ar simt gadu vēsturi. Mums ir bijis veiksmīgs pirmais festivāla gads, bet mēs nevaram atļauties pazust no Eiropas mūzikas ainas.

Dažas no slavenībām, kuras šogad iecerēts redzēt festivālā


Amerikāņu soprāns Renē Fleminga
Renē Fleminga ir viena no mūsu laiku izcilākajām dziedonēm. 2008. gadā viņa bija pirmā sieviete, kas ar solo ievadīja Ņujorkas Metropoles operas sezonas atklāšanas koncertu. Bet 2013. gadā viņa apbalvota ar Amerikas augstāko atzinības apliecinājumu māksliniekiem — Nacionālo mākslas medaļu. «Operas pasaules superzvaigznes Renē Flemingas balss ir saviļņojoša… Tai piemīt dabisks mirdzums, un arī viņas tēlojums ir emocionāli izjusts.» (London Theatre)


Baireitas Festivāla orķestris
Pirmo reizi īpašs Baireitas festivāla orķestris pēc Riharda Vāgnera pamudinājuma tika izveidots 1876. gadā, bet 1882. gadā Parsifāla pirmuzvedumā otrajā Baireitas festivālā Bavārijas karalis Ludvigs II festivāla rīcībā nodeva Minhenes galma teātra orķestri un kori. Kopš 1886. gada festivālā ik gadu ir bijis savs festivāla orķestris, kurā spēlē labākie citu orķestru mūziķi. Tā tas ir arī šodien — apmēram 200 mūziķu no izcilākajiem Vācijas un ārvalstu orķestriem katru gadu sastopas Baireitas festivālā. 


Diriģents Andris Nelsons
Andris Nelsons ir Bostonas Simfoniskā orķestra muzikālais vadītājs un Leipcigas Gewandhaus orķestra galvenais diriģents. Abi šie amati, kā arī viņa centieni tuvināt šīs abas institūcijas apliecina: Grammy balvas ieguvējs Andris Nelsons ir viens no starptautiskās koncertdzīves slavenākajiem un inovatīvākajiem diriģentiem.


Bavārijas Radio simfoniskais orķestris
Bavārijas Radio simfoniskā orķestra ieskaņojumi regulāri iegūst nacionālus un starptautiskus apbalvojumus. 2006. gadā par Šostakoviča 13. simfonijas ierakstu ar Marisu Jansonu saņemta Grammy balva «Par labāko orķestra sniegumu», 2018. gadā — BBC Music Magazine balva kategorijā «Gada ieraksts» par Gustava Mālera 3. simfonijas ierakstu ar Bernardu Haitinku un Vācijas ierakstu kritiķu balva par albumu ar Marisa Jansona vadībā veikto Bruknera 8. simfonijas ierakstu.


Ķīniešu pianiste 
Juidzja Vana
Pekinā dzimusī pianiste, kuru daudzina par viņas harismātisko un valdzinošo muzicēšanas manieri, 2019./2020. gada sezonā apliecināja, ka ir gatava arvien jauniem sasniegumiem — gan solokoncertiem, gan koncertsērijām, arī ilgstošākām rezidencēm un vērienīgām koncerttūrēm ar daudziem pasaulē godātiem ansambļiem un diriģentiem. «Vanas virmojošā spēle bija apskaidrota un liega. Finālā viņa radīja vaļsirdīgas nepastāvības iespaidu… Tas bija drosmīgi un svaigi.» (The Times)

Festivāla Rīga Jūrmala koncerts ar Bavārijas Radio simfonisko orķestri Latvijas Nacionālajā operā 2019. gadā.
Foto — LETA

Daži fakti par festivālu Rīga Jūrmala

  • 2019. gadā festivālā izskanēja 20 simfoniskās un kamermūzikas koncerti
  • Vairāk nekā 15 500 klausītāju no 50 pasaules valstīm
  • Tālākie viesi uz Rīgu un Jūrmalu devās no Japānas, Argentīnas, Taizemes un Austrālijas
  • Festivāla norisi atspoguļoja vairāk nekā 50 mediju pārstāvju no 13 pasaules valstīm

Foto — Reinis Hofmanis

CV Zane Čulkstēna

  • Dzimusi un uzaugusi Rīgā
  • Absolvējusi Rīgas Valsts 1. ģimnāziju
  • Absolvējusi Rīgas Ekonomikas augstskolu
  • Absolvējusi Saseksas Universitāti Lielbritānijā 
  • Studējusi Kolumbijas Universitātē ASV
  • Karjeru sākusi reklāmas industrijā
  • Dibinājusi laikmetīgās mākslas centru kim?
  • Šobrīd dala laiku starp darbu savā konsultāciju uzņēmumā ERDA un Rīga Jūrmala mūzikas festivāla vadību
  • Ir trīsgadīgas meitiņas Jetes mamma

The post Ar mērķi — labākie Ziemeļeiropā appeared first on IR.lv.






Загрузка...


Губернаторы России
Москва

Собянин назвал важнейшие проекты социальной поддержки москвичей


Спорт в России и мире
Москва

Федерация бокса России на ВДНХ


Загрузка...

Все новости спорта сегодня


Новости тенниса
Янник Синнер

Янник Синнер поделился впечатлениями от общения с игроками сборной Италии по футболу


Загрузка...


123ru.net – это самые свежие новости из регионов и со всего мира в прямом эфире 24 часа в сутки 7 дней в неделю на всех языках мира без цензуры и предвзятости редактора. Не новости делают нас, а мы – делаем новости. Наши новости опубликованы живыми людьми в формате онлайн. Вы всегда можете добавить свои новости сиюминутно – здесь и прочитать их тут же и – сейчас в России, в Украине и в мире по темам в режиме 24/7 ежесекундно. А теперь ещё - регионы, Крым, Москва и Россия.


Загрузка...

Загрузка...

Экология в России и мире
Москва

Татьяна Марчук выпустила альбом «Экопесенки» на лейбле Riki Music





Путин в России и мире
Москва

Путин оценил перспективы строительства ВСМ «Москва — Санкт-Петербург»


Лукашенко в Беларуси и мире



123ru.netмеждународная интерактивная информационная сеть (ежеминутные новости с ежедневным интелектуальным архивом). Только у нас — все главные новости дня без политической цензуры. "123 Новости" — абсолютно все точки зрения, трезвая аналитика, цивилизованные споры и обсуждения без взаимных обвинений и оскорблений. Помните, что не у всех точка зрения совпадает с Вашей. Уважайте мнение других, даже если Вы отстаиваете свой взгляд и свою позицию. Ru24.net — облегчённая версия старейшего обозревателя новостей 123ru.net.

Мы не навязываем Вам своё видение, мы даём Вам объективный срез событий дня без цензуры и без купюр. Новости, какие они есть — онлайн (с поминутным архивом по всем городам и регионам России, Украины, Белоруссии и Абхазии).

123ru.net — живые новости в прямом эфире!

В любую минуту Вы можете добавить свою новость мгновенно — здесь.





Зеленский в Украине и мире
Киев

Киев признал стагнацию ВСУ по всей линии фронта


Навальный в России и мире
Москва

Силовики задержали за сутки пятерых журналистов, часть проходит по делу об «участии в работе ФБК», одного жестоко избили при задержании



Здоровье в России и мире


Частные объявления в Вашем городе, в Вашем регионе и в России






Загрузка...

Загрузка...



Денис Мацуев

Двое ставропольцев войдут в команду музыкантов Дениса Мацуева



Москва

СК возбудил уголовное дело из-за впавшего в кому россиянина в Таиланде

Друзья 123ru.net


Информационные партнёры 123ru.net



Спонсоры 123ru.net